Pārbaudām mandalas spēku. Kā palīdz mandalu zīmēšana 0
Sākums ir balta papīra lapa, kurā ievilkts aplis. Tad ņem talkā krāsas – top mandala. Zīmēšana ir radošs process, kurā izpaužam sevi un vienlaikus dziedināmies. Mandalu mēdz dēvēt par vienkāršāko meditācijas instrumentu. 36,6 °C eksperimentā mācāmies zīmēt mandalas un pārbaudām, kā tās palīdz.
36,6 °C konsultante Sarmīte Makarova, sertificēta dziedniece, www.mandalupasaule.lv idejas autore
“Lai izveidotu mandalu, nav nepieciešama iepriekšēja pieredze vai mākslinieka talants. Vienīgais – ļauties, veltīt sevi radīšanas procesam,” uzsver eksperimenta vadītāja Sarmīte Makarova. Viņa jau vairākus gadus praksē pēta mandalu iedarbīgumu. Interese par tām sākusies, kad mēģinājusi tikt galā pati ar savu kaiti – veģetatīvo distoniju. Sākusi strādāt ar sevi, arī zīmēt mandalas. Spējusi izķepuroties no bezcerības.
Kā saule, kā acs, kā šūna
Mandala ir struktūra, kas sakārtota ap vienojošu centru. Tās spēks slēpjas apaļajā formā. Vārds mandala, vienkāršoti tulkojot, tieši to arī nozīmē – aplis vai riņķis. Mandalas izcelsme ir daudzus tūkstošus gadus sena. Piemēram, hinduismā un budismā tā izsenis uzskatīta par Visuma simbolu, izmantota gan kā mākslas forma, gan meditācijas rituāls.
Mandala simbolizē dzīves ciklu, palīdz pieņemt tās mūžīgo mainību. Palūkosim, kā veidota pasaule! Tajā ir tik daudz apaļā: saule, acs ābols, putna ligzda, auglis, šūna un atoms. Bērns piedzimstot meklē apaļo – mammas pupu…
Aplis rada psiholoģisku drošību. Mums ir nepieciešams just noteiktas robežas. Pētījumos ir konstatēts, ka cilvēks jau piedzimst ar vēlmi pēc šādas formas, tā ir dziļi zemapziņā.
Mandalā parasti tiek atzīmēts centrs. Viduspunkts simbolizē cilvēka centru – sirdi.
“Kad zīmē, patiesi ir sajūta, ka nonāc mājās, atgriezies atpakaļ pie sevis. Daudzas problēmas mūsdienās rodas no tā, ka cilvēks ir aizgājis tālu no savas būtības, sava garīguma. Veidojot mandalu, uzmanības virziens mainās – no ārējām izpausmēm pievēršamies iekšējai pasaulei,” skaidro Sarmīte.
Psihiatrs Karls Gustavs Jungs, viens no psihoanalīzes pamatlicējiem, katru rītu zīmējis mandalu. To darījuši arī viņa pacienti psihiatriskajā klīnikā. Ārsts drīz vien pamanījis, ka pacientiem uzlabojas veselība. Jungs nodēvējis mandalu par zemapziņas spoguli.
Virpuļi sākas
Eksperimenta dalībnieces IEVA MARKVARTE un ASTRĪDA EGLĪTE ierodas pie Sarmītes Makarovas un saņem pirmo uzdevumu – uzzīmēt virpuļmandalu, kas ir viena no brīvā stila mandalām. Kopā to satur aplis, bet vidus tiek intuitīvi un krāsaini aizpildīts. Brīvā stila mandala labi palīdz, ja nav spēka un enerģijas, piemēram, pēc ilgstošas sēdēšanas. Tā uzjunda radošumu.
Atšķirīgi zīmē ģeometriskās, arī sakrālās ģeometrijas mandalas. Sākumā tās konstruē ar cirkuli pēc noteiktiem principiem, pēc tam izkrāso. Ģeometriskās mandalas ļoti patīk zīmēt ļaudīm ar izteiktu matemātisko domāšanu, tomēr vairāk tās noder garīgā darba darītājiem, kuri piedzīvo emocionālu pārslodzi, intensīvi strādā ar cilvēkiem. Ģeometriskās mandalas zīmēšana palīdz rast līdzsvaru, nomierina.
