Pārbīdes lauksaimniecības nozares subsīdiju nolikumā 0
Valdība apstiprinājusi jauno lauksaimniecības subsīdiju nolikumu 2019. gadam, un tas spēkā stājās šāgada 9. martā. Par lauksaimniecības subsīdiju prioritātēm un izmaiņām salīdzinājumā ar 2018. gadu Agro Topam stāsta Zemkopības ministrijas (ZM) Lauku attīstības atbalsta departamenta direktora vietniece BIRUTA INGIĻĀVIČUTE.
– Kopējais valsts subsīdiju atbalsts lauksaimniecībai ir palicis nemainīgs – 8,72 miljoni eiro. Kādas svarīgākās izmaiņas ir naudas piešķīrumā lauku saimniekiem?
– Mēs, šos noteikumus gatavojot, balstījāmies uz tehnisko budžetu, kas ir vidējā termiņa trīs gadu budžets 2017.–2019. gadam. Tātad 2019. gadam paredzētā nauda jau agrāk ir iestrādāta mūsu valsts normatīvajos aktos. 8,72 miljoni eiro lauksaimniecības subsīdijām ir minimuma minimums. Pirms 2009. gada dižķibeles subsīdijās lauksaimniekiem maksāja diezgan vērā ņemamu naudas summu – 32 miljonus latu. Šo atbalstu samazināja līdz 6 miljoniem latu, kas aptuveni atbilst 8,7 miljoniem eiro.
Šogad salīdzinājumā ar aizvadīto gadu viena no visbūtiskākajām izmaiņām ir diezgan krasi – par gandrīz 398 000 eiro – samazinātais atbalsts biškopības nozarei. ZM bija spiesta to darīt katastrofālā naudas trūkuma dēļ Latvijai kādam ļoti svarīgam pasākumam. Proti, dzīvnieku līķu savākšanai, transportēšanai, pārstrādei un likvidēšanai. No viena skatpunkta raugoties, priecē, ka naudu šiem pasākumiem vajag daudz vairāk nekā 2018. gadā. Tas rāda labu tendenci – lauksaimnieki mirušos dzīvniekus nenobēdzina kaut kur, bet ziņo par tiem kādam no trīs oficiālajiem pakalpojumu sniedzējiem (Reneta, Baltic Trade un Grow Energy), lai tos oficiāli aizvestu un iznīcinātu, kā tas normatīvajos aktos ir noteikts. Šie kritušie dzīvnieki vairs nav aprakti krūmos. Tas ir liels ieguvums sabiedrībai. Valsts atbild par dzīvnieku veselību un par pārtikas drošību. Dzīvnieku veselības jautājumi ir ļoti cieši saistīti ar pārtikas drošību. Šajā gadā salīdzinājumā ar aizvadīto gadu naudas summa šim mērķim ir palielināta par 119 542 eiro.
Tikpat svarīga mūsu atbalsta programma ir veterinārās ekspertīzes, kas saistītas ar kautuvēm. Šim mērķim naudas summa ir palielināta par 149 000 eiro. Iemesls – lai ZM varētu nodrošināt, ka lauksaimniekiem par kaušanas pakalpojumiem nebūtu jāmaksā augstāka maksa nekā pērn. Lai nodrošinātu atbalstu iepriekš nosauktajām divām pozīcijām, mums par 398 000 eiro bija jāsamazina viens no vismazāk sāpīgajiem atbalsta veidiem, un tas, kā jau iepriekš teicu, ir atbalsts biškopības nozarei. Mēs atradām citu veidu, kā biškopjiem kompensēt šo naudas samazinājumu. Valsts šajā gadā apmaksās viņiem bišu produktu – medus, ziedputekšņu, bišu maizes un vaska – analīzes, kas veiktas Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā BIOR.
– Kādas vēl pozīcijas ir skārušas izmaiņas subsīdiju nolikumā?
