Pārdomas. Medības un fotografēšana 1
Fotografēšanās medību procesa laikā un vēl jo vairāk – fotografēšanās pie medījuma. Diskutabls, arī smags temats reizēs, kad šajā digitālajā laikmetā tas tiek apvienots ar sociālajiem tīkliem un agresivitāti no šauri domājošu nemednieku, vegānu un visādi citādi gluži vai teroristiski noskaņotu zaļo puses. Protams, cik cilvēku, tik viedokļu, tomēr vai tāpēc kādai sabiedrības daļai būtu jāpakļaujas citas negācijām, ja tās rīcība ir likumiska un zinātniski pamatota?
Fotokamera pret viedierīci
Lai arī ļoti daudzi mednieki fotokameru medībās uzskata par pilnīgi lieku, ja vien kabatā ir viedtālrunis, jāatzīst, ka tā sniedz lielāku rīcības brīvību. Iespēja medībās uzņemt augstākas kvalitātes fotogrāfijas vai, piemēram, sēžot gaides medībās, dzīvnieku pietuvināt, nofotografēt un kārtīgi aplūkot gan turpat uz vietas, gan arī pēcāk mājās, ļauj to novērtēt un pieņemt atbilstošu lēmumu – īpaši nozīmīgi tas varētu šķist medniekiem, kas savās platībās piekopj selekcijas principus.
Tiesa, pēc maniem novērojumiem, fotokameras medībām, kas kopā ar minimālo aprīkojumu nebūt nav lēts prieks, izvēlēsies iegādāties vien tie, kuriem baudāms šķiet pats fotografēšanas process, nevis tie, kam reizi pa reizei nepieciešams uzņemt kādu fotogrāfiju atmiņām.
Ir kolektīvi, kas gadu laikā uzņemtās fotogrāfijas krāj un izvieto pie sienas medniekmājā, citi veido veselus albumus, bet citi gada garumā tās glabā privāti, bet vēlāk saliek kopā vienā prezentācijā, ko parādīt noslēguma mednieku ballē, tādējādi saglabājot piedzīvotās emocijas vizuālos materiālos.
Par ētiku
Tipiski banāla aina. Lietains rudens, dzinējmedības, pēdējais izmisuma masts, pāris veiksmīgi nomedītu dzīvnieku, noguruši kolēģi apsveic veiksmīgos medniekus, tomēr, lai arī vēders rūc un kājas slapjas, nevar jau nu braukt mājās bez kopbildes atmiņām. Zvēri kā nu kurais, bet medniekiem prāts jau medniekmājā pie akniņu bļodas. Viena bilde, vēl viena, visi laimīgi, un beidzot var sākties īstā medību daļa. Bildēs asinis, bet ko gan tur daudz, galu galā – savējie jau sapratīs un tās tik un tā netiks publicētas.
Reizēm uz lielā kopfona izceļas indivīdi, kuriem medījuma fotografēšanas ētika robežojas vien ar viedokli par vajadzību izrādīties citu kolēģu vai viesmednieku priekšā – tad, kad to vajag darīt, ētikas pamatprincipi tiek ievēroti punkts punktā, bet, kad tas nav nepieciešams, asiņainas fotogrāfijas ar visām no tā izrietošajām sekām.
Un tāpēc rodas galvenais jautājums: medījuma fotografēšanas ētika – savai sirdsapziņai vai tāpēc vien, ka to paģēr kādas abstraktas vadlīnijas?
No vienas puses, katram ir sava vērtību skala un kāda gan starpība, ja vien tās netiek izrādītas publiski, bet, no otras puses, tradīcijas, kas sevī ietver arī medījuma cienīgu nostādīšanu kameras priekšā, ir viens no mednieka ētikas pamatprincipiem un padara procesu baudāmu, kas līdz ar to pamato arī vienu no iemesliem, kāpēc mēs vispār medījam, – skaistā procesa un tā nesto ieguvumu dēļ vai arī ekonomiski nepamatotas nogalināšanas dēļ, kā to bieži vien mēdz pasniegt medību pretinieki.
Literatūrā medību fotografēšana, protams, tiek pieminēta vien relatīvi jaunos izdevumos, un arī tur vien pavisam īsi. Kā jau zināms, tiek ieteikts izvēlēties pienācīgu fonu, uz dzīvnieka nekāpt, nesēdēt, izvairīties no alkoholisko dzērienu acīmredzamas klātesamības, asiņu peļķēm, velkamajiem striķiem un iekšējiem orgāniem. Tomēr nedaudz jaunāki materiāli svešvalodās piedāvā retāk dzirdētus ieteikumus, piemēram, fotografēt pirms vēdināšanas, neatstāt redzamu dzīvnieka mēli, pārnadžiem pastumt kājas zem ķermeņa, tādējādi liekot dzīvniekam ieņemt tam dabiskāku pozu.
Sociālie tīkli
Ar medību ainām dalīties? Nedalīties? Piekārt rāmītī virs gultas? Tas ir viens no tematiem, kas izraisa asas diskusijas ne vien plašākā sabiedrībā, bet arī pašu mednieku starpā. No vienas puses raugoties, sociālie tīkli sniedz nepārspējamu iespēju ērti un efektīvi komunicēt ar milzīgu cilvēku skaitu, sniedzot korektu informāciju un radot izpratni par medību procesa būtību, un vienlaikus ar draugiem padalīties savos iespaidos un pieredzē.
