“Es šo visu nedarīju naudas dēļ!” Dukurs skaidro pārdomāto lēmumu aiziet no profesionālā sporta 6
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visu laiku titulētākais pasaules skeletonists Martins Dukurs pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm februārī, kur ieņēma septīto vietu, par saviem nākotnes plāniem izteicās diezgan neskaidri. Ja būs motivācija un redzēs iespējas vēlreiz pacīnīties par olimpisko sapni, turpināšot, bet skatīšoties gadu no gada.
Tāpēc pagājušās nedēļas Martina Dukura paziņojums sociālajā tīklā “Instagram”, ka viņš nolēmis beigt sportista karjeru, bija pārsteigums. Sarunā ar “Latvijas Avīzi” Martins saka, ka tas ir izsvērts un ilgākā laika posmā pārdomāts, jo šis esot īstais brīdis, lai pieliktu punktu sportista karjerai, bet ne skeletonam kā tādam.
Martins Dukurs: Viss salikās kopā, jo nav viena konkrēta iemesla, bet gan iemeslu kopums. Vispirms izvērtēju šī brīža stāvokli. Ar galvu šķiet, ka vēl varētu, bet ķermenis teic, ka četriem gadiem nepietiks. Man ir 38 gadi un ir sajūta, ka arvien vairāk un vairāk jāstrādā, lai būtu līmenī, kurā vēlos.
Tāpat ir bizness, kur netrūkst darāmā. Klāt vēl nāca daži darba piedāvājumi. Tas viss ievirzījās tādā gultnē, ka pieņēmu lēmumu beigt. Jā, varēju uz gadu palikt, bet tam vienam gadam nebūtu tik liela nozīme, ja salīdzina ar to laiku, ko pavadītu gatavojoties. Pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm turpināju trenēties, bija nometnes, taču pienāk savs laiks. Tas nebija vienas dienas lēmums. Nebija tā – ceturtdien izdomāju, piektdien ierakstīju sociālajā tīklā. Tas vilkās kādu laiku, lai gan paturēju prātā, ka tas varēja arī nenotikt.
Tavs lēmums nav saistīts ar finansiālo situāciju. Tā nekļuva sliktāka?
Noteikti ne, jo par finansiālo pusi nedomāju. Es šo visu nedarīju naudas dēļ. Esmu pateicīgs, ka man bija iespēja saņemt atalgojumu par to, ko darīju. Tā ir liela laime un veiksme, kad cilvēks var būt nodrošināts, nodarbojoties ar savu vaļasprieku, hobiju un darbu vienā laikā. Finansiālais aspekts noteikti nebija noteicošais. Ja tā būtu problēma, es būtu gājis un runājis, to risinājis. Man ir saprotoši atbalstītāji, kas palīdzētu, taču tas nebija šī lēmuma pieņemšanas iemesls.
Minēji, ka ir citi piedāvājumi. Tie saistīti ar skeletonu un trenēšanu?
Jā, ir pāris piedāvājumu. Ja nonākšu pie kaut kāda kopsaucēja, tad šīs nedēļas laikā būs papildu informācija. Tad varēšu vairāk pastāstīt par detaļām. Vai tas saistīts ar ārzemēm? Jā.
Jums ar brāli Tomasu ir kopējs uzņēmums “MarTo logistics”, kas piedāvā smago mašīnu pakalpojumus. Kā tur veicas?
Uzņēmums nodarbojas ar starptautiskajiem transporta pārvadājumiem, bet Latvijā ar beramajām kravām. Attiecīgi ir arī savs autoserviss. Šobrīd esam tikuši līdz 25 smagajām mašīnām. Ir savi pienākumi un atbildība, kas prasa laiku un bija viens no iemesliem, lai domātu par loģisku punktu karjeras beigšanai. Šobrīd mums aiziet trešais gads šajā biznesā. Es vienmēr paralēli sportam esmu domājis, ka jādara arī kaut kas cits.
Jo ar sportu visai dzīvei nopelna tikai retie. Tāpat tas kliedē sajūtu, ka esi piesiets tikai sportam un kaut kādam noteiktam atalgojumam, ko vari dabūt tikai tur. Tas izslēdz finansiālo atkarību un ļauj sporta procesu izbaudīt. Uzņēmums ir kā pamats, lai ir ar ko nodarboties, kad pienāk tā “x” diena un jāliek punkts. Galva man ir aizņemta un, protams, ir arī finansiāla stabilitāte.
