Pārdod mežu, lai iestudētu Skalbi 0
Pirmdien, 5. novembrī, pāris dienu pirms Kārļa Skalbes 139. dzimšanas dienas, pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā piedzīvos Rolanda Zagorska-Rolanda iestudētā muzikālā izrāde “Sapnis” pēc Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” motīviem.
Ideja pazīstamajam teātra kluba “Hamlets” saimniekam, aktierim un režisoram dzimusi jau pirms 15 gadiem, tiesa, laika gaitā tā būtiski transformējusies. “Sākotnēji bija doma, ka es caur Skalbi varētu parādīt, ka latviešu teātris nav tikai galējības – Rūdolfa Blaumaņa reālisms vai Raiņa simbolisms; ka tas var būt ļoti dažāds, interesants, saistošs. Iedomājos, ka varētu vienā vakarā izrādīt šo izrādi četros žanros – pasaka nav gara, to varētu izdarīt 20 minūtēs. Vispirms iestudēt, kā to šodien darītu astoņpadsmitgadīgs režisors, tad – kā to uzvestu trīsdesmitgadīgs režisors. Pēc tam – kā šo pasaku ar tiem pašiem aktieriem iestudētu režisors ap gadiem piecdesmit. Un visbeidzot, kā šo pasaku izlasītu cilvēks piecas minūtes pirms nāves – droši vien kā kaleidoskopu, kur tēli nāktu cits caur citu, uzplaiksnītu viens otram virsū. Kā sapnis. Vai murgs,” stāsta Rolands Zagorskis.
Jau bijuši noskatīti gana universāli aktieri, kas derētu šādam uzvedumam, taču pirms pusotra gada Rolands Zagorskis sapratis, ka šodien jārunā par ko citu – to, kāpēc vispār dzīvojam uz pasaules, kas esam, kurp ejam. Un Kārļa Skalbes pasaka lieliski rosina atbildes uz šiem jautājumiem. Savukārt nosaukumi topošajai izrādei bijuši vairāki, līdz uz rudens robežas atnācis īstais – “Sapnis”, kas turklāt sasaucas ar pirmā publicētā Kārļa Skalbes dzejoļa nosaukumu.
Koris izdejos “Jumpravas” mūziku
Sarežģītākais uzdevums bijis atrast muzikālo materiālu, jo izrāde iecerēta muzikāla, un izpildītājus. Rolands Zagorskis stāsta, ka noklausījies vismaz piecas stundas latviešu koru mūzikas, taču tā nešķitusi gana piemērota dramatiskai darbībai. Komponists Juris Vaivods, pie kura Zagorskis vērsies, ieteicis aiziet pie grupas “Jumprava” līdera Aigara Grāvera.
“Aizeju, viņš velk ģitārai stīgas. Izstāstīju viņam par savu ideju par kora mūziku izrādē. Viņš saka – pirms kāda gada uztaisītas “Jumpravas” dziesmas kora pārlikumā. Pilnīgi sarāvos: kā var būt tāda sakritība, galvenais nenobaidīt,” smejas Zagorskis. No grupas dziesmām Zagorskis atlasījis piemērotākās – radusies sajūta, ka “Jumprava” tieši pirms šo dziesmu tapšanas izlasījusi “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, tik precīza bijusi saskaņa.
Arī izpildītājus nācies pameklēt, jo korim izrādē būs jādejo. Rolands Zagorskis apstaigājis vairākus kolektīvus, kamēr vērsies Rīgas Doma kora skolā, kur darbojas gan Džeza mūzikas, gan Mūzikla dziedātāju programma. Izveidojies labs kontakts ar Anniju Kokari, kura pirms tam studējusi Anglijā, caur viņu – ar horeogrāfu, vārdabrāli Rolandu Meržejevski.
Jautāts, kas ieinteresējis iesaistīties Zagorska projektā, Rolands Meržejevskis atbild: “Man patika viņa domāšana – viņš gribēja tikt pāri zemajām debesīm, redzēt, kas ir otrā pusē, bet mūsdienās debesis ir tik augstu, ka reizēm paši nesaprotam, kas ir kas. Izrāde ir foršs vidusceļš starp to laiku un šo; esam secinājuši, ka tēmas ir tās pašas, tikai apstākļi citi.”
