Aizliegtā mājrūpala karalis Lapinskis atceras, kā āzēja padomju uzraugus 13
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar mūzikas kolekcionāru, augstas kvalitātes ierakstu izgatavotāju un izplatītāju, iespējams, vienu no zinošākajiem Latvijas skaņu inženieriem Juri Lapinski tiekamies viņa pēdējā laika darbavietā Āgenskalnā – vecajā Latvijas Igauņu biedrības namā, kas padomju laikā bija plaši pazīstama kā pirmā Latvijas televīzijas ēka, kuru deviņdesmito gadu sākumā igauņi atkal atguva savā īpašumā.
Vienā pusē no šīs vēsturiskās ēkas tagad atrodas hostelis, bet otrajā kā nomnieks iekārtojies Juris Lapinskis. Viņš pēdējā laikā vairāk gan pazīstams kā radio “Merkurs” vairāku radioprogrammu vadītājs, jo mūzikas ierakstu karaļa un arī padomju laika Latvijas “pagrīdes miljonāra” slavas gadi viņam tagad jau diezgan tālu aiz muguras.
Lapinska kungs uz sarunu norunātajā laikā ierodas ar sekundes precizitāti, rokas spiediens ir ciešs, enerģija mutuļo skatā un gaitā, vēlāk viņš arī atzīst – ideju pārpilnībā un arī sajūtās viņš joprojām esot divdesmitgadnieks. Enerģiski izrāda plašās noliktavas, faktiski muzeja telpas, kur no bijušās darbavietas – Rīgas Radio rūpnīcas (RRR) – akustikas laboratorijas saglābis dažādas skaņu ierakstu sistēmas un profesionālu, savulaik ārzemēs iepirktu mēraparatūru, ko likvidācijas laikā atpircis, kā arī plašu, tagad par retroaparātiem uzskatāmu magnetofonu, radioaparātu, skandu, pastiprinātāju un citu ierīču kolekciju.
Patiesībā ne vienmēr paredzamie dzīves ceļi mani pie šī leģendārā cilvēka bija aizveduši nevis viņa ievērojamās jubilejas priekšvakara vai skaņu ierakstu smalkumu izzināšanas dēļ. Iemesls bija latviešiem leģendāras personības, tautā joprojām plaši zināmā un arī radio itin bieži atskaņotā dziedātāja, vārdabrāļa Ilmāra Dzeņa tuvāka iepazīšana. Viņš dzīvo Floridā ASV, un tieši pirms 20 gadiem kopā ar “Emburgas zēniem”, muzikantiem no Latvijas, mēs devāmies kopīgā koncerttūrē, divos mēnešos apceļojot 22 latviešu centrus ASV un Kanādā. Vēlāk, 2003. gadā, par šo piedzīvojumu izdevniecība “Lauku Avīze” laida klajā grāmatu “Mūsu Amerika”.
Ilmāram Dzenim nu jau ir pāri 90, un šim notikumam par godu Latvijas Televīzija šogad par viņu sagatavojusi videofilmu. Režisors Arvīds Babris īstenoja 2002. gada koncerttūres dalībnieka Jāņa Veikšāna ieceri, izmantojot arī tolaik safilmēto materiālu. Noskatoties šo filmu, diezgan smalkās detaļās atmiņā atausa garajā braucienā piedzīvotais, arī visnotaļ praktiskā un vienmēr racionālā Dzeņa sūrošanās, ka Latvijā padomju laikā ne viens vien ar viņa dziesmu ierakstiem kļuvis stāvus bagāts, bet viņam pašam no tā nekāda labuma.
Tā arī radās doma uzmeklēt galveno “vaininieku” Juri Lapinski un noskaidrot – kā tad padomju laikā ar tiem nelegālajiem trimdas latviešu un vispār ārzemnieku ierakstiem īsti bija?
