Paredzējumi piepildās. Saruna ar operdziedātāju Maiju Kovaļevsku 0
Pirms izrādēm operdziedātāja Maija Kovaļevska mēdzot noskriet dažus kilometrus, jo fizisks treniņš nākot par labu pašsajūtai un balsij. Vai mākslinieci sporta tērpā varēs redzēt arī Siguldā, kur 27. jūlija vakarā opermūzikas svētkos viņa pirmo reizi savā 17 gadu karjerā dziedās soprānu sapņu lomu Floriju Tosku Džakomo Pučīni operā “Toska”?
Skaisto, bet vokāli grūto lomu Maijai Kovaļevskai pasaules opernami piedāvājuši dziedāt daudzreiz, tomēr viņa allaž atteikusi. Savu jāvārdu beidzot devusi Starptautisko Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājam Dainim Kalnam, diriģentam Atvaram Lakstīgalam un režisoram Guntim Gailītim, kurš oriģināliestudējumu solījis veidot nevis pēc libreta melodrāmu, bet kā politiska rakstura krimināldrāmu.
Ar Toskas lomu dziedātājai saistās kāds paredzējums, kuru 2003. gada Siguldas Opermūzikas svētkos viņai veltījis operdziedātājs Kārlis Zariņš. Arī toreiz uz skatuves skanēja opera “Toska”, titullomu dziedāja ungāriete Georgina Lukača*, bet Maija kā Mūzikas akadēmijas studente bija klausītāju vidū.
Vienā brīdī pienācis K. Zariņš un teicis – tā ir jūsu nākotne! “Pārsteigta skatījos uz viņu un jautāju – vai tiešām jūs domājat, ka mana balss tā attīstīsies? – Noteikti! Viņš bija par mani pārliecināts, un paredzējums piepildās. Ir tik svarīgi, ka lieli cilvēki pasaka vajadzīgos vārdus īstajā brīdī.”
Kāpēc Toska soprāniem ir sapņu loma?
Mūzikas dēļ, jo Pučīni nav mīlējis nevienu balsi tā kā soprānu un visas savas skaistākās operas un ārijas veltījis soprāniem. Katra soprāna augstākā latiņa ir parādīties Toskas lomā, taču daudzas dziedātājas to pat nesasniedz, jo balss var nebūt gatava vai nav piemērota, un ar šo lomu varētu pat kaitēt, jo tehniskā ziņā tā ir ļoti grūta, gara un intensīva.
Toska ir ļoti temperamentīga un emocionāla sieviete, tāpēc aktieriskais uzdevums ir nepārforsēt tēlojumu, lai tas būtu līdzsvarā ar dziedājumu.
Kas jums palīdz veidot tēlojumu?
Toska ir operdziedātāja, kas manu uzdevumu atvieglo, jo ir saprotama viņas būtība, garastāvokļa maiņas – mēs, mākslinieki, esam ļoti emocionāli cilvēki. Kā skolotājs un aktiermeistarības padomdevējs liels atbalsts ir Ivars Stonins**, kurš jau labu laiku dzīvo ASV.
Ja ir šaubas vai kaut ko iestudējumā nesaprotu, pārrunājam skatuves darbību vai pat aizsūtu ierakstu. Aktiermeistarība un dziedājums uz skatuves viens otru papildina, un abiem jābūt vienlīdz labā līmenī.
Vai līdz ar pieredzi pirms izrādēm uztraukums mazinās?
Es pirms izrādēm neuztraucos. Adrenalīna tāpat kā temperamenta man ir pietiekami un dažreiz pat par daudz, tāpēc nepieciešams paskriet pa parciņu.
Saprotu, ka režīms izrādes dienās ir stingrs – nedrīkstat lieki runāt, lai nenoslogotu balsi.
Operdziedātājiem sevi jāsaudzē, lai simtprocentīgi koncentrētos lomai. Nav tā vieglākā profesija, jo prasa pilnīgu atdevi skatuvei, taču cita ceļa nav – ar puskāju neies cauri.
