“Tagad nekas vairs nav čigānisks. Viss globāls.” Divi aizkustinoši stāsti no Kandavas un Vecumniekiem 0
Kad noslēpumainā romu jeb čigānu tauta uzsāka savus pasaules klejojumus, visa vēsture, kultūra un izdzīvošanas gudrība bija jāņem līdzi ceļā – sirdī un mutvārdos. Lai saglabātu patību un dzīvotu pēc vienotiem likumiem, radās iekšējā konstitūcija – nerakstīti, bet visiem pasaules romiem zināmi un ievēroti noteikumi, goda kodekss. Augstākā vērtība tajā ir ierādīta ģimenei un atkarībā no sociālā slāņa jeb “zortes” tiek noteikta atbilstoša uzvedība.
Mūsdienās viss strauji mainās, tomēr “pareizā asine” nosaka to, ka savējos nepamet – par to arī divi aizkustinoši stāsti no Kandavas un Vecumniekiem.
Zentas stāsts
Slapjdraņķī pie Zentas
Uz Kandavu braucu ar draudzeni – dejotāju un Taro kāršu licēju. Kristīne ir latviete, bet taborā iederētos kā savējā – tumši, gari mati, lielas, brūnas acis un spēja atrast kopīgu valodu ar katru svešinieku. Ceļā esam izbadējušās, svētdienā kafejnīcas nestrādā, tāpēc lielveikalā pirkto ēdamo tiesājam turpat pie tilta. Tur ir atpūtas vieta, bet, tā kā snieg un līst vienlaikus, ēdam kājās un atgaiņājamies no iereibušiem pielūdzējiem. Kad atrodam meklēto adresi, saprotam, ka esam ēdušas tieši Zentas logu priekšā un nosarkstam kā skuķi. Atbraukušas pēc dzīves gudrības, bet uzvesties nemāk…
Zentas nelielais dzīvoklītis ir vienkāršs, taču ļoti tīrs un silts.
Mūs sagaida gan Dievmātes bilde pie sienas, gan raganas lelle pret ļaunajiem gariem – čigāni tradicionāli tic abiem spēkiem.
Zenta ģērbusies neuzkrītoši un kārtīgi, tumšie mati sasieti glītā copē. Zenta Čīča ir maza auguma sprigana sieviete nedaudz pēc piecdesmit. Viņai ir brūnas, dedzīgas acis, emocionāls runas veids un tekoša valoda, kas aizrauj kā dabisks ūdenskritums. Viņā ir pašapziņa, un Zenta sevi uzskata par laimīgu cilvēku. “Mēs savu likteni nelemjam, kas no Dieva nolikts, no tā neaizmukt”, viņa saka tik viegli, it kā visa dzīve būtu pastaiga rasotā rītā. Tikai pamazām uzzinām, ka basās kājas liktenis graizījis uz nebēdu.
“Mums, čigāniem, māte ir zeme, bet tēvs ir tas, kurš stāda. Kāda sēkla, tāds auglis, tāpēc tēva asinis ir svarīgākas. Pareizajai asinei ir galvenā nozīme dzīvē. Laba ābele skābus ābolus nenesīs, tā viņš ir arī dzīvē – labs cilvēks ļaunu neizdarīs. Ja nav pareizā sakne un asine, es jums, meitenes, tieši pateikšu – sūds tu pats un tava bagātība, dirš krāgā un iet mājā! Tas nabagais var būt daudz bagātāks sirdī. Labāk sēdi savā nabadzībā, bet esi godīgs un laimīgs. Ka tik ir vesels, viss pārējais būs!”
Man patīk, ka ar čigāniem nav jāizliekas. Ir sajūta, ka tāpat redzēs cauri, tāpēc nav vērts. Zinātniskie grādi vai spožs CV te nelīdzēs, cilvēks ir tikai viņš pats – labs, slikts, kaut kāds… Tas ir netveramais kods, kas tiek atšifrēts uzreiz. Enerģētika, kas nāk no personības kodola, no ģimenes, audzināšanas un senču mantojuma.