– Nedaudz palielinājām finansējumu atbalsta pasākumam Kultūraugu genofonda saglabāšana. Mēs kā dalībvalsts esam noslēguši starptautiskus līgumus par to, ka Latvijā saglabājam savas vēsturiskās šķirnes. Lai valsts varētu tās saglabāt ļoti droši, tai ir jāatrod divas glabāšanas vietas. Viena no tām ir tepat Salaspilī, Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava. Otra glabāšanas vieta būs Svalbārā (Norvēģijā) aiz polārā loka. Latvija ir noslēgusi līgumu par savu vēsturisko sēklu glabāšanu ar ļoti izdevīgiem nosacījumiem. Svalbāras glabātava mūsu vēsturiskās šķirnes glabāšanā ņems bez maksas. Tomēr pirms sūtīšanas uz Svalbāru šīs šķirnes ir vēlreiz jāpārbauda. Mums ir patiešām jābūt pārliecinātiem, ka šīs šķirnes ģenētiski atbilst tām, kas vēsturiski ir augušas.
Kāpēc pēc visiem pasaulē pieņemtajiem kanoniem un kritērijiem šķirnei ir jāglabājas divās vietās? Mēs redzam ļoti būtiskas klimata izmaiņas. 2017. gadā piedzīvojām netipiski slapju vasaru, pērn – netipiski sausu vasaru. Ja nu vēl gadīsies kāda dabas katastrofa, kas varētu iznīcināt mūsu sēklu krājumus vai ko citu?! Latvijas zemniekiem šādā ārkārtas situācijā vienmēr būs iespēja no Svalbāras sēklu glabātavas paņemt sēklu paraudziņus, pavairot tos un atjaunot savu ražošanu. Glabātava mūžīgā sasaluma zonā vienmēr būs kā Noasa šķirsts, no kurienes var atsākt savu lauksaimniecisko ražošanu un atjaunot vajadzīgās graudaugu šķirnes. Nepieciešamā naudas summa šim mērķim ir salīdzinoši neliela – 3500 eiro, tomēr pasākums ir ļoti vērtīgs un ļoti labs.
Kā zināms, kopš 2018. gada 1. novembra spēkā ir stājusies jaunā Ciltsdarba regula, kas regulē ar lopkopības šķirnēm saistītus jautājumus. Lai mēs savā lopkopības nozarē pilnīgi visās jomās varētu būt droši, ka mums ir tīršķirnes dzīvnieki, kārtējo reizi gan piensaimniecībai, gan arī gaļas liellopu audzēšanas nozarei palielinām atbalstu, lai pietiktu naudas audzējamo dzīvnieku lineārajai vērtēšanai un ciltsgrāmatai. Lai mūsu dzīvnieku genofonds būtu augstā līmenī. Lai tas būtu ar iespēju atražot pašiem savus dzīvniekus, nevis pirkt tos no citām valstīm. Šā iemesla dēļ mēs piensaimniecības nozarei palielinājām atbalstu par 47 000 eiro.
Atbalstu cūkkopības nozarei esam atgriezuši 2017. gada līmenī. 2018. gadā bija nepatīkamas situācijas, kad ļoti labas saimniecības bija spiestas iznīcināt savus dzīvniekus Āfrikas cūku mēra dēļ. Šajā gadā šīs saimniecības palēnām atgriežas ražošanas apritē. Šā iemesla dēļ mēs nozarei papildu piešķīrām salīdzinoši nelielu naudas summu – nepilnus 30 000 eiro ciltsdarba atbalstam. Tas ir vienīgais atbalsts cūkkopības nozarē, kas ar to tomēr ir spējusi izdzīvot un noturēt dzīvnieku skaitu, precīzāk, sivēnmāšu skaitu tādā līmenī, lai nozare Latvijā nenonāktu uz iznīcības robežas.
Tās ir lielākās notikušās pārmaiņas subsīdiju nolikumā salīdzinājumā ar 2018. gadu.
Vēl vienā no programmām, kur iekļauj gadu agrāk slēgto līgumu izpildi, bijām spiesti palielināt kopējo naudas summu. Iemesls – kopš novembra bijām parādā dzīvnieku līķu vākšanas un transportēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Naudas summa ir diezgan liela – 168 000 eiro. Valsts nedrīkst palikt parādā. Tai ir jāpilda savas saistības.
