Latvijas pilsoņu sūdzības ECT – savdabīgas un atšķirīgas. Saruna ar tiesnesi Inetu Ziemeli 6
Profesore Ineta Ziemele pēc vairāk nekā deviņu gadu darba Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) Strasbūrā ir atgriezusies Latvijā apņēmības pilna ar savām zināšanām un unikālo pieredzi veicināt tiesību domas un tiesību prakses tālāku pilnveidošanu Latvijā. Pēc Saeimas izteiktās uzticības kopš 8. janvāra viņa strādā par tiesnesi Satversmes tiesā. Tiesnesi par viņas domām un iecerēm izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.
I. Ziemele: – Pašreiz gan es mēģinu tikt galā ar atgriešanās izaicinājumiem. Tie ir vismaz trīs līmeņu. Pirmais ir saistīts ar to, ka nav nemaz tik vienkārši atstāt ECT tiesneša amatu, jo veidojas sarežģīts pārejas periods. Jāatzīst, ka Ārlietu ministrija ir bijusi ļoti saprotoša un sniegusi savu izpalīdzīgo roku, tāpat kā citas valsts iestādes, pie kurām ir nācies šādā kontekstā vērsties. Tomēr ir skaidrs, ka Latvijā nav noregulēti vairāki ar starptautisko tiesnešu statusu saistītie jautājumi, ja tiesnesis atgriežas Latvijā. Otrais izaicinājumu bloks ir saistīts ar pilsones Ziemeles un viņas ģimenes atgriešanos. Trešais – neapšaubāmi ar ienākšanu jaunajā darba vietā.
Politiskā līmenī ir noteikts, ka valsts sekmē tautiešu atgriešanos Latvijā. Mēģinu saprast, kā šī politika darbojas praksē. Informācijas ir ļoti daudz. Portāls “Latvija.lv” pat satur tēmu – “Atgriešanās Latvijā”, bet pietrūkst vienkāršas un precīzas informācijas. Tāpēc ieteiktu atbildīgajām iestādēm sagatavot uz vienas lapas informāciju par, teiksim, desmit soļiem, kas darāmi, atgriežoties Latvijā. Jo īpaši lietderīgi būtu norādīt atbildīgās personas dienestos, pašvaldībā vai ministrijā, kuru pārziņā ir konkrētie jautājumi vai pieteikumi. Ja cilvēks ārpus Latvijas dzīvojis ilgstoši, viņam nav ne vismazākā priekšstata, ar ko sākt. Īpaša uzmanība ir jāpievērš informācijai par to, ko darīt bērnu izglītības un veselības aizsardzības jautājumos.
V. Krustiņš: – Varbūt. Bet ir taču vēstniecības, kur var noskaidrot?
– Pirmkārt, Latvijas vēstniecības nav visur. Otrkārt, ir vietas, kur tiešām ir lielāka latviešu diaspora un ir ar ko konsultēties, un ir vietas, kur ir tikai dažas ģimenes. Baidos, ka vēstnieki tik un tā neatrisinās to, kas jārisina uz vietas Latvijas pilsētās un novados.
Ja ir vēlēšanās sakārtot reemigrācijas jautājumus, tad tiem, kas par šo jomu atbild, vajadzētu mēģināt iejusties atbraucēju ādā vai vismaz no viņiem iegūt informāciju, kādas formalitātes bija sarežģīti nokārtot un ko vajadzētu darīt, lai tas neatkārtotos. Iespējams, ka šajā brīdī laikraksta lasītājs teiks – kāpēc atbraucējiem vajag nodrošināt īpašu attieksmi, jo arī uz vietas dzīvojošam pilsonim nemaz nav tik viegli kārtot jautājumus ar valsts pārvaldi. Tas tā varētu būt, bet abos gadījumos tas nebūtu normāli.
Daudzās ģimenēs, kuras pēc ilgākas prombūtnes pārceļas atpakaļ uz mājām, aug bērni, pie kuru latviešu valodas ir jāpiestrādā. Par to tiek runāts, bet es gribu uzsvērt, ka jāsaglabā, nevis jāpalaiž vējā arī šo bērnu labās svešvalodu zināšanas. Diemžēl man nav informācijas, vai ir kāda rīcība pieminētajā virzienā.