“Iedzimtība ir līdz septītajai paaudzei, pārsteigumi izlien negaidot. Ir arī baltie čigāni, asinis sajaukušās. No Svētā gara tas nenotiek, tas sunītis vienmēr kaut kur ir aprakts. Agrāk likumi bija stingri, bet tagad – kas bijis kādreiz, jāaizmirst. Tradīcijas pieprasa karalisko likumu – nevainību. Palagus pēc kāzu nakts mūsdienās neviens vairs nekrata, bet mēs tāpat visu zinām. Starp savējiem neko nevar noslēpt. Mēs visi viens otru vērojam, visu pamanām.
Mums ir tradīcija jaunos saprecināt agri. Jau puģeļa gados, no kādiem četrpadsmit, puišiem dodam padomus, sākam ievirzīt – tā meitene laba, tā arī, bet šai ej ar līkumu…
Kas klausa, kas ne, tas no ģimenes atkarīgs. Mums no mazotnes ir ieaudzināts, ka pašcieņa ir nerunāt pretī vecākiem. Ja man būtu meita, piecpadsmit gados atdotu pie vīra – neļautu ne attapties. Baru govis tu noganīsi, vienu meitu – nekā! Puģeļa gados bērns ir jāvaktē, miera tāpat nebūs. Tas nav normāls bērns, ja ziepes nav vārītas, tad viņš ir slims, nav pilnvērtīgs. Jaunajiem vējš ir galvā, tā Dieviņš nolicis.”
Riktīgā mīlestība
Zenta ir augusi Latvijas neoficiālajā čigānu galvaspilsētā Sabilē un audzināta stingri – tieši tāpēc, ka piecu bērnu ģimenē bijusi vienīgā meita.
“Mums mieru neviens nedeva. Bija lopi, dārzs, mežā gājām no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Bija jāpalīdz mātei, man neļāva atpūsties arī tad, kad brāļi slinkoja. Māte pret mani izturējās kā pamāte, dzenāja visu laiku – ciest to raganu nevarēju. Tēvs daudz mīļāks bija, lutināja. Atceros, kā steidzos uz balli un mazgāju grīdu. Mamma atnāca, apskatījās un izlēja spaini ūdens. Lika pārmazgāt, jo bija jābūt pēc viņas, ne mana prāta. Cietsirdīga bija, bet laba. “Es tevi mīlu vairāk par visiem, bet tu nezini, kāds liktenis tevi sagaida. Kā izdzīvosi, ja dzīve nelutinās?” viņa teica. Gatavoja kā karam, diezgan nežēlīgi. Toreiz sāpēja, bet tagad mans prāts ir tāds – ja bērns no mazotnes neiemācās bijību pret vecākiem, ja nezina savu vietu, tad izaugs kā savvaļas dzīvnieks, nevienu necienīs un nekas nebūs svēts. Stingrībai jābūt. Riktīgā mīlestība ir jāatšķir – tā ir kā tīrs, čalojošs un dzestrs avota ūdens Lieldienu rītā. Nekāda siltā peļķe”.
Zentas ģimene bijusi ticīga, arī padomju laikā visi apmeklēja baznīcu, tomēr saviem likumiem tas netraucēja – tie dzīvi ietekmēja spēcīgi un tieši.
“Visi radi vienmēr satikās pie tēva. Svētkos cilvēku bija daudz, arī ikdienā, kad vajadzēja ko svarīgu risināt. Viņa vārdu neviens nepārkāpa, kā viņš pateica, tā arī bija. Mēs vēl tagad rakstītos likumus neņemam vērā, savējie svarīgāki. Čigāni sataisa savu sēdi un tiek galā. Kad saiet kopā, tā dod vaļā, ka spalvas pa gaisu! Nedomā, kā izskatās vai ko citi padomās. Galvenais, lai jautājums atrisināts.”
Tēva sacītais noteica arī Zentas dzīves ceļu, viņa apprecējās ar savu brālēnu.
Patikšana arī esot bijusi, liela un īsta. Vīrs bijis liela auguma un gaišiem matiem, pavisam citāds kā pati. Labsirdīgs, bet mīlējis iedzert, tāpēc Zenta jau ilgu laiku ir atraitne. Viņas dzīves saturs ir trīs dēli – katrs ar savu likteņa mācību.