Tomēr, no otras puses, turpat blakus plaukst un zeļ arī antizaļi noskaņotās organizācijas un citi ļaudis, kas, lai arī praktiski nekad nespēj pamatot savu pārliecību objektīvos faktos, tā vien gaida katru izdevību, lai kurinātu naidu un vienkārši bojātu prieku par piedzīvoto.
Tāpat ļoti aktuāla tēma ir agresija un neslēpti aicinājumi uz vardarbīgu izrēķināšanos, uz ko sociālajos tīklos aicina cilvēki, kas atšķirībā no medniekiem visbiežāk ne reizi mūžā nav viesojušies psihiatra kabinetā.
Vērojamas arī klajas provokācijas, uz kurām mednieks kā ieroča īpašnieks, kas atrodas zem īpaši bargas likuma lupas, pat interneta vidē nevar atļauties reaģēt asi. Tā vietā nākas vien savākt vienkopus atlikušos pacietības krājumus un radušos diskusiju risināt mierīgā ceļā, bez apvainojumiem, rupjībām, vien ar pamatotiem faktiem. Galu galā saturu, ko izvēlamies publicēt, kamēr tas ir likumam atbilstošs, izvērtējam vien paši un ikvienam, kam tas nešķiet patīkams, ir visas tiesības un iespējas no tā izvairīties.
Tomēr jāatceras, ka, publicējot neētiskas fotogrāfijas, metam akmeni ne vien savā, bet arī visas mednieku saimes dārziņā, jo tikai mēs paši esam atbildīgi par iespaidu, ko par medniekiem gūst plašāka sabiedrība.
Par safari fotomedību tūrēm
Vēl viens ļoti interesants aspekts ir tā sauktās safari fotomedību tūres, ko cilvēki nereti min kā lielisku aizstājēju medībām Āfrikā, jo tāpat kā mednieki, arī fotogrāfi par iespēju piedalīties tūrēs ir gatavi šķirties no lielām naudas summām.
Gan medības, gan foto tūres ir lielisks atbalsts vietējai ekonomikai, un visiem izdevīgu rezultātu var iegūt šo abu metožu mierīgā līdzāspastāvēšanā, tomēr, ierēķinot medību atļaujas, trofeju apstrādes, ilglaicīgākas uzturēšanās, ceļa un citas izmaksas, mednieki budžetā atstāj krietni vairāk līdzekļu, no kuriem ļoti liela daļa tiek novirzīta vietējās ekonomikas un dabas aizsardzības mērķiem.
Turklāt ne visas vietas ir piemērotas fotomednieku transportlīdzekļiem, bet, kas nederēs fotogrāfiem, to nesmādēs mednieks.
Viedtālrunis
PLUSI
– Atradīsies teju katra mednieka kabatā – nav jāveic papildu finansiālie ieguldījumi;
– Atkarībā no interneta pārklājuma, ar fotogrāfijām iespējams uzreiz dalīties;
– Līdztekus foto funkcijai apvieno arī citas medniekam noderīgas lietotnes un rīkus.
MĪNUSI
– Krietni ierobežotākas fotografēšanas distances iespējas;
– Lielākajā daļā gadījumu attēlu kvalitāte būs sliktāka;
– Vairāku funkciju vienlaicīga lietošana var veicināt viedierīces izlādēšanos.
Fotokamera
PLUSI
– Fotogrāfiju kvalitāte, visticamāk, būs ievērojami labāka; – Iestatījumi piedāvā dažādus režīmus dažādām situācijām;
– Rodas iespēja uzņemt kvalitatīvas fotogrāfijas lielākā distancē.
MĪNUSI
– Samērā augstas izmaksas;
– Vēl viens atribūts, kas ir jānēsā līdzi mednieka somā;
– Jāapgūst pamatlietas, lai būtu iespējams pilnvērtīgi to izmanto.
Par medību fotografēšanu literatūrā
:
“Fotografējot medības un medījumu, jāievēro ētikas normas. Nomedītajam dzīvniekam arī šajā formā jāparāda cieņa un gods. Mednieka necienīga ir fotogrāfija, kurā tas redzams uzlicis kāju uz medījuma vai sēž tam virsū, medījums tiek vilkts aiz automašīnas vai sniega motocikla utt. Ieteicams izvairīties arī no pārāk lielas asiņu klātbūtnes fotogrāfijā.” Lielā medību grāmata, 1999. gads
“Slavējama ir mednieku paraža nofotografēties pie nomedītā dzīvnieka. Tas bagātina atmiņas, kā vēstures liecinieku fiksējot šo mirkli un mednieku toreizējās raksturīgās sejas izteiksmes un pozas. Fotogrāfijā var saskatīt mednieka ētikas un kultūras elementus. Dažkārt ir iemūžināti pat tādi mirkļi, kad mednieks ir uzlicis nomedītajam dzīvniekam kāju. Tādas plātīgas pozas, protams, neliecina par mednieka kultūru un labajām ētikas izpausmēm.”
Medības. Atziņas un patiesības, 2010. gads
“Ētiska attieksme pret nomedīto dzīvnieku ietver sevī arī atbilstošu un cieņpilnu medījuma izmantošanu un eksponēšanu tādā veidā, lai tas nebūtu aizskaroši citiem medniekiem un sabiedrības locekļiem.”
Latvijas mednieku ētikas kodekss
Vairāk lasiet žurnālā Medības