Viena no ļoti spēcīgām sakrālās ģeometrijas mandalām ir Dzīvības zieds, to veido neskaitāmi apļi, kas krustojas sfērā. “Jutīgs cilvēks tās spēku apjautīs uzreiz, līdzīgi kā turot rokās seno baltu zīmi. Šo mandalu var novietot pie datora, televizora, citām elektroniskām ierīcēm, tādējādi mazinot negatīvo enerģētiku.”
Virpuļmandala darināma gana vienkārši – aplī jāzīmē spirāles, tās velkot pulksteņrādītāja virzienā. Drīkst virpuļot, kā vien vēlas. Vajag ļaut, lai roka pati slīd pa papīru, atbrīvoties un ļauties.
Sarmīte paskaidro, ka šī mandala palīdz atbrīvoties no liekā, piemēram, mokošām emocijām un nelāgām domām vai notikumiem, ko vēlas aizmirst. Pirms ķeras pie mandalas zīmēšanas, dod sev uzdevumu, no kā vēlas tikt vaļā. Tādējādi mēs dodam impulsu savai zemapziņai.
Piecpadsmit minūtes ir dzirdami tikai klusi zīmuļu švīksti pa papīru. Kad darbus pabeidzam, pašām šķiet interesanti, cik atšķirīgas ir mūsu mandalas. Viena – ekspresīvi koša kā negaisa padebess, otra – spilgti ritmiska ar perfektām spirālītēm, trešā – viss aplis piepildīts ar tādiem kā viegliem mākonīšiem.
Svarīgi jautājumi
* Ja mandalu zīmē – aizpilda ar krāsām – no centra, šādi atbrīvo enerģiju, kas bijusi apspiesta, aizturēta. Veras vaļā viss milzīgais potenciāls, vairojas radošā enerģija, rodas idejas. Fiziski to var just kā spēka pieplūdumu.
Taču der zināt – ja emocijas bijušas pārāk apspiestas, var būt pretējs efekts, pat sākt birt asaras.
* Ja mandalu zīmē no malām uz centru, cilvēks no dažādiem uzspiestiem, pārņemtiem viedokļiem nāk pie sevis, sava centra – dvēseles. Šādi der zīmēt, kad māc nogurums, jūties izsists no līdzsvara.
* Dažkārt zīmējot piepeši sāk ļoti nepatikt mandalas krāsas un formas… Gribas to saplēst un izmest. Tomēr darbu vēlams turpināt, pabeigt. Var piecelties kājās, kādu brīdi paelpot, ar katru izelpu virzot domas uz vēdera lejasdaļu. Pēc tam zīmēt tālāk. Kad darbs ir pabeigts, visdrīzāk sajūt ārkārtīgu atvieglojumu
* “Mandalas zīmēšana rauj vaļā, izkustina tā dēvētos blokus, kas sakrājušies enerģijas kanālos. Sāk darboties mūsu potenciāls, enerģija sāk cirkulēt. Zīmējam ar roku, bet darbs ir saistīts ar sirdi, tātad arī ar mīlestības enerģiju,” skaidro Sarmīte.
Ne vienmēr mandalu zīmēt ir patīkami, ne visi jūt atvieglojumu un līksmi. Šādi notiek pietuvošanās sev, ieraugi, kāds esi, un tas var nepatikt.
* Bieži jautā – kādā krāsā tagad jāzīmē, ko tā nozīmē? Protams, ir svarīgi, ko katra krāsa enerģētiski nozīmē, tomēr visbūtiskāk ir just, kas pašam kurā brīdī vajadzīgs un der. Nevajag prātot, bet gan mēģināt just, pēc kāda zīmuļa stiepjas roka.
* Kāpēc zīmēt, ja var izkrāsot jau gatavu, kāda cita konstruētu vai veidotu mandalu?! Ja zīmē pats, efekts un labums ir daudz, daudz lielāks. Krāsojamās der bērniem, kuriem nav pacietības.
Uzdevums katrai dienai
Katrā no četrām eksperimenta dienām uzzīmēt vienu brīvā stila mandalu, veltot tai vismaz 20 minūšu. Mandalu secība nav būtiska.