“Zigmunds bija brīnišķīgs dēls. Nodarbojās ar sportu, muzicēja, puģeļa gados iztrakojās, līdz Dievs paņēma. Es viņa slimību sapnī redzēju, ātrāk par ārstiem viss bija skaidrs. Viņam bija nāvīga slimība, viņš to zināja, saprata, bet pārdzīvoja tikai par mums – vai man un brāļiem tas nesāpēs? Viņš nomira 21 gada vecumā, pavadītāji ap baznīcu vijās kā gara šlepe. Daudz cilvēku bija, ļoti daudz. Kad jauns nomirst, čigāni nedejo. Parasti dejo, jo dzīvē grūtā ir vairāk kā vieglā. Sēroju ļoti. Dēli bija audzināti tā, ka visi dalās. Ja kaut vienu konfekti kāds atnesīs mājās, tad visiem tiks pa gabaliņam. Visu dalām, gan priekus, gan bēdas, bet dzīvē viss ir kopā.”
Nerakstītie likumi
“Ansītis izstaro mīlestību. Mēs viņu iesaucām par Ķirbīti, jo bērnībā viņš bija apaļš un daudz smaidīja. Varbūt tāpēc nesatraucos, ka nerunā. Kad viņam bija pieci gadi, sapratu, ka mēms viņš nav. Runāt viņš sāka, kad palika trīspadsmit. Viņš ir nedaudz lēnīgs, tāpēc invalīds, bet visi viņu ļoti, ļoti mīl. Viņš arī skolā gāja, piedalījās pasākumos. Tagad viņš ar brāli ir Anglijā. Kad viņam palika 21 gads, radi un draugi no malu malām aizveda Ansi uz klubiņu, sarīkoja lielas svinības. Visi bija priecīgi, bet Ķirbītis staroja no laimes. Mūsējie arī svešumā ir kopā, savējos nepamet.”
No savas kuplās saimes Zenta ir retā, kas šobrīd palikusi Latvijā.
Arī viņa braukā uz Angliju, kur tagad atrodas viņas ģimene – abi dēli, vedekla un mazdēliņš, dzīves saulstariņš Kristofers.
“Mums ir nerakstīts likums – dēli, kā apprecas, tā uztur vecākus. Zigmāram tagad ir divdesmit septiņi, viņš ir ģimenes galva. Viņš izdomāja, ka Ansim pie viņa būs labāk, bet man vieglāk. Zigmārs sūta naudu, taču tas nav galvenais. Ja Dievs mani tagad ņemtu pie sevis, tad esmu gatava uzreiz – zinu, ka bērniem būs labi. Zigmārs vienmēr par Ķirbīti parūpēsies. Tas ir mūsu asinīs – stutēt vājākos. Dzimtas mājas arī vienmēr atstāj švakākajam. Mūsu tēvs māju norakstīja mazdēlam, kam tobrīd bija divi gadi. Mēs to pieņēmām bez vārda runas. Lai citi smejas, bet mums aizgājēja vārds ir svēts – nabadzības dēļ lepnumu nezaudēsim! Mūsu tantei bija 85, kad brāļa ģimene pārcēlās uz Angliju. Tante vientuļa, viņu neatstāja un pansionātam neatdeva – paņēma līdzi. Mēs citādi nevaram, tabors paliek tabors.”
Kas tad Zentu sauc atpakaļ uz Latviju, ja jau visi mīļie ir svešumā?
“Esam kļuvuši kā latvieši, iesakņojušies te. Kad lasu mellenes, priecājos par savām rokām. Tā arī televīzijas operatoram teicu – tu krāsas uz maniem pirkstiem redzi? Lillā, rozā, zils, sarkanīgs… Vai kāds to var uzgleznot? Tikai daba! Rīts mežā ir labāks par visām sanatorijām. Padomju laikā, bērnībā, braucām uz mežu vairākos pajūgos, bērni uz bukas, mežā ugunskuri, ierīkojām nometnes, dzīvojām kā kungi… Apkārt viss smaržo, tu elpo ar pilnu krūti. “Lāču migas” taisījām no skujām, neviena istaba nav tik silta. Visu vasaru tā dzīvojām. Kas dzied, kas dejo, kas sakaujas, kas pasakas stāsta – tik interesanta dzīve bija!