Savukārt scenogrāfe Ineta Sipunova, kuru labi zina Jaunā Rīgas teātra mīļotāji, teic, ka pirmā karmiskā zīme, vai ar projektu būs saderība vai ne, ir tā, vai tam īstajā brīdī atrodas brīvs laika sprīdis vai ne. “Materiāls jau ir ļoti interesants – Zemes sakļaušanās ar Visumu,” teic scenogrāfe.
Zudušos ideālus meklējot
15 gados, kopš projekts nedod Rolandam Zagorskim mieru, tas transformējies arī tādēļ, ka šobrīd izrādes režisoru un producentu reizē satrauc jautājums par to, kas pēdējo 27 gadu atgūtās neatkarības laikā noticis ar agrākajiem centieniem un ideāliem, Eiropa zaudē tieksmi sapņot, radīt, uzskata režisors, koncentrējas tikai uz gaidāmo peļņu un politiku.
Šeit pārtraucu Rolandu Zagorski, lai apjautātos, ko par centieniem un ideāliem domā jaunākas paaudzes cilvēks. Rolands Meržejevskis teic, ka, spriežot pēc cilvēkiem savā apkārtnē, tendences atšķiras: “Kad esmu kopā ar māksliniekiem, tur netrūkst ne ezoteriskās domāšanas, ne eksistenciālās izjūtas, ne dzīves kaislības, bet ir otrs loks ar uzņēmējiem, kurā valda nepārtraukta steiga, nepieciešamība iet un strādāt, lai citi neaiziet garām. Šī steiga mani ļoti traucē – pasaules ātrums, manuprāt, šobrīd ir ļoti nomācis ēterisko domāšanu, pārmērīgā informācijas pieejamība nospiež katrā dabiski mītošo mākslinieku.” Tā īpaši traucējot tādēļ, ka spiež salīdzināt sevi ar pasaules spēcīgākajiem talantiem, uzskata horeogrāfs: “Vienmēr saviem studentiem esmu teicis: strādājiet ar mazliet nokārtu galvu, nelūriet apkārt! Ja tu ieslēdz internetu un paskaties, kā to dziesmu ierakstījis vai ideju interpretējis kāds cits, un vēl, nedod Dievs, ielicis klipu kāds, kurš deviņus mēnešus trenējis vienu kustību, un pretī tu ar savu jauniegūto prasmi… Protams, mēs sacenšamies ar labāko, kas pasaulē ir, un šī vēlme nospiež.”
Ar lielām ambīcijām
Savukārt Rolandam Zagorskim izrāde ir nopietns finansiāls pārbaudījums, jo tās tapšanai viņš upurējis daļu sev piederošā meža. Vairākkārt ar projektu vērsies Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF), vienmēr saņēmis noraidījumu, taču izjūta par “Sapņa” nepieciešamību bijusi tik skaidra, ka nolēmis ieguldīt tā tapšanā pats savus līdzekļus. Tiesa gan, vispirms ar ideju par Skalbes “Ziemeļmeitas” iestudējumu aizgājis pie Nacionālā – sava bijušā teātra – tābrīža direktora Ojāra Rubeņa, kurš piekritis, ka šāds uzvedums taptu, un piedāvājis to iekļaut repertuārā. Tad nekādi paša režisora ieguldījumi nebūtu bijuši nepieciešami.
“Bet tad es domāju: šādi izrāde pakārtosies faktam, ka Zagorskis atgriežas Nacionālajā teātrī. Atvainojos Rubenim un teicu, ka uzmeklēšu Zigmaru Liepiņu. Sauciet tās par ambīcijām,” teic Zagorskis.
Par ambīcijām jāmaksā – lēmums īrēt operas Lielo zāli viņam kā producentam izmaksājis 8000 eiro, nemaz neskaitot iestudēšanas izdevumus. VKKF atteikums apbēdinājis, bet neesot pārsteidzis, saka Rolands Zagorskis: “Un tad nu sanāk – lai dotu ieguldījumu Latvijas kultūrā, jāpārdod Latvijas mežs…”
“Sapnis”. Muzikāla izrāde
Režisors, scenārists, producents Rolands Zagorskis
Mūzika: leģendārā grupa “Jumprava” un tās kompozīcijas kora pārlikumā
Mūzikas pedagoģe: Annija Kokare
Horeogrāfs: Rolands Meržejevskis
Scenogrāfe: Ineta Sipunova
Pirmizrāde 5. novembrī plkst. 19 Latvijas Nacionālajā operā.