Ja sākumā grūti izvēlēties krāsu, labāk rīkoties intuitīvi – aizvērt acis un paņemt vairākus zīmuļus.
* Vispirms uzvelk apli.
* Noteikta ir tikai mandalas galvenā ievirze, tālāk zīmē un krāso, kā sirds un sajūtas saka priekšā. Ļaujas procesam. Krāsojot lapu drīkst grozīt uz visām pusēm.
* Der pierakstīt savas sajūtas zīmēšanas procesā, kādas domas ieskrien galvā. Pietiek ar dažiem teikumiem, un vislabāk rakstīt lapas otrajā pusē. Pēc tam var salīdzināt, kādas bija sajūtas zīmējot un kādas – citudien, lūkojoties uz jau gatavo mandalu.
* Ja paveiktais nepatīk, zīmējumu noglabā un pēc pāris dienām atkal apskata. Varbūt nepatiku radīja zīmēšanas laikā uzjundītās emocijas. Kad negācijas rimušās, arī mandala, iespējams, šķitīs tīkama.
Pirmā mandala – plauksta. Apļa vidū uzliek labo vai kreiso plaukstu (var abas), ar zīmuli apvelk kontūras.
Ļoti dziedinoša un svētīga mandala, dziedina sirds centru, pašu būtību.
Otrā – taurenis. Aplī brīvi zīmē taureni.
Šī mandala attīsta intuīciju, rada lidojuma sajūtu un drošību.
Trešā – spirāle. Sākot no apļa centra, zīmē spirāli pulksteņrādītāja virzienā.
Ļoti jaudīga mandala. Palīdz atbrīvoties no visa nevajadzīgā – emocijām, pārdzīvotā, mokošām atmiņām.
Ceturtā – stari. Aplī atzīmē centru, caur to velk tādu kā slīpu krustu, var krustot vēl – ar vairāk kājiņām. Tādu pašu zīmi mandalā uzvelk vēl trīs reizes.
Noder radošās enerģijas aktivēšanai. Palīdz sievietēm, kam ir ginekoloģiskas problēmas.
Kas vajadzīgs
* Balts un stingrs papīrs. Neder kvadrāts no A4 lapas, mandala būs pārlieku maza. Gana labs ir izmērs, ja kvadrāta mala ir 33 centimetri.
* Izmanto 6–8 krāsu zīmuļus, Krāsošana ar kvalitatīviem zīmuļiem sagādā lielāku prieku.
* Cirkulis noder, konstruējot, veidojot sakrālās ģeometrijas mandalu. Apli var apvilkt arī ap prāvu šķīvi.
* Pirms zīmēšanas labam noskaņojumam ieteicams pagatavot smaržīgu tēju, iedegt sveci, klausīties tīkamu mūziku. Tā, lai procesu var izbaudīt.
Kā palīdz mandalas zīmēšana
Jebkuras mandalas tapšanas process ir ļoti dziedinošs, palīdz daudzos veidos.
* Zīmējot atslābināmies, līdz ar to ķermenis atjaunojas līdzīgi kā meditācijas laikā.
* Trenējam pacietību.
* Mācāmies būt šeit un tagad, izbaudīt pašreizējo mirkli.
* Nomierināmies, mazinās spriedze.
* Normalizējas asinsspiediens un sirdsdarbība.
* Mazinās nogurums.
* Kļūst vieglāk izprast savu iekšējo pasauli, pilnveidot sevi. Atbildes un risinājumus rodam savā zemapziņā.
* Aktivizējas smadzeņu labā puslode, kas atbild par jūtām un sajūtām, intuīciju un radošumu.
* Piepildām sevi ar jaunu un spēcinošu enerģiju.
Der izmēģināt
Izveidot mandalu kā kolāžu. Tas ir kā pasūtījums Visumam.
No žurnāliem, avīzēm vai jebkā cita izgriež attēlus un uzrakstus, kas ataino paša vēlmes un sapņus. To, ko tuvākā pusgada laikā vēlētos īstenot, sasniegt, piedzīvot, sajust. Uz papīra uzvelk apli, tā iekšpusē līmē izgrieztos fragmentus sev tīkamā kārtībā. Novieto redzamā vietā, lai ik dienu var lūkoties uz vēlmju mandalu.