Tagad nekas vairs nav čigānisks. Viss globāls. Ārzemēs mūsējie pat ar musulmaņiem precas.
Agrāk tas nebūtu iedomājams, tagad pasaule ir samaitājusies, velns ir vaļā un velk vājākos pie sevis. Tradicionālā dzīve mums pašiem kļūst par pasaku. Atbraucu Latvijā un pārlasu Sakses “Pasakas par ziediem”, mazdēliņam lasu. Tās ir manas sajūtas! Daba, mežs, nevaru bez tā. Tagad pat mūsējie vairs mežā tā neiet kā agrāk, baidās pa nakti palikt, kā latvieši palikuši. Bet mana asine to prasa! Esmu šeit, lai Kristofers redz Latvijas dabu, lai var atbraukt mājās.”
Skaties pa logu un pagātnē
Sarunas raisās, omulība staro, bet Kristīnei nav miera – viņa grib parunāt par zīlēšanu. Vai visas čigānietes to pieprot? Ar kārtīm vai pēc plaukstas?
Zenta izaicinājumam neatsaucas, atsaka vien, ka tukša ziņkārība ir grēks, bet to, kas likteņa zīmēs saredzēts, viņa ir teikusi un teiks. Tad nav svarīga samaksa, būtiski, lai sacītais cilvēkam palīdz.
“Nevar visai tautai būt viens talants. Ne visi čigāni dzied un dejo, ne visas čigānietes māk zīlēt. Bet dabai un Dievam esam tuvāk, redzam vairāk. Ja gribēšu, pateikšu, bet citādi – neskaties nākotnē, bet pameklē labo pagātnē! Tas vairāk palīdzēs. Un nespļauj Dievam acīs! Man ir divas istabiņas, remontu vajag, bet man nekā netrūkst. No sirds saku – man problēmu nav! Logu redzat? Tur miskaste lielā pie veikala. Vienu rītu skatos – viens rakājas, izskatās pazīstams. Pieeju klāt, jā, bijušais kaimiņš no Sabiles. Ļoti bagāts cilvēks bija, lielu naudu mantojis. Riču, tu? Es viņam saku, ka te dzīvoju, prasu, kā viņam… Viņš raud. Atzīstas, ka meklē ēdamo, ka ir bez pajumtes. Izrādās, ka visa cīņa par mantu. Ar brāli sanīdies, ģimene izjukusi, pats nodzēries, visu zaudējis, kur nakts pienāk, tur pārguļ…
Ievedu Riču pie sevis, paēdināju, traukus, protams, pēc tam izmetu, bet teicu – ja nezini, kur galvu likt, manas durvis ir vaļā! Citreiz redzu – pie veikala bankomāta stāv vecs vīrs. Apjucis, nelaimīgs, visi iet garām. Eju pirkties un piestāju parunāt. Var redzēt, ka nav dzērājs! Asaras acīs, otro dienu nav ēdis, pensija aizturēta. Gadās, bet viņam pat maizei nesanāk. Ejam, saku. Nopirku maizi, sviestu, desu. Prasu – pīpē ar? Šis māj ar galvu. Nopirku paciņu cigarešu, bet šis raud vēl trakāk – cik latvieši garām nav pagājuši, jūs pirmā apstājāties… Kāda vēl zīlēšana?”
Jā, skats no Zentas loga paveras plašs un nez kāpēc pavelk uz asarām.
Arī Ķirbīša smaidīgā seja no bērnības fotogrāfijas vēl ilgi neiziet no prāta – viņam ir brālis, kas viņu mīl un sargā, bet visam klanam ir prieks par kopīgi sagādātiem svētkiem. “Mēs nedzenamies pēc bagātības, mums asins saites svarīgākas,” Zenta vēlreiz nosaka uz atvadām.