Ko darāt pēc uzstāšanās – vai ir vēlas vakariņas, sarunas?
Uzreiz atslēgties – ah, tagad eju vakariņās! – nebūs iespējams, vismaz manā gadījumā – ne. Gribas pabūt vienai, īpaši, ja tā bijusi smaga loma, jo tomēr nomirt uz skatuves nav ikdienišķa parādība, ja to dara ar pilnu atdevi.
Kas palīdz, kad ir grūti, balss neskan, kā vajadzētu?
Manī vienmēr ir viegluma sajūta, jo paļaujos uz Dievu – viss ir tikai viņa rokās. Ir taču teiciens – cilvēks domā, Dievs dara.
Saka arī tā, ka cilvēks plāno un Dievs par viņa plāniem pasmejas.
Tur vēl var diskutēt…
Esat ticīgs cilvēks?
Esmu katoliete un man ir svarīgi praktizēt ticību, varu teikt, ka Jēzus ir manas dzīves centrs, kas dod spēku. Kas vēl cits dos, jo Dievs ir mīlestība.
Lai gan operas sižets ir dramatisks un finālā galvenie varoņi kā jau parasti operās iet bojā, man ar “Tosku” saistās kāds komisks stāsts no iestudējumu vēstures, proti, finālā, kur Toskai jāmetas lejā no Santandželo torņa, kādā uzvedumā drošībai bija izmantots audekls, taču bija nostiepts pārāk stingrs un, kad dziedātāja uz tā uzlēca, sanāca kā uz batuta: viņa vēl pāris reižu parādījās virs cietokšņa mūriem un ar kājām gaisā…
Es biju dzirdējusi citu stāstu par viena lieā operteātra viesizrādēm – vai tas bija Ņujorkas Metropolitēns vai Londonas Koventgārdens –, kad uzvedumā pieaicinātie precīzi nezināja “Toskas” sižetu, tāpēc tika dots vienkāršs un skaidrs uzdevums – sekojiet līdzi Toskai.
Viņi to saprata burtiski un jau pieminētajā fināla skatā, kad Toska metas no cietokšņa mūriem, darīja tāpat kā viņa. Nu sabojāja visu traģēdiju, jo viens pēc otra nolēca no cietokšņa. Skatītājiem tas bija amizants skats.
Jums nebūs jālec?
Redzēsim Gunta Gailīša skatījumu.
Jums kā pasaules operteātru dziedātājai nāk daudz piedāvājumu, kā izvēlaties, kuru pieņemt, kuru – ne?
Priecājos, ja varu apceļot vietas, kur iepriekš neesmu bijusi, jo īpaši ļoti tālas zemes. Manam darbam tas ir papildu pozitīvais iespaids, ka varu iepazīt jaunas kultūras, cilvēkus, kā citur uzņem operu. Izrādās, ka Ķīnā ir ļoti daudz jaunu opernamu un tiek ieguldīti lieli līdzekļi, lai popularizētu Eiropas operu.
Kādreiz pat nevarējām iedomāties, ka arī arābu valstīs varētu būt opera, tomēr musulmaņiem tā kļūst populārāka, viņi nāk un klausās iestudējumus ar kristīgās pasaules stāstiem.
Kā ķīnieši uzņem Eiropas operu?
Ķīnas operā dziedāju Turandotu, operas darbība viņiem ir saprotamāka, jo notiek imperatora pilī. Iestudējums bija tradicionāls, un viņi to uzņēma ar lielām ovācijām, taču vislielākie aplausi man ir bijuši Japānā, Tokijā, kur dziedāju grāfienes Rozīnas lomu Mocarta “Figaro kāzās”.
Nešķiet, ka ārēji viņi ir tik emocionāli.
Kad paskatās Japānas televīziju, var redzēt, ka japāņu emocijas ir straujas un pēkšņas, un tādas bija viņu ovācijas pēc izrādes – kā pērkona dārds, šķita, ka teātris tūlīt sagāzīsies.
