Māris Zanders: Kā jaunpienācējiem izvairīties no destruktīvas pašapliecināšanās 1
Situācijās, kad valdošās koalīcijas sastāvs mainās būtiski (un šobrīd tā ir), viens no sarežģītākajiem uzdevumiem ir, no vienas puses, demonstrēt savu atšķirīgumu no priekšgājējiem, un, no otras puses, nesākt visu “no baltas lapas” tik aizrautīgi, ka iestājas vidēja apmēra haoss. Kā uztaustīt kompromisu starp vienlīdz leģitīmiem mērķiem?
Iespējams, kā piemēru te var lietot Kučinska valdības 8. janvāra sēdē pieņemto informatīvo ziņojumu “Par Latvijas inovāciju un tehnoloģiju atbalsta fonda izveides procesu”. Domāju, ka nedz Jaunajai konservatīvajai partijai, kas nu atbildēs par izglītības un zinātnes jomu, nedz “KPV LV”, kuras pārziņā būs Ekonomikas ministrija, nav iebildumu pret diagnozi, ka inovāciju un tehnoloģiju atbalstā Latvijā gan publiskais, gan privātais sektors iegulda pārāk maz. Ja runājam tieši – šajā ziņā Latvijas rādītājs ir viens no sliktākajiem Eiropas Savienībā. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka bez dzīvelīgākas inovāciju ekosistēmas
Latvija nesasniegs lielāko daļu no pašu partiju, to skaitā JKP un “KPV LV”, izvirzītajiem mērķiem un solījumiem. Līdz ar to es neredzu iemeslu, kādēļ IZM un EM jaunie vadītāji nevarētu atbalstīt fonda ideju. Tajā pašā laikā, lai parādītu savu atšķirīgumu (es neironizēju), nekas jaunajiem ministriem netraucē deklarēt, ka viņi neuzskata par iespējamu, ka fondu administrē finanšu institūcija “Altum” vai Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) (informatīvajā ziņojumā minēti varianti), jo abas institūcijas, viņuprāt, pārāk asociējas ar “veco kārtību”, un piedāvāt savus variantus fonda darbībai. Ne man mācīt, cik politiķim noderīga ir iespēja teikt, ka viņš ir novērsis līdzekļu “apgūšanu”, atbīdījis kārtējos starpniekus utt.
Jāatzīst, ka modeli “pārbūvēt nesaspridzinot” ir grūtāk realizēt jautājumos, kas a) skar salīdzinoši lielāku sabiedrības daļu, b) ir jau ieguvuši nelāgu publicitāti (pamatoti vai nepamatoti, ir cits jautājums). Piemēram, veselības aprūpe. Jaunajai ministrei būs jādomā, ko darīt ar vēl vienu valdības 8. janvāra sēdē apstiprinātu informatīvo ziņojumu “Par veselības aprūpes reformas pasākumu īstenošanu 2019. gadā”. Cik var nojaust, nozares topošā politiskā vadītāja ir gatava nepārvilkt svītru priekšgājējas iesāktajam, savu atšķirīgo skatījumu formulējot ar reformas veikšanai nepieciešamā finansējuma avotu izpratni. To varētu uzskatīt par normālu kompromisu.
Politiķiem, kuri ieguvuši varas pozīciju, uzsverot savu atšķirīgumu, liels bieds ir iespēja, ja viņu atbalstītāji vai sabiedrība kopumā pēc pusgada, gada saka: nekas nav patiesībā mainījies. Pretarguments, ka varbūt nevajag vienkārši tik daudz apsolīt pirms nonākšanas varā, neko daudz nedod – kas pateikts, tas pateikts, politiķa rīcību nosaka situācija, kādā viņš ir, nevis refleksijas par pagātni. Un tomēr man šķiet, ka jaunpienācēji valdībā vienalga var izvairīties no destruktīvas pašapliecināšanās – ar nosacījumu, ka citām partijām piederīgos neuzskata par metafiziska līmeņa ļaunumu.
Praktiskajā izpildījumā tas nozīmē pieņemt domu, ka konkurenti un priekšgājēji ir varējuši izdomāt arī kaut ko saprātīgu, ne tikai aplamības. Ja šī doma tiek pieņemta, tad jaunie (ministri, partijas) var savu atšķirīgumu parādīt, piemēram, kaut ko beidzot novedot līdz galam, kaut ko reāli ieviešot. Nav noslēpums, ka dažkārt pareizas, vajadzīgas ieceres Latvijā paliek “papīra” līmenī – vai nu tādēļ, ka tās formulētas normatīvā akta, politikas plānošanas dokumenta formā jau sākotnēji tikai “ķeksīša” dēļ (piemēram, lai nepiekasītos starptautiskie partneri), vai tādēļ, ka nav bijuši īstie darītāji zemākos varas hierarhijas līmeņos dokumenta īstenošanai utt. Bēdīgi pazīstamais teiciens “likumi jau mums nav slikti, tikai tas pielietojums…”.
Līdz ar to personāžiem, kuri pretendē uz “jaunas politikas” nesēju statusu, nekas netraucē strādāt, lai “papīrs” kļūtu par reālu praksi, un par to vien jau liela daļa elektorāta būs viņiem pateicīga, jo patiešām apnikusi jau izvairīgā atsaukšanās uz anonīmās “politiskās gribas” esamību vai pietrūkšanu. Visbeidzot jāatgādina, ka Latvija ir parlamentāra valsts, tādēļ parādīt savu labā nozīmē atšķirīgumu var ne tikai ministra postenī, bet arī Saeimā.
