Pārbaudījums ar plenēru 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē līdz 8. aprīlim apskatāma Alekseja Naumova izstāde “Nebeidzamā ainava”.
Alekseja Naumova vārds ir cieši saaudzis ar Latvijas Mākslas akadēmijas tēlu. Ilgstoši strādājot par pasniedzēju Glezniecības katedrā, pildot prorektora un rektora pienākumus divu termiņu laikā, viņš sekmēja augstskolas aktīvu iesaistīšanos starptautiskajos projektos, veicinot sadarbību ar dažādām izglītības un mākslas institūcijām gan Latvijā, gan ārzemēs. Pašmājās, lietojot savu grandiozo enerģiju un talantu, Naumovs izaudzinājis neskaitāmus gleznotājus, kuriem ar savu piemēru mēģinājis parādīt, ka glezniecība nav profesija, ar kuru var nodarboties noteiktu stundu skaitu, bet fiziska nepieciešamība un dzīvesstils. Šobrīd šādu mākslas un dzīves hibridizāciju var ieraudzīt personālizstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur Alekseja Naumova darbos rektora figūru nomaina liela gleznotāja tēls (kuratore – mākslas zinātniece, pētniece Antra Priede-Krievkalne).
Ja būtu uzdevums izveidot grandiozu retrospektīvu izstādi, tad tik intensīvi un ātri strādājošs mākslinieks kā Naumovs varētu aizpildīt ne tikai Lielo zāli, bet visas muzeja telpas. Tomēr ar izstādes iekārtotāju Kristiānu Brekti rastais kompromiss laimīgi atrisinājis šo problēmu, radot totāli piepildītas ekspozīcijas sajūtu, vienlaikus atstājot telpai vieglumu, kur komfortabli jūtas gan gleznas, gan skatītājs. Starpsienu labirintu vietā zālē ievietotas tikai dažas slīpi kopā saliktas plaknes, kas, no vienas puses, atgādina molbertu vai pret koku atstutētu gleznu, vai arī, no otras puses, no sānskata – pat paša mākslinieka grafiski stilizētu vārda iniciāli. Tomēr galvenais, ka izstādes iekārtojums atspoguļo ļoti svarīgu Naumova glezniecības kvalitāti – plenērisku vieglumu.
Reāls, improvizēts vai iluzors – molberts vienmēr ir kopā ar mākslinieku. Ar molbertu šajā gadījumā domājot ne tik daudz reālu konstrukciju, kas tur plakanus taisnstūra priekšmetus, bet gan iekšējo gatavības stāvokli jebkurā brīdī sākt gleznot. Lai no šīs degsmes taptu gan ātras miniatūras skices, gan no vairākiem audekliem saliktas dabas panorāmas, protams, nepietiek tikai ar temperamentu un talantu, bet ir vajadzīga gadiem ilgi plenēros trenēta acs un roka. Tad patiešām, kā saka pats mākslinieks, gleznošana kļūst intuitīva, kā nonākot zemapziņas stāvoklī, un, darot automātiski, sanāk vislabāk. Šajā brīdī arī notiek būtisks ainavas dziļas izjušanas un izdzīvošanas process, kas neapzināti notiek ar katru no mums, bet ne katrs to spēj saglabāt šādā individuālas pieredzes mākslinieciskajā dokumentā. Tāpēc jebkurš izcils ainavists skatītāju ne tikai izklaidē, bet rāda piemēru, kā var ieraudzīt vairāk mums ierastajā realitātē.
Brīvi pārvietojoties starp gleznām, var pamanīt trīs galvenās tēmas, kurām izstādes katalogā ir piešķirti kodolīgi apzīmējumi: arhitektūras mūzika, vide un cilvēks, un dabas hedonists. Šīs poētiskās kategorijas nedala darbus striktās grupās, tomēr neapšaubāmi iezīmē Alekseja Naumova gleznu sižetisko ievirzi. Arhitektūra ieņem būtisku vietu mākslinieka darbos, bet tā nav tikai māju gleznošana, bet vispirms struktūra, kas sastāv no krāsu laukumu un līniju ritmiskās mijiedarbības. Visnejaušākā līnija pakļauta kopējai struktūrai, aiz kuras jūtama perfekta tektoniska gleznas uzbūve, bet improvizācijas vieglums savienojas ar precizitāti priekšmeta attēlojumā. Tomēr, ja citu mākslinieku darbos glezniecība pārvēršas par arhitektūru, piemēram, klusās dabas sāk atgādināt majestātiskas katedrāles, tad Naumova mākslā arhitektūra kļūst par glezniecību, jo viss redzamais neizbēgami tiek padarīts par krāsaino.
Daba, tāpat kā cilvēka radīta vide, Naumova darbos filigrāni savieno modernistisku nosacītību ar tradicionālas ainavas izpratni, kur svarīga atpazīstamība ne tikai detaļās, bet galvenokārt sajūtu līmenī, lai spētu ieelpot to gaisu, kas piepilda labāko mākslinieku ainavas. Katra krāsa atsevišķi var būt nosacīta, bet, ja motīvs un impulss, kas ved mākslinieku, ir reāls, tad kopumā krāsu savienojums dod ļoti plenēriski ticamu, patiesi atveidoto dabu. Tādas ir, piemēram, māksliniekam tik iecienītās košās mājas no Burāno salas, kurš piedāvā fovistu cienīgus motīvus un kuru mākslinieks uzskata par tādu kā meistarības izaicinājumu – cik precīzi var uzlikt tonāli gandrīz vienādus zilos, sarkanos un zaļos. Bet, neskatoties uz krāsu košumu, šajā motīvā pārsteidz tas, ka krāsu attiecības sniedz tik līdzīgu iespaidu Burāno redzētajam. Tas pats attiecas arī uz Latvijas ainavām, kuras ar savu hromatiski neitrālo izskatu var pārsteigt skatītāju, kurš no Naumova gaida tikai spilgtu krāsu uguņošanu uz tirkīza fona. Katrs darbs ir absolūtās redzes pārbaude, kas īstenojas tonāli smalkā precizitātē, un nav svarīgi, kāda specifiska pasaules vieta ir attēlota, jo spilgtu pretkrāsu salikumus var atrast ne tikai Maiami, Ņujorkā, Honkongā vai Parīzē, bet, bez šaubām, arī Kuldīgā un Ikšķilē. Par to patiešām vērts pašiem pārliecināties, apmeklējot izstādi. Arī – lai sadragātu stereotipu, ka melanholiskais temperaments ir vienīgais pareizais ainavista eksistenciālais stāvoklis un patiesībā realitātē tik košu krāsu nav. Var būt arī nav, bet mākslā iespaids ir daudz svarīgāks par kaut kādu objektīvu patiesību, jo, kā teica Naumova domubiedrs, franču “mežoņu” vadonis Anrī Matiss: “Nevajag bojāt labu gleznu ar patiesību.”