– Vai ir izmaiņas pārejas posma valsts atbalstam, ko regulē Ministru kabineta noteikumi nr. 247 Pārejas posma valsts atbalsts?
– Arī šie noteikumi ir apstiprināti un stājušies spēkā. Naudas summa ir tieši tāda pati kā 2018. gadā – 15,5 miljoni eiro, tostarp 7 miljoni eiro ir iezīmēti piensaimniecībai. Šo naudu drīkst maksāt vēl līdz 2020. gadam. Tiešo maksājumu regulā ir teikts – ja dalībvalsts 2013. gadā ir maksājusi pārejas posma valsts atbalstu, tad tā drīkst to darīt līdz 2020. gadam. 2019. ir pēdējais gads, kad mums ir skaidri iezīmēta nauda pārejas posma valsts atbalstam. ZM ļoti cer, ka pie jaunā valsts budžeta 2020. gadam un vidēja termiņa budžeta 2020.–2022. gadam gatavošanas valdība neaizmirsīs un lems par šīs naudas piešķiršanu lauksaimniecībai. Jau pērn jūnijā iesniedzām informatīvo ziņojumu par šo atbalstu. Ja mēs 2020. gadā nemaksājam šo pārejas posma valsts atbalsta naudu, tad veidojas diezgan liela bedre. Ir jāņem vērā, ka kopš 2019. gada sākuma ir beigušies ADSI maksājumi. Latvijā jau tā salīdzinājumā ar Igaunijas un Lietuvas lauksaimniekiem saņem mazākus atbalsta maksājumus. Mēs arī atrodamies ļoti tālu no vidējā ES rādītāja. ZM vēlētos ar šiem pārejas perioda valsts atbalsta maksājumiem kritienu nedaudz izlīdzināt. Šogad 8. martā izsūtījām no ministrijas nedaudz pilnveidotu šo informatīvo ziņojumu. Saprotam, ka par 2019. gadu prasīt neko vairs nevaram. Bet 2020. gadam prasām vēl 28,32 miljonus eiro pārejas perioda posma valsts atbalstam.
– Lopkopība aizvien valsts atbalsta saņemšanā ir prioritārā nozare?
– Lopkopība ir prioritāra nozare tāpēc, ka tai, protams, ir zemes platības, tomēr tās nav tik lielas kā augkopības saimniecībām, kas nodarbojas ar graudkopību un kuras saņem daudz lielāku vienoto platību maksājumu kopsummā nekā saimniecības ar mazākām platībām. Kā zināms, lopkopība ir arī ļoti naudietilpīga nozare. Tajā ir ļoti daudz jāiegulda, lai dabūtu ārā konkurētspējīgus ieņēmumus, un tāpēc šo nozari atbalstām visvairāk. Nevēlamies nonākt situācijā, ka Latvijas saimniekiem ganāmpulka atjaunošanai būtu jāpērk jaundzīvnieki tikai citās valstīs. Līdz šim lopkopības nozares saimniecības ganāmpulku atjauno pašas. Ik gadu aptuveni 30% no ganāmpulka veselības vai vecuma dēļ būtu jānomaina.
Cilvēki Latvijā cenšas attīstīt savu saimniecību, un par to viņiem liels paldies! Diemžēl mūsu pašu dzīvnieki aizvien paliek savā ganāmpulkā. Dzīvnieku aprite ir diezgan liela, tas atkarīgs arī no šķirnes. Holšteinas melnraibās šķirnes govis ir ļoti augstražīgas, tomēr tām ir īsāka nekā citām šķirnēm ražošanas dzīve. Pēc 1–2 laktācijām šīs šķirnes govis izņem no aprites. Sarkano šķirņu dzīvnieki ir izturīgāki un vienlaikus mazāk ražīgi. Govis 15 000–20 000 litru piena vienā laktācijā nedod. Dod, iespējams, 7000–9000 litru, tomēr dzīvo ilgāk. Ja rēķinām ekonomisko vērtību, tad šāds ilgāk dzīvojošs dzīvnieks ir izdevīgāks nekā tas, kas jāmaina ik pēc diviem gadiem. Katrs saimnieks gan pats rēķina sev visizdevīgāko modeli.
