Trūkst apgrozāmo līdzekļu 31
Salacgrīvas novada Liepupes pagasta saimniece Kristīne Mauliņa savu piensaimniecību z/s “Tūjsmuiža” pat gribēdama nevar pārdot – to viņai liedz iepriekš uzņemtās saistības, modernizācijai izmantojot Eiropas atbalstu. “Kaimiņi, kam nav kredītu, var likvidēt govis, ja negrib par 2 eiro dienā strādāt. Es nevaru. Esam iekļauti melnajā kredītkavētāju sarakstā. Parasti gada beigās norēķinājāmies ar visiem piegādātājiem, bet šogad to izdarīt nevarēsim. Jo vienkārši nav naudas,” saimniece neslēpj.
Z/s “Tūjsmuiža” ganāmpulkā ir 92 slaucamās govis, no kurām vidēji tiek slaukti 9068 kg piena. Saimniecība šobrīd nevar ne attīstīties, lai samazinātu pašizmaksu, ne arī veikt ražošanas pārstrukturizāciju, piemēram, uz graudkopību, kur peļņas procents ir lielāks. Jo parādu dēļ ir liegums startēt Eiropas atbalsta programmās, turklāt šobrīd neviena banka ar viņiem nerunās.
“Mēs šobrīd jau vairāk nekā gadu saņemam zemāku piena naudu nekā 2008. gadā,” stāsta K. Mauliņa. Saimniecība ir kooperatīva “Piena ceļš” biedre un pienu realizē savai rūpnīcai. Bāzes cena, ko kooperatīvs maksā, ir 20 centi par litru. Turklāt spiedienu uz ražošanu izdara ne tikai zemās piena cenas, bet arī ārvalstnieki un jaunie uzņēmēji, kuru aktivitātes paaugstina zemes nomas maksu. Turklāt “ārprātīgās naudas” katru mēnesi tiek samaksāts soda naudās par kavētiem maksājumiem. “Kooperatīvs nevar neko daudz palīdzēt, mēs visi esam vienā situācijā.”
Ko darīt? Kristīne uzskata, ka īpašuma vai govju pārdošana situāciju nerisinās. Kredīti jau tāpat būs jāmaksā, taču vēlāk to būs vēl grūtāk izdarīt, jo samazināsies naudas plūsma. Vienīgā iespēja varētu būt, ja valsts šobrīd samaksātu 100% paredzēto subsīdiju maksājumu, tas ļautu norēķināties ar piegādātājiem vai arī sniegtu īpašu atbalstu tieši apgrozāmajiem līdzekļiem. “Mums visu laiku trūkst apgrozāmo līdzekļu sēklai, degvielai, rezerves daļām, bet “graudi ir jāsēj tad, kad tie ir jāsēj, zāle jāpļauj, kad tajā ir visvairāk proteīna.”
Piena ražotāji nenoliedz, ka atbalsts nozarei ir bijis, taču nepietiekams. Periods, kurā par pienu tiek maksāts zem tā pašizmaksas, ir pārāk ieildzis. Daudzas saimniecības vēl nebija īsti atkopušās no 2008./2009. gada krīzes, kad 2014. gada aprīlī sākās jauns piena cenas kritums, ko pastiprināja vēl arī Krievijas tirgus aizvēršanās. Piena cenas samazināšanās vērojama jau 19 mēnešus. Vai krīzes pēdējā posmā Latvijas tautsaimniecība var atļauties zaudēt profesionāli strādājošus piena ražotājus un ģenētiski augstvērtīgas piena govis? Īpaši ņemot vērā to, ka tādu Latvijā nav nemaz tik daudz. Šā gada novembrī ar piena lopkopību Latvijā nodarbojās 8725 saimniecības, kur lielākoties ir dažu govju ganāmpulki. Latvijā ir tikai 545 saimniecības, kuru ganāmpulkos ir 50 un vairāk slaucamu govju.