Tieši pirms izrādes Tokijā pirmo reizi nolēmu paeksperimentēt un noskrēju parkā dažus kilometrus ar domu, redzēs, kas būs. Balss skanēja ļoti labi, enerģētiskā ziņā finālā bija nedaudz mazāk spēka, taču kopējais iespaids izdevās lielisks un saņēmu komplimentu, ka tā bijusi viena no manām labākajām izrādēm.
Atkārtojat šo pieredzi?
Šad un tad – jā, visbiežāk gan eju uz sporta zāli, jo viesnīcās tā pieejama jebkurā laikā. Aizbraucu uz valsti ar ļoti atšķirīgu laika joslu, aizmigt nevaru, jo ir “džetleg” jeb laika maiņas bezmiegs. Ko darīt? Dodos uz viesnīcas sporta zāli un izmēģinu visu, ko tā piedāvā.
Sportu arī skatāties?
Tam nesanāk laika, tomēr allaž priecājos, ka jebkurā pasaules valstī, kad pieminu Latviju, pirmā reakcija – o, Porziņģis! Mūsu valsts ļoti daudziem saistās ar basketbolistu Kristapu Porziņģi.
Opermūzikas cienītāji noteikti nosauktu arī Latvijas operas zvaigznes, kuru uz pasaules skatuvēm nav mazums. Kāds ir jūsu skaidrojums, ka latvieši spēj būt tik spoži mūzikā?
Latvieši gandrīz visi dzied, mums ir Dziesmu svētki un kori.
Vai nav atšķirība – korists vai solists?
Es arī kādreiz dziedāju skolas korī, kad apmeklēju bērnu mūzikas skolu, un jau tur bija dzirdams, ka varētu būt soliste.
Sākāt mācīties flautu, arī klavieres spēlējāt, kurš viedais spēja novērtēt jūsu balsi?
Tie bija skolotāji solfedžo stundās, kas dzirdēja mani dziedam un jautāja – varbūt man vajadzētu nostādīt balsi, stāties Mūzikas akadēmijā? Pati par to nebiju īsti pārliecināta, tāpēc ka vēlējos studēt valodas un ceļot, kas gan ir piepildījies, tikai citādā un pat labākā veidā, nekā biju iedomājusies.
Tas notika ap 17 gadiem, kad nebiju vairs bērns un bija īstais laiks, lai sāktu nostādīt operas balsi. Iestājos Mūzikas akadēmijā, toreiz bija sagatavošanas kursi, ļoti žēl, ka tādu vairs nav, jo cilvēkiem ar labu balsi un talantu, bet bez vidējās muzikālās izglītības, bija iespēja sagatavoties iestājeksāmeniem.
Par savu skolotāju saucat slaveno itāļu operdziedātāju Mirellu Freni. Kāds bija ceļš pie viņas?
Klausījos ierakstus, un šķita, ka viņas balss bija visskaistākā un vispareizāk skolotā. Vēlējos saprast, kā to panākt, gribēju, lai man izskaidro, dod padomu, un internetā atradu informāciju, ka viņai ir atvērta skola Itālijā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Daiņa Kalna finansiālu atbalstu devos uz noklausīšanos.
Kad dziedāju, Freni smaidīja un pēc tam pienāca klāt un teica, ka man ir ļoti skaista balss un viņa varētu palīdzēt to pilnveidot. Biju to desmit vidū, kurus uzņēma, un kopš 2004. gada sākās manas vokālās studijas pie Freni, kura arī līdz šim ir mana galvenā pasniedzēja.
Pēdējā laikā vairāk sazvanāmies, nekā tiekamies, jo viņai jau ir 84 gadi, bet Freni padoms man vienmēr būs svarīgs. Protams, tagad pati strādāju un gatavoju lomas, taču skats no malas vienmēr noder. Kad ir daudz uzstāšanos, vajadzētu vismaz koncertmeistaru, kas palīdz, citreiz sanāk darbs ar diriģentu. Tas jau ir nebeidzams ceļš.
