“Reikjavīkas rīcības vadmotīvs pirms 30 gadiem galvenokārt bija tieši ideālisms.” Ulda Šmita pārdomas Islandes skvērā 4
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Islandes skvērs, ja kāds nezina, meklējams Ķīpsalā.
Baltijas valstu atjaunotās neatkarības starptautiskās atzīšanas birums sākās tūlīt pēc augusta puča izgāšanās Maskavā, tomēr intriga ievilkās, jo nācās gaidīt, kad par atzīšanu pavēstīs vēl pie dzīvības esošā Padomju Savienība, kā arī ASV.
Tas gan šķita tikai laika jautājums. Bet šajā sakarā jāatceras, ka Islande, kura gāja citiem pa priekšu un mūs atzina 1991. gada 22. augustā, bija atzinusi Lietuvas valsts atjaunošanu “de iure” jau 1991. gada februārī, kad nākotne nebūt nelikās tik skaidra.
Tolaik tas drīzāk izskatījās pēc Reikjavīkas politiska gājiena pret konjunktūras straumi, ko pieņemts saistīt ar ilggadējā ārlietu ministra Jona Baldvina Hanibalsona izvirzīto un konsekventi īstenoto mazo nāciju solidaritātes principu.
Taču Islandes nostājai droši vien ir dziļākas saknes. Gan islandieši, gan baltieši atbrīvojās no svešām varām 1918. gadā, bet vēlāk “20. gadsimts mums iedalīja dažādas kārtis”, kā sacījis Latvijas simtās jubilejas svinībās uzaicinātais Islandes prezidents Gudri Juhannesons.
Viņš izteica vēl kādu it kā triviālu, taču ievērības cienīgu atziņu – “ja pasauli ļaus valdīt tikai lielajiem puišiem, tad viņi to darīs, balstoties uz savām interesēm”.
Tāpēc t. s. mazajām valstīm sevišķi jāpastāv uz starptautisko tiesību normu ievērošanu un uz to, ka tām “ir tādas pašas tiesības kā visām pārējām uz šīs planētas”.
Tagad varam papildināt Gudri Juhannesona domugraudu klāstu ar viņa vēstījumā Latvijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā teikto – “mazas valstis nevar balstīties uz ideālismu vien, taču arī reālpolitika nevar kalpot par vienīgo pasaules vadmotīvu”.
Gan jāsecina, ka Reikjavīkas rīcības vadmotīvs pirms 30 gadiem galvenokārt bija tieši ideālisms. Jeb vienkārši godaprāts.
Pastāv versija, ka Mihaila Gorbačova ērā Rietumi (ASV) izmantoja Islandi par izmēģinājuma balonu vai tarānu Baltijas jautājumā.
Bet grūti noticēt tādai Rietumu politiķu stratēģiskajai tālredzībai, ņemot vērā, ka ne viņi, ne arī kāds cits notikumu gaitu padomju telpā tā arī nespēja kaut aptuveni paredzēt. (Bet Reikjavīka joprojām ietur visai savrupu nostāju – ir atzinusi Palestīnu, iestājas par katalāņu pašnoteikšanos.)
Drīzāk jāpieļauj, ka Reikjavīka zināmā mērā stimulēja gan Dānijas un Uffes Ellemansa-Jensena ieguldījumu Baltijas valstu neatkarības atgūšanas atzīšanā, gan Zviedrijas diskrēto iesaistīšanos šajā procesā.
Tikmēr lielie puiši risināja lielās problēmas. Neviens negribēja, lai PSRS sabruktu. (Tiesa, Rietumu izpratnē tā jau būtu PSRS bez kaut kādā mērā “finlandizētām” Baltijas valstīm un varbūt pat bez Gruzijas.) Cerībā, ka Gorbačova iniciētais jaunais “savienības līgums” saturēs kopā šo kodolieročiem pārpildīto milzu platību.
Lai gan Ukrainas referendums par neatkarību vai, vēsturiski pareizāk, par neatkarības atjaunošanu it kā pielika šīm cerībām punktu.
Krievijas jeb tolaik KPFSR prezidents Boriss Jeļcins 1991. gada 24. augustā bija parakstījis dekrētus par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atzīšanu.
Bet jau pirms tam – 21. augustā – aicinājumus atzīt Baltijas valstis izteica Krievijas Augstākā Padome un Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs (puča dienās viņš uzturējās Eiropā, kur ar mainīgām sekmēm centās pārliecināt, ka demokrātijām jāstājas Jeļcina pusē).
Vara Maskavā, ja neskaita Kremli, jau atradās Borisa rokās, un viņa apsvērumi cīņā par Krievijas troni vai varbūt kādā dziļākā pārliecībā, par ko vairs neuzzināsim, balstītie lēmumi nenoliedzami veicināja Baltijas valstu neatkarības atgūšanu.
Eiropas Kopiena apstiprināja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas atzīšanu “de iure” 27. augustā, kas būtībā nozīmēja Baltijas valstu iesaistīšanu dzelzs priekškara noārdīšanā.
ASV atzina nu atkal neatkarīgās Baltijas valstis 2. septembrī, un tas savukārt pamudināja PSRS Valsts padomi formāli akceptēt baltiešu brīvlaišanu 6. septembrī.
Skaidrs, ka tolaik ne vien Rietumeiropas, lasi: Eiropas Kopienas, bet arī oficiālās Vašingtonas rīcībā beidzot atradās pietiekami daudz informācijas un attiecīgo dienestu ziņojumu, kas prognozēja, ka PSRS dienas ir skaitītas un ka līdz ar to Gorbačovs vairs nebūs lielā puiša statusā.
Tā šķita nepieredzēti sarežģīta situācija, no kuras izeju rada vienīgi pats Mihails Sergejevičs, labprātīgi atsakoties no reāli jau zaudētās varas.
1991. gada Ziemassvētkos Padomju Savienība beidza pastāvēt, savukārt mēs izlikāmies, ka uz mums tas vairs nekādi neattiecas.
11. septembrī Latvija bija uzņemta EDSA jeb tagadējā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā un 18. septembrī kļuva par ANO dalībvalsti. Ar aptuveni pusgadsimta novēlošanos, bet tomēr.
