Uzmini nu Romāna Apsīša draugu 8
Lai gan plebeju domas ZA augstceltnes retināto gaisu elpojošiem patriciešiem ir samērā vienaldzīgas, mazdrusciņ ļāva izpausties politiķiem, kas pārstāvēja Nacionālo apvienību. Citi lūgtie (atsk. J. Vucānu) nebija nākuši. Pamatlieta, ko izkristalizēja Jānis Dombrava: “Lai ir spēcīgs prezidents, kas spēj iedvesmot tautu.” Ilmārs Latkovskis prognozēja: “Vaļsirdīgi sakot, ir grūtības izvirzīt īsto cilvēku.” Aleksandram Kiršteinam bija iebildes Rozenvaldam, “ka Latvijas sabiedrība nav vis sašķelta”. To veido latviešu nācija, un ir “neatrisinātas okupācijas sekas”, no kurām daļa negrib integrēties, gaida impērijas atjaunošanu. Kiršteina redzējumā prezidents ir stingrs vīrs, kurš nelokās un ņem vārdu, lai skaidri pateiktu, kas notiek.
Sapratuši, ka no politiskām valodām priekšlaiku iestāsies rīt paredzamais saules aptumsums, korifeji atgriezās tribīnē. Romāns Apsītis gribēja, lai šoreiz prezidents nāktu no inteliģences aprindām, kā jurists politologs. Apsītim esot draugs, 25 gadus pazīstams, persona X. Vārdā nesaukšot, bet īsteni piemērots augstajam amatam. Neatkarības deklarācijas koncepcijas autors. Sagatavots un apkalts amatam, jo prezidenta vieta nav tā vieta, kur cilvēks mācītos būt par prezidentu. Kad runā, trāpa kā ar āmuru naglai pa galvu. Zina, kurp iet Latvijai. Ar sāpi Apsītis atzīmēja, ka ne visām koalīcijas partijām tādi patrioti vajadzīgi, un akadēmiķi par atzinību māja ar galvu. Būtu profesūra jaunāka, saslietos kā Cēsu studentu rota, ietu karot par savu prezidentu.