Vēl viena liktenīga satikšanās jums bija ar operdziedātāju Plasido Domingo, kad uzvarējāt viņa veidotajā jauno dziedātāju konkursā “Operalia”.
Mirellu Freni un Plasido Domingo varu saukt par saviem eņģeļiem. Uzvara 2006. gada konkursā “Operalia” man pilnībā pavēra ceļu uz pasaules skatuvēm, jo konkursā bija ļoti daudz operas direktoru un aģentu. Sekoja debija Metropolitēna operā Mimī lomā, kad man vajadzēja aizvietot solisti, kura bija saslimusi, un diriģents bija pats Domingo! Arī viņa padomi man ir daudz palīdzējuši, īpaši balss veidošanā.
Viņš ir tāds kā “Operalia” dalībnieku tēvs, vienmēr palīdz un atbalsta. Par vienu no skaistākajiem brīžiem varu saukt kopīgu uzstāšanos Vīnes operā, kur viņš dziedāja Simonu Bokanegru un es – viņa meitu Mariju Amēliju.
Brīdī, kad Domingo uznāca uz skatuves, sajūti, ka no viņa staro dievišķā dzirksts un enerģija, un saproti, ka tev ir tā laime būt kopā mūzikā ar izcilāko no izcilākajiem māksliniekiem, no kura var mācīties arī to, kā saglabāt operas tradīciju.
Tas ir mūsu paaudzes mākslinieku uzdevums – saglabāt mūzikā skaisto un dot nākamajām paaudzēm, jo opera dzīvos un būs mūžīga, par to es nešaubos! Kas gan var būt skaistāks par cilvēka balsi, pat par spīti robotizācijai, ko mums te sola nākotnē.
Kāda vieta jūsu darbu sarakstā ir Siguldas Opermūzikas svētkiem?
Ļoti nozīmīga, jo tā bija mana pirmā skatuve un pirmā loma bija 2002. gadā. Kalna kungs saskaitījis, ka Toska būs mana desmitā loma Siguldā. Vienmēr ir prieks atgriezties, jo publika mani šeit gaida un mīl.
Gribētos jūs redzēt arī kādā Latvijas Nacionālās operas iestudējumā. Jaunais operas direktors Egils Siliņš saka, ka vēlas vairāk piesaistīt mūsu operzvaigznes. Kam jānotiek, lai jūs šeit dzirdētu biežāk?
Nevar teikt, ka neesmu uzstājusies, kad ir laiks un iespēja, labprāt uzstājos, kā arī neizslēdzu varbūtību, ka atgrieztos.
Kamēr šeit vēl neesat, daudzi latvieši brauc savējos klausīties uz ārzemēm, tas ir pat tāds tūrisma veids – kur jūs jaunajā sezonā varēs biežāk redzēt?
Būšu Alise Forda “Falstafa” jaunajā iestudējumā ar daudzām izrādēm Hamburgas operā, tā ka laipni lūgti, jo ir taču lidojumi Rīga–Hamburga.
Un pie viena apraudzīt pēdējā laika iespaidīgāko kultūras ēku – Elbas filharmoniju, kurā par ērģeļmūzikas galveno māksliniecisko vadītāju strādā Iveta Apkalna. Kā ar Austrāliju, kur jūs esat uzturējusies ilgāk?
Austrālija arī paliks.
Nav par karstu?
Man patīk, un tur dzīvo ļoti liela latviešu diaspora, kas mani uzņem kā savējo, daudz sanāk runāt latviski, un tā ir liela vērtība. Latvijas 100. jubilejas gadā, kad man bija pasaules tūre pie latviešiem Austrālijā, Amerikā un Kanādā, jutos tik brīnišķīgi, kad redzēju, cik aizkustināti viņi klausījās latviešu kamermūzikas pērles.
