M. Libeka: – Vai jūs, strādājot Strasbūrā, pēdējos gados jutāt kādus būtiskus uzlabojumus mūsu valsts tiesu sistēmā? 6
– Raugoties nevis pēdējo, bet gan divdesmit gadu garumā, neapšaubāmi ir uzlabojumi. Bet tas, kā notiek procesi tieslietu jomā, parāda tās pašas problēmas, kas ir visos citos jautājumos. Latvijas pilsoņu sūdzības Cilvēktiesību tiesā par problēmām Latvijā zināmā mērā bija savdabīgas, īpaši pēdējos gados, un samērā atšķirīgas no tām, ko iesniedz, piemēram, Krievijas, Rumānijas vai Bulgārijas pilsoņi. Tajās lielākoties nebija manāms acīmredzams un vienkāršs cilvēktiesību pārkāpums. Piemēram, policists piekauj apcietināto vai tamlīdzīgi.
Latvijas problemātika faktiski rodas, kad kaut kas nesastiķējas kopā, piemēram, pieņemts līdz galam neizdomāts vai kaut kā jocīgi daļās izdomāts likums vai kaut kur nepareizi aizgājusi policijas vai prokuratūras prakse… Ir ļoti grūti ielikt tīrā tipoloģijā Latvijas tieslietu problemātiku. Man šķiet, ka tas tomēr saistās arī ar latviešu dabu – kaut ko pabīdām, izdarām, varbūt ne vienmēr valsts interesēs, kaut kur turamies maliņā, kaut kas varbūt notiks pats par sevi, bet nenotiek un rodas problēma. Ir pilnīgi skaidrs, ka tiesiskuma principa īstenošanai vajadzēja jau sen būt par prioritāti valsts politikā, bet tas tomēr nav noticis.
– Prokuratūrai pārmet, ka tā pārāk ilgi vilcinās ar Zolitūdes traģēdijas lietas izmeklēšanu. Vai jūs tam piekrītat?
– Nē, jo, ņemot vērā, ka no pierādījumu viedokļa šī ir ļoti tehniska lieta, izmeklēšanas laika posms nav liels.
– Vai esat jau iejutusies Satversmes tiesas tiesneses mantijā?
– Pagaidām esmu tikai ieelpojusi gaisu un veidojas pirmie iespaidi. Man izskatās, ka, ievērojot to, ka tiesiskas valsts stiprināšana nav bijusi Saeimas un valdības reāla prioritāte, arī Satversmes tiesai pieejamie resursi ir palikuši kādā zināmā tās attīstības stadijā, kas varētu būt neadekvāti tās nākamā attīstības posma atbildības īstenošanai. Tomēr, es domāju, par šo jautājumu mums būs saruna vēl jāturpina.