Pavisam cita – Tibetas mandala
Tās tapšana ir daļa no sena rituāla. Mandalai jābūt greznai un nevainojamai, jo to darina kā dāvinājumu apgaismotām būtnēm.
Vispirms īpašā rituālā attīra telpu. Iesvēta platformu mandalas veidošanai, to iezīmē ar baltu diegu, kam saskaņā ar senu aprakstu jābūt jaunu meiteņu darinātam.
Mandalu veido četri mūki. Viņu darbības ir saskaņotas un vienmērīgas, viss notiek pilnīgā klusumā. Mandalai izmanto drupinātu, izsijātu un īpaši nokrāsotu marmoru. Veidošanu sāk ar centru. Darbs top ilgi, piemēram, desmit dienu.
Kad skaistais veidojums ir gatavs, pēdējā smilšu strūkliņa uzbērta īstajā vietā, visu izjauc, ātri saslauka kaudzē. Uzskata, ka šādām smiltīm piemīt dziedinošs spēks. Parasti tās saber upē.
Tas rāda, ka šajā pasaulē nekas nav mūžīgs, nevajag neko censties glabāt un taupīt, bet gan uzdāvāt.
PIEREDZES
Ne vairs virpulīši – orkāni!
“Grūtāk bija ļauties, atbīdīt malā zināšanas un prasmes, sapratni par to, kā jāzīmē,” eksperimentu novērtē Astrīda Eglīte.
Astrīdai ir mākslas skolas izglītība, taču ikdienā sen vairs netiek zīmēts. Viņa ir papīra restauratore Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Darbs prasa lielu pacietību, jāstrādā lielākoties ar lupu, pa milimetram vien atjaunojot to, ko skāris laika zobs vai cita ķibele. Darbs prasot tikai zināšanas un restaurēšanas prasmi, nevis māksliniecisko skatījumu, tas Astrīdai allaž jāliek malā.
“Sapratu, ka līdzīgi ir ar mandalu zīmēšanu. Par tām gan bija visai aptuvens priekšstats, turklāt vairāk saistībā ar Tibetu. Atceros, skatījos televīzijā, kā mūki ber krāsainās smiltiņas.
Kad mani uzaicināja piedalīties mandalu eksperimentā, meklēju informāciju. Ja kaut kas nav skaidrs, meklēju un izpētu iespējami daudz, tas man raksturīgi. Tomēr īsti nesapratu – vai mums arī būs jābārsta smiltis?!
Pirmās mandalas zīmēšana grūtības nesagādāja, taču arī īpašu prieku neradīja. Tobrīd domāju, ka šāda terapija var noderēt cilvēkam, kurš netiek ar sevi galā un meklē piemērotu veidu, kā sakārtot sevi, bet tas nav man.
Sarmīte teica, ka laikam esmu ļoti sakārtota, par to liecinot virpulīši mandalā – visi tādi rāmi, glīti, perfekti. Tomēr tas varot būt mānīgs priekšstats, jo kas zina, kādi ūdeņi vēl manī bango. Viņai zināmā mērā bija taisnība. To sapratu, kad vēlreiz zīmēju virpuļu mandalu.
Kādu dienu darbā vajadzēja izgatavot iesaiņojumu restaurētajiem darbiem. Shēmu uzzīmēju, bet, tiklīdz ķēros klāt, viss gāja galīgi šķērsām, kā pret kalnu. Kur vajadzēja iegriezt, to nogriezu un tamlīdzīgi. Jutos kā pilnīga nejēga, it kā neko tādu nebūtu darījusi. Īsts ģeometriskais kretīnisms! Pamazām drausmīgā nepatika kāpa uz augšu. Šādās situācijās mēdzu teikt, ka nupat ir vajadzīgs boksa maiss… Piepeši iedomājos par izlādēšanās mandalu.
Pieskrēju pie zīmuļu kastes, pat neskatoties paķēru divas krāsas un tāpat stāvus sāku zīmēt. Vairs nekādu domu ne par kompozīciju, ne krāsu saskaņu, ne perspektīvu. To, kas manī rūga, ar visu spēku izliku uz papīra – tā, ka galds līgojās.