J. Lapinskis: PSRS nebija iestājusies Bernes autortiesību konvencijā, un padomju robežsargi mūs sargāja, mani ieskaitot. Neko nelikumīgu ar ierakstiem tajā laikā neesmu darījis. Kad mani gribēja iesēdināt, tad piesējās ne jau par mūzikas pavairošanu, bet aizliegtu mājrūpalu. Sevišķi lielos apmēros.
Arestēja, lika cietumā, dauzīja zili melnu, bet neko tā arī pierādīt nevarēja. Ko viena tiesa piesprieda, to otra attaisnoja, jo man bija simtiem liecinieku, kuri sūtīja atbalsta vēstules un par labu runāja – Raimonds Pauls, Ivars Vīgners, Vija Artmane, Lidija Freimane, Kārlis Miesnieks, citi ievērojami operas dziedoņi, pat miliči, partijas darbinieki un čekisti bija mani draugi!
Visi, kuriem patika muzīka (Juris Lapinskis vārdu “mūzika” tā arī izrunā, kā no ļaudīm dažkārt dzirdam – “muzīka”. – I. R.) un gribēja to dzirdēt labā kvalitātē, bija manā pusē!
Savā jaunībā, kādā 1960. gadā, es jau biju uztaisījis ierakstu pārdošanas jeb mārketinga sistēmu, ko Rietumos tagad gudri sauc par MLM – “multilevel marketing” jeb latviskojot – daudzlīmeņu pārdošanu. Es augšā biju viens, un zem manis vai ap mani – sauc, kā gribi – no diviem līdz trīs tūkstošiem izplatītāju.
Tas viss bija nelegāli?
Kādēļ? Tolaik jau visi tikai kladzināja – aizliegts, aizliegts, neko nedrīkst darīt! Bet patiesībā problēmu nebija – vismaz sākumā.
Kā kļuvāt par radioinženieri un ierakstu pavairotāju?
No šī viedokļa man palaimējās ar piedzimšanas gadu – Hitlera laikā, 1942. gadā Rīgā, Miera ielā. Tad divus kara gadus līdz 1944. gadam vecāki padzīvoja laukos aiz Saldus uz Pampāļu pusi, bet jau 1944. gadā tēvs noīrēja dzīvokli Pārdaugavā, Īvandes ielā, kur dzīvoju joprojām.
Tur pusaudža un jaunības laikā man jau laimējās ar vairākām lietām: 1956. gadā, beidzot pamatskolu, tēvs par labām sekmēm uzdāvināja radioaparātu “Rīga 10”, un sakrita tā, ka tieši tajā laikā atmosfērā sāka sasniegt maksimumu saules ultravioletais starojums. Šāda dabas parādība uz saules atkārtojas periodiski – ik pēc 11 gadiem, taču ir izpētīts, ka lielākā saules aktivitāte pēdējo 200 gadu astronomisko novērojumu laikā bijusi tieši 1958.–1959. gadā. Ultravioletais starojums un radiācija – tas jonizē augšējos atmosfēras slāņus, veidojot ozonu un tādu kā spoguli, pret kuru atstarojas arī radiosignāli.
Par skaņas izplatības īpašībām, radioviļņu pārraides un uztveršanas niansēm es varu stāstīt dienām, bet īsumā fakts ir tāds, ka šīs unikālās dabas parādības dēļ man radās iespēja un es iemācījos ar vienkāršām antenām un pārtaisītu padomju radioaparātu uztvert aiz dzelzs priekškara esošo Eiropas valstu radiopārraides īsajos viļņos. Kad augšā bija šis jonizētais slānis, kas darbojās kā spogulis, radioviļņi tur atstarojās un es varēju uztvert perfektus signālus.
Tā kā tagad klausāmies “Latvijas Radio 1”, “Skonto” vai jebkuru citu vietējo radio FM kvalitātē, tolaik ar savu “Rīgu 10” es arī varēju dabūt īsos viļņus un labā kvalitātē klausīties “BBC”, “Deutche Welle”, “Radio Netherland” vai jebko citu – tikai, protams, mono. Tādēļ pie tā radio biju kā pielipis, un arī laba muzīka iepatikās.
