Pārdomu laiks? 0
Dramaturga Laura Gundara pievēršanās Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienu” personāžiem, turpinot viņu dzīves gaitas oriģināllugā “Advents Silmačos”, Valmieras teātrī rada atkalredzēšanās prieku.
Iestudējumā, ko veidojis režisors Felikss Deičs sadarbībā ar scenogrāfu Reini Suhanovu un kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, Silmaču ļaudis sastopam kā labus paziņas.
Dramaturgs pret Blaumaņa idillisko lugas finālu ar trim laimīgiem brūtes pāriem izturas visai skarbi, vēl vairāk – jaunajā lugā, kuras darbība notiek kādu laiku pēc “Skroderdienām”, reālā dzīve un ikdiena ieviesusi daudz nežēlīgu pārmaiņu – Dūdars neatrod sev pienācīgu nodarbošanos un vietu Silmaču mājas saimnieku galā, Aleksis jūtu mulsumā nejēdz, kā izturēties pret Elīnu, kas ir gaidībās. Pičuks un Auce, ko saimes ļaudis piemin kā vislaimīgāko pāri, kopā ar jaundzimušo nu atrodas tālās zemēs, kur meklējot labāku dzīvi. Mājas dzīvi vada Antonija, nopūloties jebkādus asumus un pārpratumus likvidēt, lai tuvajā Ziemassvētku vakarā saime varētu sapulcēties vienkop un lielajā istabā nospēlēt ainu Betlēmes kūtiņā ar Kristus bērna dzimšanu. Saimnieces enerģiskā rīcība, izrādās, arī slēpj iekšēju apjukumu un maldīšanos – dzīve pēc kāzām nav tāda, kā iztēlota.
Uz skatuves valda silta mājas atmosfēra, visi te ir savējie, katrs katru labi pazīst un redz kā uz delnas. Skatuves telpā norisinās sadzīve, spraiga, brīžam pat nervozi uzvilkta, taču tepat līdzās ir arī detaļas, kas atgādina gan par laika ritumu, gan mūžīgām vērtībām – zārks un šūpuļzirdziņš istabaugšā. Brīžam skaļā jezga, mūsu priekšā mainoties ļaudīm un dialogu fragmentiem, galu galā norimst svētku vakarā pie saimes galda, kad, šķiet, visi negludumi ar mīlestību ir nolīdzināti. Seko Elīnas bērniņa piedzimšana un saimes idille – “dzīvā bilde” Bībeles stāstu garā pie jaundzimušā šūpuļa. Tas Deiča skatījumā.
Ir daudz jauku aktierisku veiksmju, piemēram Ineses Pudžas un Riharda Jakovela Ieviņa ar Kārlēnu, kas jaunības spēka pilni un nepacietīgi pieaugušo dzīves gaidās, iekšējas gaismas apstarotā Elīnas Vānes Elīna, dzīveskārā Daces Eversas Bebene, tautas gudrību krātuve – Baibas Valantes Tomulīša, Ineses Ramutes šerpā, bet taisnīgā Pindacīša.
Savu saimnieces misiju aizrautīgi un pašaizliedzīgi pilda Annas Putniņas Antonija, bet Imanta Strada Dūdars tik eleganti un vienkārši sievas sirdi pavērš uz savu pusi, ka abu izskaidrošanās dialogā sajūtam arī Rūdolfa Blaumaņa garu – kā teksta skopumā, tā tēlojuma piesātinājumā.
Tomēr gribas arī ko iebilst. Laura Gundara luga ir par mūsdienu latvieša likstām un nedienām, par meklējumiem, kā tās pārvarēt. Ne velti autors Silmaču saimes jaunajās gaitās ieprogrammējis milzum daudz mūslaiku sabiedrībā ar neapbruņotu aci saskatāmu problēmu, un pat leksika ir drīzāk mūsdienu, ne simt gadu veca. Te ir gan tieksme uz alkoholu, gan fiktīvu laulību iespēja, gan laimes meklētāji svešumā, gan savstarpēja ecēšanās vienkāršu pārpratumu dēļ, gan greizsirdība, neuzticēšanās, baumu izplatīšana, gan glābiņa meklēšana pagāniskā zīlēšanā vai Kristus mācībā. Un visam pa vidu – apjucis cilvēks. Kā viņam atrast savu īsto ceļu? Mīlestībā – atbild autors.
Luga beidzas ar izteikti atvērtu finālu. Pa logu kāds saredz – pagalmā ienācis Pičuks ar Auci un dēlēnu. Elīna iekliedzas, bērns piesakās nākt pasaulē. Gaidas, neziņa, cerības, nākotnes nojausmas.
Valmieras izrādes variantā drīzāk ir glīts dekoratīvisms, visi punkti uz i salikti, bērns žigli piedzimst (dzemdības atveidotas ēnu teātra līdzekļiem, zālē smiekli), tiek guldīts šūpulī. Skaisti izgaismota “dzīvā bilde”. Priekškars.
Ir tomēr atšķirība starp punktu un daudzpunkti. Antonija lugā mudina svētku vakarā pastāvēt pie šūpulīša un padomāt. Vispirms katram par sevi. Tad par mums visiem. Vai mēs paguvām arī padomāt?
Vērtējums
Režija 3,5
Aktierspēle 4
Scenogrāfija 4