Pēc koncerta nāca man klāt un pateicās, un tā sajūta nav aprakstāma. Esam latvieši, un latvietība ir svarīga katram.
Kāda mūzika jūs pašu saviļņo vai, citiem vārdiem, kurus trīs mūzikas ierakstus ņemtu līdzi uz vientuļo salu?
Šad un tad klausos Bon Džovi, ceru, ka izdosies aiziet arī uz viņu koncertu. Viens no mīļākajiem komponistiem ir Volfgangs Amadejs Mocarts – ģeniālais vieglums un kristāltīrība mūzikā tik ļoti uzlabo garastāvokli un emocionāli attīra, ka gribas smaidīt – tāpat kā ar Bon Džovi.
Ņemtu līdzi viņus abus un vēl latviešu klasiskās solodziesmas Jāņa Zābera izpildījumā. Viņš savā dziedājumā spēj ielikt sirdi un dvēseli un apliecināt latvietību. Izpildījums ir ģeniāls!
Kāpēc latviešu operas neturas ilgāku laiku uz skatuves? Siliņš domā, ka galvenajā lomā vajag uzaicināt kādu no mūsu zvaigznēm un publika labāk nāks.
Latviešu operās vēl neesmu dziedājusi. Mums taču ir izcilā “Uguns un nakts”.
Ko jūs tur varētu dziedāt?
Laimdotu vai Spīdolu. Atceros, Operā bija skaists Alvja Hermaņa iestudējums.
Sarunas noslēgumā par vēl viena sapņa piepildījumu – beidzot jūsu talanta pielūdzēji savās mūzikas kastēs varēs klausīties Maijas Kovaļevskas solodisku.
Senais sapnis par operu āriju disku būs piepildījies septembrī, kad to izdos ierakstu kompānija “Odradek Records”. Diskā, kuru kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā pagājušā gada augustā ierakstījām koncertzālē “Lielais dzintars”, būs dzirdamas man tuvās skaistākās operu ārijas.
Kāds ir nosaukums?
“Majesty”, latviski – majestāte, kas atspoguļo manu personību un kopumā ne tikai operu varones, bet arī šī žanra būtību, jo opera kā mākslas forma ir majestātiska, tā ir mākslu māksla, kas sakopo visus elementus. Savukārt balss ir Dieva dots instruments, kas gadiem jāslīpē kā dimants, piestrādājot pie katras sīkākās nianses, un kas tad vēl, ja ne ieraksts, to vislabāk var parādīt.
* 2003. gada 27. jūlijā XI Starptautiskajos Siguldas Opermūzikas svētkos rādīja Džakomo Pučīni operas “Toska” iestudējumu ar ungārieti Georginu Lukaču titullomā.
** Ivars Stonins – viens no talantīgākajiem Nacionālā teātra aktieriem, kurš kopš 2003. gada dzīvo ASV.
Maija Kovaļevska
Operdziedātāja
Absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, ieguvusi maģistres grādu.
Vokālās prasmes papildinājusi Itālijā pie pedagoģes Mirellas Freni.
2002. gadā pirmoreiz piedalījās Siguldas Opermūzikas svētkos.
2003. gadā debitēja Latvijas Nacionālajā operā donas Elvīras lomā V. A. Mocarta operā “Dons Žuans”.
2004. gadā ieguva 1. vietu Rikardo Dzandonai starptautiskajā operdziedātāju konkursā, kā arī saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu.
2006. gadā uzvarēja Plasido Domingo rīkotajā konkursā “Operalia”.
Dziedājusi pasaulē slavenos operteātros – Metropolitēnā Ņujorkā, Koventgārdenā Londonā, Vīnes Valsts operā, “Teatro alla Scala” Milānā, Bavārijas valsts operā Vācijā, Tokijas operā Japānā, Sidnejas operā Austrālijā, Degollado teātrī Meksikā, Buenosairesas teātrī Argentīnā u. c., kā arī Zalcburgas festivālā u. c.
Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesore.
Saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.