Tomass, kurš ir trīs gadus vecāks par tevi, vēl savu izvēli par sportošanas turpināšanu vai beigšanu nav publiskojis. Varbūt zini ko vairāk?
Viņš man neko nav teicis, ka liek punktu, un viņš grasās šosezon piedalīties sacensībās.
Tētim (Dainim Dukuram) tavs lēmums nebija pārsteigums?
Domāju, ka ne, jo pēc Pekinas olimpiādes juta, ka nebiju pārliecināts par tālāko. Viņš teica, kā izdomāsi, tā būs pareizi. Pateica “skaties pats, galu galā tev ir jābrauc, ne man, un nevienu nevar piespiest to darīt”. Ja jūti, ka ir īstais brīdis un jūti, ka negribi to darīt, tas nav jādara vienkārši darīšanas pēc. Tam nav jēgas.
Kā ģimene to uztvēra? Sieva un meitas priecīgas, ka tētis vairāk būs mājās?
Jā, tikai bērniem ir mazliet sāpīgi, jo vēl nesaprot, kā tā – onkulis Tomass brauks, bet tētis vairs ne. Par to prašņāja un bija satraukums. Izrunājām.
Nevaru neuzprasīt tev viedokli par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Cik saprotu, starptautiskajā federācijā lēmums par Krievijas sportistu izslēgšanu no sacensībām nebija nemaz tik viennozīmīgs.
Jādara viss iespējamais, lai to ārprātu apturētu. Jāķeras klāt ar visām metodēm. Manā skatījumā, pilnīgi bezjēdzīgs Krievijas sākts karš, kuram nav mērķa un nebūs arī iznākuma. Vienkārši bezjēdzīga cilvēku slaktēšana, kas pēc iespējas ātrāk jāaptur. Jāliek lietā drastiskākās metodes, lai cilvēki aizdomājas. Citādāk nevar.
Kā šobrīd klājas ukraiņu skeletonistam Vladislavam Heraskevičam, ar kuru jums allaž bijušas labas attiecības?
Sazināmies ar Vladu. Viņš uz nākamo sezonu skatās diezgan skeptiski, lai gan mēģina trenēties. Viņš aktīvi iesaistās palīdzības sniegšanā frontes līnijā esošajiem cilvēkiem. Ved dažādu palīdzību, apģērbu, apavus, citas nepieciešamās lietas. Tur problēmu ir gana arī apgādes ziņā, bet Vlads joprojām darbojas. Finansiāli viņam nebūs viegli startēt, jo vairāk jādomā, vai ziemā būs apkurināta māja tuviniekiem. Diemžēl tāda ir dzīves realitāte.
Visbeidzot, kas ir trīs lietas pa šiem 22 gadiem skeletonā, par kurām esi lepns?
Pirmkārt, iemācījos kaut ko izlobīt pēc zaudējumiem, izdarīt secinājumus un kļūt labākam. Zaudēt nav patīkami un psiholoģiski viegli, bet iemācījos tikt tam pāri. Otrkārt, iemācījos tikt galā ar sacensību spriedzi, iemācījos to visu izbaudīt. Negribu izcelt rezultātus, jo visā manā sporta stāstā svarīgākais tomēr ir pavisam kas cits – ģimeniskās vērtības. Tās ir svarīgākās jebkurā dzīves situācijā, ne tikai sportā. Lai kā mums gāja trasē, bet ģimene bija svarīgākais. Protams, ne bez strīdiem, bet mācējām tam pārkāpt pāri un saglabāt ģimenisko siltumu. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.
Vizītkarte. Martins Dukurs
* Dzimis: 1984. gada 31. martā
* Nodarbošanās: profesionāls skeletonists, tagad arī uzņēmējs
* Panākumi: divkārtējs olimpiskais vicečempions, seškārtējs pasaules čempions, 12 kārtējs Eiropas čempions, 11 reizes uzvarējis Pasaules kausa kopvērtējumā, kā arī atsevišķos Pasaules kausa posmos triumfējis 61 reizi, kas ir rekords renes sporta veidos
* Ģimene: sieva Jana, meitas Marta un Magda
