Juris Lorencs: Ar 28. vietu matemātikā izrāvienam nepietiek 2
Pēdējo nedēļu, pat dienu, notikumi liecina, ka pasaule kļūst aizvien bīstamāka un neprognozējamāka. Un ir tikai likumsakarīgi, ka tā kļūst arī egoistiskāka. Cilvēki, valstis, veselas sabiedrības ieraujas sevī, cenšoties saglabāt vēl esošās stabilitātes un labklājības drumslas.
Ko tas nozīmē Latvijai? Pirmām kārtām to, ka nākotnē aizvien vairāk nāksies paļauties pašiem uz saviem spēkiem. Un tad neizbēgami nonākam pie jau neskaitāmas reizes daudzinātās atziņas, ka visnozīmīgākais Latvijas resurss ir izglītoti jaunieši. Tāpēc mani iepriecināja diskusija, kas sabiedrībā un medijos sākās pēc šī gada 12. klases centralizētā matemātikas eksāmena. Cilvēki bija norūpējušies par skolēnu zināšanu līmeņa kritumu.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā jeb OECD katru gadu publicē pētījumu par 15 gadus vecu jauniešu zināšanām dažādās pasaules valstīs. Lūk, pirmās 12 pasaules valstis, kurās dzīvo labākie jaunie matemātiķi: Ķīna, Singapūra, Honkonga, Taivāna, Dienvidkoreja, Makao, Japāna, Lihtenšteina, Šveice, Nīderlande, Igaunija, Somija. Tātad “Āzijas tīģeri”, Eiropa ar “veco naudu” un divas centīgas ziemeļzemes. Valstis, kas jau ir bagātas vai atrodas ceļā uz turību. Nejaušība? Nē, drīzāk likumsakarība. Latvija šajā sarakstā atrodas 28. vietā, kas pats par sevi varbūt nav nemaz tik slikti. Tomēr šis rādītājs ir nepietiekams valstij, kas cer uz ekonomisko “izrāvienu”.
Izbrīna tas, ka joprojām parādās viedokļi, kas apšauba matemātikas lietderību, ka daudz svarīgāk esot apgūt humanitāros priekšmetus, valodas utt. Visā cilvēces vēsturē līdz pat 20. gadsimta vidum moderno valodu zināšana tika uztverta kā pašsaprotama lieta, kaut kas līdzīgs elementārai lasītprasmei. Turklāt matemātika nav tikai zināšanas, tā ir arī savdabīga gudrība, kas palīdz dzīvot. Cilvēks, kuram ir kaut elementārs priekšstats par varbūtības teoriju, visdrīzāk metīs līkumu azartspēļu zālei. Tas, kurš nebūs aizmirsis ģeometriskās progresijas veidošanās mehānismu, simtreiz izvērtēs savas iespējas atdot ātro kredītu.
Centralizētais eksāmens uzrādīja arī dažas neparastas tendences, proti – visai labus rezultātus skolās ar krievu mācību valodu, kā arī vairākās nelielās Latgales lauku skolās. Tātad neskaitāmas reizes dzirdētā formula “jo lielāka skola, jo labāka izglītība” darbojas ne vienmēr un ne visur. Tiem, kuri to saka, patiesībā interesē nevis izglītības kvalitāte, bet gan naudas taupīšana.
Mana kādreizējā kursabiedrene LU Fizikas un matemātikas fakultātē Aija, tagad informātikas skolotāja prestižā Rīgas ģimnāzijā, uzskata, ka krievu skolu panākumi skaidrojami ar šo mācību iestāžu tradicionālo respektu pret eksaktajiem priekšmetiem – gan padomju laikos, gan arī šodien. Tāpat viņa esot novērojusi, ka dažiem bērniem matemātikas apguvi sākot traucēt sliktā lasītprasme. Tas radot grūtības uztvert teikuma loģiku un sakārtotā, strukturētā veidā izlikt uz papīra domas.
Jaunieši lasa aizvien mazāk, tas ir vispārzināms fakts. Skolu beigušas jau divas mobilo telefonu un datoru lietotāju paaudzes. Tagad tiem pievienojusies “viedtālruņu paaudze”, kas nemitīgi atrodas sociālajos tīklos. Mēs vēl nespējam pilnībā izvērtēt, kā modernās tehnoloģijas ietekmēs cilvēku domāšanu un uzvedību. Visdrīzāk viņi nebūs ne sliktāki, ne labāki, ne gudrāki un arī ne dumjāki, bet savādāki gan. Šķiet, ka cilvēki kļūs aizvien izolētāki un vientuļāki, sevī ierāvušies, samazināsies prasmes un spējas komunicēt nepastarpināti, “pa tiešo”. Un vismaz man šāda pasaule šķiet vienmuļāka un garlaicīgāka.