Vijas stāsts
Ceļš uz balto grīdu
Vija savā ģimenē piedzima trešā no beigām – 1956. gadā. Kuplajā ģimenē bija astoņi bērni – četri brāļi un četras māsas, kas dzima ik pēc diviem gadiem. Ģimene Vecumnieku pusē dzīvoja jau vairākās paaudzēs, taču mājvietas mainījās. Visilgāk, 18 gadus, ģimene nodzīvoja kādu izsūtītu saimnieku mājās, kamēr kolhozs to pārdeva malkā. No bērnības Vija atceras divas lietas – nekrāsotā dēļu grīda vienmēr bija izberzta balta, bet katrs rīts sākās ar to, ka nomazgā muti, nostājies pie loga un skaiti pātarus – lūdzies!
Tagad ir līdzīgi, tikai lūdzējas ir vien divas – vecmāmiņa jeb baba Vija un viņas mazmeitiņa Nikola. Salipušas kopā kā divas ūdens lāses, abas viena otrai prieks un acuraugs, vienīgais atbalsts un stiprinājums. Nikolai ir deviņi gadi, baba Vija viņu audzina kopš divu mēnešu vecuma. Abas ir kopā kā krūzīte ar snīpīti, savienotie trauki, bet ceļš uz “balto grīdu” jeb cilvēciskiem dzīves apstākļiem izrādījies ilgs un sāpīgs.
“Vecāki tikai boksterēja, mēs visi izmācījāmies. Kad sāku skolā iet, dzīvojām “Sīpolos”, dziļi mežā. Uz skolu vairāk kā septiņus kilometrus gāju kājām. Vienreiz atceļā iebridu purvā, apmaldījos, knapi mani atrada. Tad aizsūtīja uz internātskolu Iecavā. Tur dejoju tautas dejas, trenējos mākslas vingrošanā. Vasarā visi kolhozam strādājām, bija nometnes brīvā dabā. Desmit cilvēku ģimene pa divām dienām hektāru svilpodami izravējām, nopelnījām tik labi, ka visu ziemu varēja dzīvot. Arī savus bērnus tikai ar mežu izskoloju. Trīsdesmit kilometrus dienā staigāju, vienmēr ar pirmajām puķītēm, sēnēm vai ogām biju tirgū. Mani tur visi pazina, no tā arī dzīvojām – es, dēls un meita. Tagad abi svešumā, te tikai mēs abas.”
Vija apprecējās ar latvieti, kļuva par Liepu, tikai bērnu ilgi nebija. Kad brīnums beidzot notika, mainījās laiki. Ģimene no laukiem pārcēlās uz Vecumniekiem. Viņiem piešķīra istabu kopmītnē – bez ērtībām un ar kopīgu virtuvi. Tur arī izauga divi bērni un mazmeita Nikola – blakus dzelzceļam un pārbrauktuvei, kur Viju tā arī nepieņēma darbā. Vīrs dzēra un aizgāja, Vija lasīja meža veltes un stutēja bērnus. Padomju laikā strādāja visi radi un viņa pati, tagadējos darbu atrast nevarēja.
Aizmirstie cimdi
Vija vāra tēju, Nikola pucējas un spoguļojas. Mazais divistabu dzīvoklītis padomju blokmājā ir izberzts tīrs. Uz plauktiņiem Dievmātes statujas, pie sienas katoļu kalendārs. Gaišas krāsas un tīra sajūta, miers un omulība. Paradīze pēc tā, kas bijis iepriekš, pat siltums un televizors. Tikai egle logam priekšā – raganu koks.
“Dzīvokli šoruden nopirka meitas brūtgāns. Viņš ir bulgārs no Turcijas. Meita dzīvo Amsterdamā, zina piecas valodas, strādā pie vistām. Viņa teica – “mammu, tu dzīvosi kā princese, tu esi to pelnījusi!” Pagasts kopš deviņdesmit pirmā gada neko labāku nevarēja man piedāvāt, kā to vienu istabu. Kad dabūju encefalītu un paliku pa pusei paralizēta, vienīgais, ko man ieteica – ielikt Nikolu bērnunamā. Bet viņa pateica, ka bez Babas nekur nebrauks, es atkal nosolījos nenomirt, kamēr viņa nebūs uz kājām.”
Nikola ir skaista un vienmēr sapucēta, to Vija nozvērējusies – par manu bērnu skolā neviens nesmiesies!
