Olafs Zvejnieks: Iebilstot minimālās algas celšanai, Latvijas uzņēmēju organizācijas attapušās muļķīgā situācijā 62
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
13. Saeima pabeidza savu darbu ar svarīgu lēmumu – tā pieņēma grozījumus Darba likumā, ar tiem paaugstinot minimālo algu Latvijā no nākamā gada sākuma par 24% – no pašreizējiem 500 eiro līdz 620 eiro. Vēl jo vairāk – ar to pašu likumu Saeima paziņoja, ka minimālā alga no 2024. gada sākuma būs 700 eiro.
Abos gadījumos gan atrunāts, ka oficiālu lēmumu par minimālās algas paaugstināšanu jāpieņem, apstiprinot Ministru kabineta noteikumus, taču likums ir augstākas raudzes dokuments un MK noteikumi nevar būt pretrunā ar to.
Jau likumprojekta apspriešanas gaitā to asi kritizēja tie valdības sociālie partneri, kas pārstāv uzņēmēju intereses. “Minimālā alga nav politiķu vairāksolīšanas objekts,” šajā sakarā izteicās Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents Andris Bite un norādīja, ka par minimālās algas apmēru jāvienojas uzņēmējiem un arodbiedrību pārstāvjiem, tā notiekot visur Eiropā.
Nelaime tikai tā, ka Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, kur šādus jautājumus apspriež, jautājums iestrēdzis jau labu laiku – lai gan uzņēmēji neiebilst minimālās algas celšanai principā, viņi vēlas lēnāku tās pieauguma tempu un vienlaikus arī darbaspēka nodokļu samazinājumu.
Neredzot vienošanās perspektīvas, parlaments pēdējā sesijā pieņēma lēmumu un, sekojot Maķedonijas Aleksandra piemēram, pārcirta šo Gordija mezglu, izbeidzot ieilgušo tielēšanos.
Lietas būtība ir tajā, ka teikumā “Minimālā alga nav politiķu vairāksolīšanas objekts” pareizi ir visi vārdi, izņemot vienu. Kurš? Nepareizs ir darbības vārda “nav” lietojums. Minimālā alga nevis nav politiķu “vairāksolīšanas” objekts, bet tagad ir gan – tā par tādu kļuva pirms pusotra mēneša, kad Eiropas Parlaments (EP) pieņēma noteikumus, kas nosaka, ka minimālajai algai visā ES jābūt tādai, kas spēj nodrošināt pienācīgus dzīves un darba apstākļus.
Tulkojot saprotami – tai jābūt vismaz 50% no vidējās pirmsnodokļu algas valstī vai, pēc citas metodikas, 60% no mediānas algas valstī. Jāatgādina, ka vidējā pirmsnodokļu alga Latvijā šī gada pirmā ceturkšņa beigās bija 1297 eiro, un lēmums par minimālo algu 620 eiro mēnesī noteikto 50% robežu pagaidām nesasniedz.
Kopš EP vēsturiskā lēmuma jautājums par minimālās algas apmēru vairs nav sarunu jautājums tikai starp uzņēmējiem un arodbiedrībām, bet gan kļuvis par politisku jautājumu visā Eiropā, bet īpaši ekonomiski atpalikušajās valstīs – tādās kā Latvijā.
To, ka Saeimas lēmums ir bijis pareizs un savlaicīgs, apstiprina arī notikumi kaimiņvalstīs. Lietuvas valdība oktobra sākumā atbalstījusi no nākamā gada sākuma minimālās algas paaugstināšanu līdz 840 eiro mēnesī, bet sociālie partneri Igaunijā vienojušies paaugstināt to līdz 725 eiro mēnesī no Jaunā gada.
Proti, neskatoties uz Saeimas lēmumu, no Igaunijas minimālajām algām Latvija atpaliek vismaz par gadu, bet no Lietuvas – jau vismaz par diviem. Situācijā, kad premjera alga Latvijā nākamgad kāps par 52%, ministriem – par 42%, Saeimas priekšsēdētājam – pat par 75%, bet deputātu atalgojuma budžets pieaugs gandrīz pusotrkārtīgi, nepalielināt minimālo algu nozīmētu nosūtīt sliktu politisku signālu par to, ka Latvija ir bagātu ministru un deputātu, bet nabagu parasto darbinieku zeme.
Slikti, ka viena no ietekmīgākajām uzņēmēju organizācijām – LDDK – to nesaprot, jo šis ir tas gadījums, ko precīzi apraksta teiciens – ja tu nenodarbojies ar politiku, tad politika drīz nodarbosies ar tevi.
Skatoties plašāk, Latvijas uzņēmēju organizāciju neieinteresētība minimālās algas palielināšanā ir radījusi situāciju, ka tieši Latvijā no visām trim Baltijas valstīm ir visērtāk nodarboties ar zemas pievienotās vērtības, zemas produktivitātes un zemas konkurētspējas uzņēmējdarbību.
Cilvēciski to var saprast – kam gan gribas liekas klapatas ar ražošanas automatizāciju un digitalizāciju, jaunu noieta tirgu meklēšanu un ko tik vēl ne, ja var turpināt ražot kā 90. gados, “ieekonomēt” uz nodokļiem, maksāt minimālās algas, bet kopumā – dzīvot cepuri kuldams. Taču šādā garā, apzināti vai neapzināti, Latvijā ir radīts Baltijas uzņēmējdarbības sūnuciems.
Kā vienu no problēmas risinājumiem uzņēmēji bieži vien uzsver nepieciešamību pēc darbaspēka ievešanas. Darbaspēka nenoliedzami trūkst, tas, likumīgi vai apejot likumus, arī tiek ievests. Vajag vairāk – saka uzņēmēji. Taču neatbildēts paliek jautājums – cik ilgi šis ievestais darbaspēks aizkavēsies Latvijā, ja dažus simtus kilometru uz dienvidiem vai ziemeļiem var nopelnīt krietni vairāk. Pie mums tad paliks tie, kurus sev negrib lietuvieši un igauņi. Vai tas tiešām varētu būt būtisks ieguvums Latvijas uzņēmējdarbībai, atļaušos apšaubīt.
Skatoties objektīvi, nav jau tā, ka pie pašreizējās situācijas vainojami tikai uzņēmēji – arī Latvijas bankas un valdība pēdējos apmēram septiņos gados nodarbojusies ar visu ko, tikai ne uzņēmējdarbības veicināšanu un tās finansēšanu.
No Igaunijas Latvija sāka atpalikt jau pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, bet Lietuvas ekonomiskā aizsteigšanās priekšā gan mums, gan Igaunijai notikusi mūsu acu priekšā dažu pēdējo gadu laikā. Vēl 2015. gadā, pirms septiņiem gadiem, Lietuvas minimālā alga tika paaugstināta no 300 līdz 325 eiro, kamēr Latvijā tā jau bija 360, bet Igaunijā – 390 eiro.
Un minimālā alga jau atspoguļo tikai to faktu, ka šīs valsts uzņēmumu un valsts budžeta ieņēmumi ir tik lieli, ka tie spēj samaksāt tāda vai cita lieluma algu – tātad uzņēmumi ražo un pārdod konkurētspējīgu produkciju, bet valsts nodokļu iekasēšanas sistēma darbojas efektīvi. Ja salīdzina ar stāvokli šobrīd, tad redzams, ka pēdējo septiņu gadu laikā Lietuva skrējusi, Igaunija vismaz ātri gājusi, bet Latvija – knapi streipuļojusi. Kāpēc tā – šāds jautājums būtu jāuzdod daudziem pie varas svirām esošajiem.
