Uldis Šmits: Pārbaudījumi ar Baltkrieviju 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Baltkrievijas politiskās krīzes tematika, šķiet, pamazām sāk atkāpties vai varbūt tiek nobīdīta mūsu publiskās telpas otrajā plānā. Tikmēr baltkrievu protesta kustībā vērojams pagaidu atslābums, savukārt Lukašenko režīma izvērstās represijas iegūst arvien jaunas izpausmes.
Tas varētu apcirpt politisko bēgļu cerības ātri atgriezties mājās. Viņi galvenokārt raduši patvērumu Polijā un Lietuvā, bet diezgan daudzi devušies arī tālākos ceļos un, iespējams, ne mazums vēl dosies.
Šajā sakarā uzmanību piesaistīja “Suddeutsche Zeitung” ziņa, ka Vācija ir gatava uzņemt piecdesmit Baltkrievijā politiski vajātos kopā ar viņu ģimenes locekļiem, bet nepieciešamības gadījumā šis limits tiks palielināts. Tāda bija Iekšlietu ministrijas atbilde uz Bundestāga deputāta jautājumu, ņemot vērā VFR izstrādāto “Rīcības plānu Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai”.
Proti, Vācija, kura vēl lāgā nav attapusies no samērā nesenā milzīgā migrantu pieplūduma, nevairās, tāpat kā citas Eiropas valstis, piesaistīt baltkrievus.
Izskaidrojums tam nav nekāds noslēpums, turklāt ne tikai Vācijā, bet arī bēgļu ne pārāk pārslogotajā Latvijā, tāpēc varam citēt Sabiedrības integrācijas fonda relīzi (no LV portāla): “Baltkrievijas patvēruma meklētāji ir augsti kvalificēts darbaspēks ar lielu potenciālu Latvijas ekonomikai, kas nevēlas dzīvot uz pabalstiem vai ziedojumiem…”
Taču viņiem nākas to garus mēnešus darīt mūsu neelastīgās birokrātijas dēļ.
Dažkārt tomēr esam iejūtīgi. Ko apliecina oficiāli nekomentētā informācija, ka Rīga izpestījusi no iekļaušanas Eiropas Savienības sankciju sarakstā Baltkrievijas diktatoram tuvo plaša profila uzņēmēju Oleksinu.
Līdzīgā gadījumā 2014. gadā, kad mūsu valdība uzmetās par aizstāvi “Krievijas dzelzceļa” bosam Jakuņinam, toreizējais satiksmes ministrs Anrijs Matīss televīzijā klāstīja, ka viņa vadītajā iestādē “neviens nemeklē, kas kuram pietuvināts vai nav pietuvināts”, jo “ekonomiski izdevīgās attiecības ir galvenais kritērijs”.
Saprotama un arvien vēl respektēta loģika… Bet grūti savienojama ar faktu, ka jau pērn augustā, tātad drīz pēc Baltkrievijas prezidenta “vēlēšanām”, būdami principiāli, pasludinājām par “persona non grata” Aleksandru Lukašenko, kurš ir, tā teikt, ekonomisko izdevīgo attiecību galvenais garants.
Rudenī Latvija, tāpat kā Igaunija, solidāri ar Lietuvu nolēma neiepirkt Baltkrievijas, respektīvi, Astravjecas AES elektrību, kaut gan vēl neilgi iepriekš Latvijas valdība sliecās par labu gluži “ekonomiskam un tehniskam” lēmumam šo produkciju iegādāties.
Argumentējot, ka Astravjecas ražotā elektrība tik un tā tiks laista tirgū (caur Krievijas tīkliem), tā būs lēta un papildu avots Latvijas elektroenerģijas jaudu pietiekamības uzturēšanai. Bet domas mainījās zināmo notikumu iespaidā.
Tagad, lasot Eiropas Parlamenta 11. februārī pieņemto rezolūciju “Par kodolelektrostacijas drošumu Astravjecā”, jāsecina, ka tajā parādās gandrīz visi Lietuvas jau ilgu laiku izteiktie biedējošie pieņēmumi, ieskaitot vispārējo atzinumu, ka kodolelektrostacija uztverama “kā Baltkrievijas un Krievijas ģeopolitisks projekts” un ka minētā objekta “būvniecība un turpmākā ekspluatācija rada iespējamu apdraudējumu Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm drošības, veselības un vides aizsardzības aspektā”.
Protams, Baltkrievija negrasās atlikt martā paredzēto reaktora komercdarbības sākumu un pakļaut Astravjecu jelkādai neatkarīgai ekspertīzei.
Tāpēc no EP rezolūcijas teksta – pārsvarā arī diezgan tehniska – mums vajadzēs paturēt prātā ierosinājumu veidot “agrīnās brīdināšanas sistēmu radiācijas mērīšanai ES valstīs, kuras atrodas kodolelektrostacijas tuvumā”. Jo agrāk paustie politiskie brīdinājumi nav īsti ielāgoti.