Tāpat mazā ciemā daudz nievu un knābienu saņemts – dzīve nav rožu dārzs. Meita izaugusi liela un daiļa, mēģinājusi izrauties no vienistabas dzīvokļa nolemtības. Tas beidzies ar lepnām kāzām pāri saviem frizieres līdzekļiem un ar drīzu arestu pēc meitas piedzimšanas. Kaut kas ar narkotiku izplatīšanu, nosaka vietējie un tālāk katram ir sava versija – “tā viņai vajadzēja” vai “iekrita par citiem”.
Kad ar Viju un Nikolu aizbraucam uz veco mājvietu, sociālā “černuha” uzklūp ar pilnu jaudu. Māja ir briesmīgā stāvoklī, neglīta un baisa. Kad esmu mašīnu piebraukusi tuvāk durvīm, lai Vijai vieglāk izkāpt, tūlīt klāt ir agresīvs latviešu kaimiņš – “tu vēl gultā iebrauc, maita, lasies prom, citādi riepas pārduršu!” Pietiek ar desmit minūtēm, lai gribētos bēgt – tik liela ir bezcerība apkārt.
Fotogrāfijās mazā Nikola smaida milzu pienenēs tepat, barakas pagalmā, un veras pasaulē cerību pilnām acīm. Kad māte tika cietumā, arī tēvs no viņas atteicās, bet viņai palika mīļā Baba, kas mazmeitai atdeva visu – sirdi, laiku, naudu. Tā viņa iemācījās staigāt, Babai pie rokas – gar ceļa malu, kur mašīnas nesas garām, bet viņas lēni, soli pa solītim iet uz veikalu pēc maizes. Un atpakaļ. Katru dienu. Roku rokā. Tikmēr mamma iznāca no cietuma un aizbrauca svešumā pelnīt naudu. Samīļoja un prom bija. Tikai Baba tepat, vienmēr blakus. Ceļā uz kaut ko labāku, kas tuvojas. Tagad ir otrādi. Baba pēc slimībām sakņupusi, bet Nikola viņu balsta.
Un atkal abas iet uz veikalu, uz priekšu, uz nākotni, atkal abas roku rokā pasaulē, kas nez kādēļ nav ideāla.
Nikola lūdzas pirms kontroldarbiem un par Babu, Vija lūdzas par visiem, un prom ejot uzdāvina keramikas gulbīti – aizkustinošu pierādījumu tieksmei pēc skaistā. Vakarā attopos, ka pazuduši cimdi, speciāli man adīti dūraiņi, ko nedrīkstu pazaudēt. Zvanu Vijai, atvainojos, meklējam dzīvoklī, tur to nav un loģikas ķēdīte aizved uz iepriekšējo mītni. Tumsā ir vēl vairāk bail, taču Nikola ir gatava braukt man līdzi. Ir tumšs, pagalms apledojis, jāiet pie kaimiņiem pēc atslēgas, suņi rej un kājas slīd. Attopos, ka es esmu tā, kas turas pie Nikolas rokas, ne otrādi. Dzīvoklī nav elektrības, meitenīte postažu izgaismo ar bateriju. “Laba ziņa – cimdiņi atradās,” viņa nosaka eņģeļa balsī un ieskatās acīs tā, ka man tirpas noskrien. “Tikai vairs nepazaudējiet,” viņa piebilst balsī, kam no tumsas nav bail. Raudu visu ceļu līdz Rīgai, jo man tāpat kā Vijai “ir ko Dievam pajautāt”.
Uzziņa
Romi
* Izcelšanās tiek saistīta ar Indiju
* Mazākumtautība Latvijā un lielākā nacionālā minoritāte Eiropā
* Latvijā ienāca 15.–16.gadsimtā no Vācijas un Polijas
* Dalās latviski un krieviski runājošos (Lotfitka Roma un Xaladitka Roma)
* Ir sava dzimtā valoda (Romanes)
* Ievēro nerakstītos Romanipen likumus – tautas iekšējo konstitūciju
* Patiesais skaits vienmēr vismaz 2 reizes lielāks, nekā uzrāda tautas skaitīšana
Latvijā:
1897.gads – 1942
1935.gads – 3839
2007.gads – 8559
2019.gads – 7060
Eiropā – 7 – 9 miljoni