Zīmuli laidu tā slīpi, platām līnijām, kamēr viss aplis bija pilns, pat divos slāņos. Iznāca nevis virpulīši, bet īsti orkāni! Tikko mandalu pabeidzu, iestājās miers. Uzreiz sāku gatavot kastītes, ap kurām biju bakstījusies divas dienas. Sešas uzkonstruēju vienā elpas vilcienā, viss izdevās viegli un ātri. Sapratu, ka tajā palīdzēja mandalas uzzīmēšana. Rezultāts bija labs.
Parasti mana miera osta ir adīšana. Tā palīdz, ja iekšā vandās nemiers. Man ir tādi mūžīgie adīkļi: uzadu, nepatīk, visu izārdu, tad atkal ķeros klāt. Man vajag šo procesu. Palīdz arī darbošanās dārzā. Vasarā, ja atbraucu no darba, stipri uzvilkta, uzreiz dodos laukā – roku zemi dārzā, pārstādu puķes vai ravēju nezāles tā, ka put. Ja kādu brīdi sevi šādi izlieku, jūtos daudz rāmāk.
Mājās īsti nevarēju pieķerties mandalu zīmēšanai, nejutu iekšēju vajadzību. Tomēr zīmēju. Tapa gan roka, gan taurenis. Taurenis izdevās skaists, taču nebija ne emociju, ne liela prieka. Tā nebija tīra ļaušanās. Tiklīdz paņēmu rokās zīmuļus, uzreiz pieslēdzās prāts, izpratne par krāsām un to, kā zīmējumam būtu jāizskatās.
Ievēroju gan, ka daži krāsu toņi pilnīgi prasījās, lai tos paņem. Nevis ar prātu izdomāju, kā tos izmantošu, bet roka pati stiepās, piemēram, pēc dzeltenā un zilā zīmuļa. Dzelteno krāsu reti izmantoju, bet tagad tieši to gribējās.
Sapratu, ka mandalu zīmēšana ir visai vērtīga metode sevis izzināšanai un sakārtošanai. Vismaz man tā noderēja, kad emocijas kāpa pāri malām. Tagad zinu, ka arī citreiz šādā brīdī varētu noderēt papīrs un krāsu zīmuļi.”
Ko Astrīda ieguva eksperimentā
Uzzināju un izmēģināju kaut ko jaunu, tas vienmēr ir pozitīvi.
Man šķiet, ka mandala jāveido un jāzīmē brīdī, kad ir iekšēja nepieciešamība.
Sapratu, ka, iespējams, tā nav metode ikvienam.
Vērtē Sarmīte Makarova
“Ir grūti būt atvērtam un jūtīgam, ja darbs un statuss prasa savu, taču tam ir jāatrod laiks un galvenais – vēlēšanās. Mandala ir svētīga tam, kurš tai ļaujas. Tā ir maiga un vienlaikus ļoti spēcīga.
Domāju, ka Astrīda ik pa laikam atgriezīsies pie papīra un zīmulīšiem, lai ļautos mandalu zīmēšanas burvībai.”
“Pagaidām vēl līdz galam neizprotu mandalu jēgu, toties jūtu – tām piemīt spēks,” saka Ieva Markvarte.
Viņa izmēģinājusi daudz ko – apguvusi kosmetoloģiju, strādājusi par auklīti Valdorfa pedagoģijas bērnudārzā Rīgā un kādā viesnīcā Kiprā par viesu atpūtas organizatori, palīdzējusi nevarīgiem cilvēkiem, ceļojusi ar stopiem. Patlaban viņa apgūst astroloģiju.
“Esmu sevis meklējumos. Šis laiks man ir kā vulkāna izvirdums, visu izzinu un izmēģinu. Mandalu zīmēšana tajā labi iekļaujas. Mani interesē ezoterika, šī joma pievelk visu laiku.
Neesmu māksliniece, tomēr man patīk izpausties krāsās. Kad dzīvoju komunālajā dzīvoklī, apgleznoju sienas, vēlāk to pašu darīju lauku mājā. Tādi lieli triepieni, košas krāsas, abstrakts zīmējums. Pilnīgs kosmoss. Mandalas gan jāzīmē citādi.