Pērkot ražīgus dzīvniekus valstīs, kuras pašas tik daudz dzīvnieku nevar uzturēt, redzam, ka pārdevēji pircējiem uz citām valstīm pārdod ne jau tos labākos dzīvniekus. Ar dzīvnieku importu ir liela varbūtība atvest arī ekonomiskās slimības. Turklāt citās valstīs pirktie dzīvnieki ir auguši atšķirīgos dabas apstākļos, tie ir pieraduši pie citiem turēšanas apstākļiem un pie citas barības. Vislabāk būtu, ja mēs varētu atļauties pirkt mazus dzīvniekus, atvest tos uz Latviju un izaudzēt. Tomēr tas ir ļoti, ļoti dārgi.
Mums Latvijā ir ļoti gudri cilvēki. Viņi paši zina, kā saimniekot. Katrs ir atradis savu nišu un savu formu, veidu, kā vadīt savu saimniecību.
– Kādu vēl jaunu vai papildu atbalstu lauksaimnieki varētu saņemt nākotnē?
– Aicinām visus lauksaimniekus domāt par savas ražošanas apdrošināšanu. Mēs ministrijā patlaban darbojamies pie tā, lai apdrošināšanas kompānijas piedāvātu mūsu zemniekiem arī apdrošināties pret sausuma risku. Valdība ir konceptuāli atbalstījusi mūsu gatavoto informatīvo ziņojumu. Būs valsts līdzdalība gadījumos, ja zemnieki savus sējumus būs apdrošinājuši pret sausuma risku un iestāsies sausums. Pēc meteorologu datiem, tas notiekot vienu reizi 12 gados. Redzēsim. Neesmu dzirdējusi nevienu saimnieku, kurš regulāri sadarbojas ar apdrošinātājiem, sakām, ka viņš to nožēlo.
Mēs patlaban ar apdrošināšanas kompānijām strādājam pie sadarbības modeļa izveides. Protams, nedrīkst uz bankrota robežas nonākt apdrošināšanas kompānija un arī valstij nedrīkst būt bezgalīgas izmaksas. Meklējam vidusceļus, kompromisus, lai visām pusēm būtu izdevīgi.
Lietuvā kopš 2008. gada ir spēkā apdrošināšanas noteikumi pret sausumu. Pērn izrādījās, ka neviens Lietuvas lauksaimnieks šo iespēju nebija izmantojis. Mēs ceram uz labākiem rezultātiem.
Aicinu arī apdrošināšanā izmantot darījumu kontu, kas ir ieviests kopš šā gada sākuma. Tas nozīmē – ja lauksaimnieks vēlas apdrošināt visus apsētos tīrumus un viņš redz, ka polises cena ir diezgan liela, viņš var doties uz komercbanku un atvērt darījuma kontu. Tas gan maksā aptuveni 100 eiro, bet, izveidojot darījumu kontu, līgumu paraksta četras puses – lauksaimnieks, komercbanka, Lauku atbalsta dienests (LAD) un apdrošinātājs.
Ja polises cena ir, piemēram, 200 000 eiro, tad saimnieks skaidri zina, ka 60–62% sedz valsts, ierēķinot 20% pašrisku. Tas nozīmē, ka viņam pašam būs jāsedz 38–40% no polises cenas. Ja ir darījumu konts, tad 40% no naudas summas iemaksā darījumu kontā, LAD iemaksā atlikušos 60%. Visiem ir labi, zemniekam nav jānāk uz LAD, jāmaksā visi 200 000 eiro un jāgaida, kad atmaksās samaksāto naudas summu.
Šāda kārtība darbojas arī dzīvnieku apdrošināšanā. Darījumu konts ir brīvprātīga saimnieka izvēle, tā nav obligāta prasība.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops aprīļa numurā