Kad manu atklājumu noklausījās draugi, viņi vai prātā sajuka – Juri, ieraksti, ieraksti! Skolas biedrs Millers Jānis atnesa savu magnetofonu – man jau pašam sava vēl nebija, pieslēdzu kabelīti no lineārās izejas, un lieta darīta. Tad gribētāju saradās arvien vairāk – visiem paziņām savajadzējās.
Cits skolasbiedrs, Šumahers Juris, klasi augstāk, man uzdāvināja grāmatu krievu valodā par mājas magnetofona uzkonstruēšanu. Tā, 1957. gadā, 15 gadu vecumā pats uztaisīju sev pirmo magnetofonu. Pēc tam jau varēju nopirkt vēl vienu, lai varētu no viena magnetofona uz otru pārrakstīt, un tā šī lieta aizgāja.
Tad jau varēja sākt uzkrāt kapitālu?
Kādu kapitālu? Liekas naudas man nekad nav bijis! Ja kaut ko gribi uztaisīt un dabūt, tad iekšā vienmēr jāliek vairāk, nekā vari saņemt atpakaļ. Viss notiek uz parāda. Vislielākais parāds man bija 1976. gadā – tad biju mīnusā apmēram 400 000 rubļu, bet, kad mani sēdināja otro reizi 1983. gadā, parādus biju jau “nodzinis” līdz kādiem 100 000.
Kārtīgs noziedznieks?
Cietējs, nevis noziedznieks. Naudu man nesa cilvēki, bet vienmēr bija par maz, lai dabūtu labāko tehniku, kas nepieciešama izcilai kvalitātei. Smalkie aparāti maksāja briesmīgu cenu, viena magnetofona skaņuplašu atskaņotāja galviņa – žiguļa cenā. Man tādas bija vismaz sešas, jo arī adatām, kas nolasīja plates, bija dažādi leņķi un forma. Kurš no manis dabūja oriģinālu jeb pirmo ierakstu, sargāja to kā acuraugu, lai nākamais pārraksta tikai no zemākas klases.
Daudzi domāja – Lapinskis tirgojas ar platēm! Nevienu plati mūžā neesmu pārdevis – esmu tikai pircis, kopā būs vairāk nekā 20 000 oriģinālo eksemplāru. Cik maksāja plates padomju laikā? Par 120 rubļiem, kas bija cena melnajā tirgū, vienu gan esmu nopircis: “Boney M” “Ocean of fantasy”, trīs dienas pēc iznākšanas viens lidotājs atveda. Mana inženiera mēnešalga bija 104 rubļi un 89 kapeikas – atceros kā šodien, 115 rubļi uz papīra bija. Par to naudu varētu nopirkt divas, maksimums, trīs plates. Tehniku, ar ko tās spēlēt, es nevarētu nopirkt pat par trīs gadu algu. Taču man bija savi pirkšanas kanāli, kur par platēm maksāju divas trīs reizes lētāk.
Kā tad bija ar tiem latviešu emigrantu un Ilmāra Dzeņa ierakstiem?
Dzeņa 1991. gada Mežaparka koncerta oriģinālo ierakstu es nopirku par 40 000 rubļu no Valmieras kluba direktora. Es pat nezinu tā cilvēka uzvārdu, bet viņš to koncertu organizēja – tad vēl bija padomju nauda un visas pārmaiņas tikai sākās. Man piedāvāja, es arī paņēmu. Dzenis pats bija par lepnu, gudru vai arī organizatori pie manis nelaida, jo viņu saticis neesmu. Bet tās intrigas, godīgi sakot, mani neinteresē.
Diskotēkas, Ermanbrika, Mūrnieka raidījumi – ar Lapinska ierakstiem?