Kādreiz Rīgā apmeklēju pasākumu, kur Tibetas mūki vairākas dienas veidoja smilšu mandalu. Aizdomājoties sapratu, ka košais apļa zīmējums bieži, jau kopš bērnības, nonācis manā redzeslokā, tomēr īsti nenojautu jēgu, kāpēc mandalu veido un zīmē. Man šķita, ka šādi tiek apliecināta ticība, tas ir saistīts ar reliģiju, hinduismu vai budismu. Nezināju, ka tas ir viens no veidiem, kā iespējams strādāt ar sevi.
Pirmajā eksperimenta dienā Sarmīte uzdeva zīmēt virpuļmandalu. Darīju to ļoti enerģiski, vilku un krāsoju spēcīgi. Mana mandala, salīdzinot ar citu zīmētajām, izskatījās spilgta, haotiska, pamatīgi virpuļi. Sarmīte teica – tā izpaužas iekšējais nemiers.
Mājās vispirms zīmēju mandalu ar plaukstu, tā šķita visvieglākā. Nedomāju, kā vajadzētu izskatīties, bet pilnīgi ļāvos zemapziņai. Es arī dzīvē vienmēr ļaujos, plūstu līdzi notikumiem, tomēr allaž esmu nemiera pilna, uzvilkta, manī kūsā daudz enerģijas. Sākumā švīkāju drudžaini, pēc tam nomierinājos. Atradu YouTube speciālu mūziku mandalām, pilnīgi iegrimu procesā. Sajūtas bija interesantas, pat maģiskas. Es izdzīvoju stāstu, nāca apjausmas pašai par sevi.
Nemāku akurāti zīmēt, esmu ekspresīva, vienmēr švīkāju pāri līnijām. Uzreiz iedomājos, ka citiem noteikti izdosies pilnīgi precīzas, skaistas mandalas. Tad atcerējos, kā Sarmīte teica – nevar būt nepareizi.
Dažbrīd bija nepatika pret pašas radīto, bet tad to pieņēmu un ļāvos. Visu laiku piespiedu sevi turpināt, jo Sarmīte sacīja, ka darbs noteikti jāpabeidz. Beigās nodomāju – mana mandala ir tāda pati kā es pati, nav ko šaubīties.
Visvairāk aizrāvos ar mandalu, kam stariņi cauri centram un kas domāta, lai atraisītu radošo enerģiju. Sāku ar centru, turpināju virzienā uz malām, krāsoju spēcīgi. Klāju krāsas citu pār citu, ik pēc laiciņa šķita, ka vajag citādi. Izpūtu gaisu un turpināju. Fonā skanēja mūzika, kas manus iespaidus vēl vairāk pastiprināja. Pamazām nomierinājos. Pēc tam gribējās uzvārīt tēju, nesteidzīgi prātot. Parasti mokos ar bezmiegu, bet tovakar lieliski aizmigu. Tātad šis process bija veselīgs.
Kad pabeidzu mandalu, beidzot paskatījos pulkstenī. Biju pārsteigta – zīmēju divas stundas! Laiks pazuda vai drīzāk – es pazudu laikā, bet atradu sevi.”
Ko Ieva ieguva eksperimentā
* Tas bija patīkams piedzīvojums, jutos kā bērns nezināmajā.
* Esmu sociāla būtne, ne brīdi nevaru bez cilvēkiem. Zīmējot mandalu, man beidzot bija laiks vienatnei ar sevi, brīva vaļa būt ar savām domām un izjūtām.
* Prieks, ka ceļš mani aizveda pie Sarmītes. Ļoti vēlos turpināt strādāt ar mandalām.
* Esmu gandarīta, ka radās iespēja salīmēt mandalas kolāžu. Tā ataino manus sapņus, ko gribu piepildīt tuvākajā laikā. Turu to acu priekšā un ticu – manu domu spēks pievilks to visu.
Vērtē Sarmīte Makarova
“Dažiem mandala var kļūt par neaizstājamu instrumentu darbā ar sevi, savu iekšējo pasauli, bailēm un citām emocijām, kas traucē justies brīvi un laimīgi. Mandala var palīdzēt atrast piemērotāko ceļu un to izbaudīt.
Ievai mandalas patlaban ir ne tikai svētīgas, bet pat nepieciešamas. Šim stāstam pēc neilga laika būs brīnišķīgs turpinājums!”
