– Ģimenes, kurās ir bērni ar speciālajām valodas prasībām, neapmetīsies tikai Rīgā un nebūs iespējams katram no viņiem piemeklēt skolotāju. Mēs savējos gaidām atpakaļ, bet ko mēs spējam darīt viņu labā? Droši vien izglītības iestādes par to spriež. Rīgā var atvērt specializētās skolas, ja tas patiešām vajadzīgs. 6
– Bērni, kuri atgriežas ar svešvalodu zināšanām, ir pievienotā vērtība, viņi jāintegrē latviešu valodas apmācības sistēmā, bet tā, lai nepazaudētu iegūtās svešvalodu prasmes. Es gribētu uzsvērt, ka runāju par Eiropas valodām, kuru Latvijas informatīvajā un izglītības telpā, manuprāt, nepiedodami pietrūkst. Esam taču Eiropas Savienības dalībvalsts! Ja ir griba saprast, ka Latvijas skolās ir tāds fenomens, kas jāsekmē, tad metodi var atrast. Vai tās ir ārpusstundu nodarbības, jaunas apmācību metodes vai citu veidu iespējas. Es nepiekristu viedoklim, ka vienīgi vecākiem pašiem ir jānodrošina, lai bērns nepazaudē iegūtos pamatus trīs un vairāk valodās. Ir jābūt aktīvai vecāku līdzdalībai, bet es saskatu, ka jābūt arī valsts interesei par šādiem bērniem un sistēmai.
– Nu, drīz sakārtos. Te cita lieta. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs izvēlējies neparakstīt dažu ES valstu ārlietu ministru vēstuli augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikai Mogerīni, kurā ārlietu ministri aicina aktīvi atbildēt uz Krievijas propagandas karu. Ko teiksit?
– Labi, ja jau pieminēju to, cik ļoti Latvijā vēl trūkst eiropeiskākas informatīvās telpas, tad varam, protams, pieskarties visus šos divdesmit un vairāk gadus pastāvošajam propagandas karam. Attiecībā uz Latviju nekā jauna nav. Viss ir dzirdēts visos iespējamos starptautiskajos forumos, kuri, cita starpā un ņemot vērā ļoti niecīgo Latvijas pārstāvību šajos forumos, ir tik tiešām pieņēmuši virkni dokumentu un pozīciju, kas Latvijas tēlu nepulē. Mums nav pat bijusi vienota valsts pozīcija un konkrēts plāns, kā atspēkot vai vienkārši izstāstīt, kas Latvijā vēsturiski noticis un notiek, ka krievvalodīgie nav jaucami vienā maisā ar vēsturisko krievu minoritāti un minoritāšu tiesībām vispār un ka, domājams, mūsu ukraiņu kopienai arī negribētos būt maisā ar krievvalodīgajiem. Ilgstošās propagandas sekas reāli un bieži ir nācies redzēt Eiropas Padomē Strasbūrā.
Varbūt ir nepieciešams padomāt par iespējām, kuras sniedz Latvijas kā ES Padomes prezidējošās valsts statuss? Jūsu jautājums faktiski ir tieši par to. Es, protams, nezinu nedz ārlietu ministra apsvērumus, nedz to, cik solidāri Krievijas jautājumā ir ES valstu līderi. Neapšaubāmi, ka prezidējošai valstij ar visiem šiem apstākļiem ir jārēķinās. Vienlaikus prezidentūra dod arī iespējas Latvijai svarīgus jautājumus izvirzīt centrā. Var jau teikt, ka mēs Latvijā skatāmies tikai uz priekšu un mums nelīp klāt tie dubļi, ar ko mūs apmētā. Būtu labi, ja tas tā būtu, bet iekšpolitiskās diskusijas un ārpolitiskās reakcijas, manuprāt, šādu pozīciju kā viennozīmīgi pareizu neapstiprina.
Latvijai pašreizējā situācijā Eiropā ir svarīgi trīs tiesību bloki. Pirmkārt, Latvijas interesēs ir stiprināt starptautisko tiesību lomu valstu attiecībās. Tas tā ir vienmēr bijis. Diemžēl Latvijas valdībai nākas par to pārliecināties biežāk, nekā gribētos. Otrkārt, Latvijas interesēs ir vienotākas Eiropas institūciju sistēmas izveidošana Eiropā. Eiropas Savienības tiesa Luksemburgā decembrī sniedza savu konsultatīvo viedokli jautājumā par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Šis viedoklis acīmredzami rada daudz jautājumu Eiropas vienotās vīzijas kontekstā. Treškārt, ņemot vērā Latvijas pieredzi ar padomju laika iebraucējiem, Latvija noteikti varētu būt to valstu lokā, kas spēj dalīties pieredzē un risināt dalībvalstīs tik sasāpējušo imigrantu jautājumu.
Vēl tikai viena piebilde kontekstā ar šo mītu par it kā krievvalodīgo diskrimināciju Latvijā. Es, piemēram, nevaru sameklēt tādu televīzijas piedāvājumu, kurā būtu vairāk citu ES valodu. Ir ārkārtīgi plašs piedāvājums krievu valodā, ir iespēja kaut ko skatīties angļu valodā, kamēr vācu, franču un skandināvu kanāli ir ļoti, ļoti maz pieejami. Vai mēs tiešām esam Eiropas Savienībā?