Sākumā visi bija mani. Pēc tam kad Mūrnieks sāka pats braukāt uz Vāciju, viņš plates saviem raidījumiem “Būsim pazīstami” sāka vest arī pats. Viņam liels draugs bija Babris, kurš tagad uztaisījis to filmu par Ilmāru Dzeni. Ar viņu kļuvām gandrīz vai radi, jo Babris kādu laiku draudzējās ar manu meitu, bet viņa mammai mana meita īsti nepatika, jo viņa bija māksliniece – pa gaisu vien.
Ko apgādāt – kāda starpība. Man tad bija 3000 klientu, pat gulēt neiznāca laika.
Kad beidzās tā masveidība?
Kaut kad ap 1992. gadu, kad sāku ražot “Melodijai”, kur varēju ierakstīt miljons kasešu mēnesī. Tur par priekšnieku strādāja mans draugs Andris Mangulis. Tur bija 16 aparāti, tie rakstīja 32 reizes ātrāk, turklāt visus četrus celiņus: vienlaikus divus uz priekšu un divus atpakaļ.
Laba peļņa?
Kāda peļņa?! Atkal jauni materiāli, jaunas plates, sākās CD ēra, 1994. gadā Latvija iestājās Bernes autortiesību konvencijā utt. Tas viss maksā, un es arī maksāju. Joprojām. Re, tagad te priekšā ir manis izdomāts diriģenta krēsls – atkal vajag 2000 eiro meistariem un detaļām. Trīs tūkstoši īres nauda līdz dzimšanas dienai jāsavāc. Par īri ir arī parādi, vēl no aizpagājušā gada, kad te ienācām iekšā. Četrus mēnešus neko nestrādāju, neviena kapeika neienāca.
Ar maniem ierakstiem ir pelnījuši daudzi, bet pašam ko iekrāt tā arī nav izdevies. Jā, ziedu laikos rocība man bija, bet ļoti daudz zaudēju pēc 1983. gada tiesāšanās, kad pēc piecām tiesām apsūdzību un sodu noņēma, bet konfiskāciju atstāja, jo tā laika tiesībsargi visu manu mantu jau bija salikuši maisos un aiznesuši nezināmā virzienā.
Tagad pats reizēm aizeju uz tirgu tepat Āgenskalnā, patirgoju CD. Radiostaciju arī taisīsim ciet – 20 gadi pagājuši, nav nekādas jēgas. Šai republikai neko nevajag. Spēj tikai maksāt. Ja no šejienes metīs ārā – nezinu, kur to visu noliktavas saturu likt. Būs jāņem desmit konteineri, viss tajos jāsaber un jāizmet pēdējās atmiņas. Balle beigta.
Pavisam citi laiki, varbūt arī pats pie tāda iznākuma ne bez vainas?
Jā, pats vainīgs. Piemēram, ka savulaik savas sievietes nevarēju savaldīt. Kad 1983. gadā sākās tā smagā tiesāšana, patiesībā pie vainas bija mīļākās draudzene – LPSR AP prezidija sekretāre. Uzrakstīja sūdzību – man esot firma kā mežonīgajos rietumos, pagrīdes miljonārs, bojā padomju jaunatnes morālo seju un stāju ar riebīgu imperiālistu, fašistu un emigrantu muzīku, grauj padomju varas ekonomiskos pamatus un nodarbojas ar ideoloģisko diversiju!
Sākumā šī sūdzība nonākusi pie komjauniešiem, pie Mārītes Rukmanes. Viņa nav zinājusi, ko ar to darīt, tādēļ papīrs aiznests tālāk – uz partijas centrālkomiteju. Ja tur būtu trāpījušies vietējie komunisti, varbūt arī būtu ticis viegli cauri, bet tieši tad pie mūsējiem uz laiku bija atsūtīts no Maskavas tāds Dmitrijevs. Sūdzību ieraudzīja – kas te notiek, ir padomju vara Latvijā vai nav?! Prokuroru, iekšlietu ministru “uz paklāja”! Prokurors bija slavenais Dzenītis, kurš vēlāk publiski arī “VEF” strādnieku Lujānu tiesāja – tādēļ arī man tas jampadracis toreiz tā iznāca.
