Pārbauda 75 gadus senu leģendu: Kur pazudušas nacionālo partizānu mirstīgās atliekas? 2
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen aizvadītajā ekspedīcijā Ziemeļlatgales pilsētā Viļakā tikusi pārbaudīta septiņas desmitgades sena leģenda, kas vēstījusi par vairāku nacionālo partizānu mirstīgo atlieku atrašanos uz Baltinavas ceļa līdzās uzkalniņam pie katoļu baznīcas.
Divas dienas ilgušajos meklēšanas darbos, kurus vadījis Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks, vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, nav izdevies atrast šo cīnītāju mirstīgās atliekas.
Secināts, ka mirstīgās atliekas tikušas izraktas sešdesmitajos gados, kad būvēts jaunais ceļš un kauli vienkārši izmesti nezināmā vietā. Tas visdrīzāk bijis pārsteigums daudziem vietējiem iedzīvotājiem, jo kopš 1945. gada valdījusi pārliecība, ka mirstīgās atliekas joprojām atrodas tur.
Tās piederējušas nacionālajiem partizāniem, kas krituši Stompaku kaujā 1945. gada 2. martā. Aptuveni pēc divām nedēļām viņus līdzās baznīcai aprakuši čekisti, kas kontrolējuši vienīgi Viļakas pilsētu, bet visā apkārtnē ar plašajiem mežiem tolaik valdījuši nacionālie partizāni.
Pilsētā okupanti bija izveidojuši veselus trīs aizsardzības lokus ar armijas garnizonu vidū. Nebūdami pārliecināti par savu drošību, okupanti nav uzdrošinājušies izvest kritušos partizānus ārā no pilsētas, lai apraktu tos nevienam nezināmā vietā.
Tas gan nav nekas neparasts, jo kopš Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā līdz latviešu nacionālo partizānu cīņu beigām 1953. gadā padomju okupanti centušies slēpt vietas, kur aprakti viņu pretinieki. Tas darīts, lai nebūtu iespējams ar cieņu pārapbedīt šos cilvēkus, kā arī vienkārši viņus godināt. Tāda bijusi padomju okupantu attieksme pret iekarotās Latvijas iedzīvotāju lielāko daļu.
Tagad bez pamatīgām tā laika studijām ir ārkārtīgi grūti izprast situāciju lielākajā Latvijas teritorijas daļā pēckara gados.
“Īpašo” tā laika atmosfēru labi raksturo situācija Baltinavas novadā 1945. gada rudenī, kad čekisti neilgā laikā bija nogalinājuši apmēram divdesmit partizānu atbalstīšanā apsūdzētu cilvēku. Tas šķitis pārspīlējums pat pašiem okupantiem, un piecas personas, kas vainotas savu pilnvaru pārkāpšanā un nepamatotajā nežēlībā, tikušas sodītas.
Atrod divus partizānus Bērzpilī
No Viļakas Z. Turčinska vadītā ekspedīcija ar Okupācijas muzeja, organizācijas “Vidzemes vanagi” un meklēšanas vienības “Leģenda” pārstāvjiem devusies uz Bērzpili un tur apstiprinājusies pirms dažiem gadiem iegūtā informācija par divu partizānu atdusas vietu.
“Kopumā šī bijusi sekmīga divu dienu ekspedīcija, jo pārbaudījām leģendu par partizāniem Viļakā un pēc tam atradām divus citus partizānus Bērzpilī. Man parādīja nelielu uzkalniņu tādā pavisam līdzenā vietā – ja nezinātu precīzi, nekad neatrastu šo vietu. Veicām zondāžas rakumu un patiešām pārliecinājāmies, ka tur saskaņā ar stāstīto guļ divi cilvēki.
Viens uz muguras un otrs viņam virsū, uzvelts ar sāniem. Tie ir 1949. gada 24. janvārī kritušie Jāzeps Rūze un Staņislavs Bikšāns,” “Latvijas Avīzei” stāstīja Z. Turčinskis. Liktenīgajā dienā viņi devušies pēc pārtikas pie S. Bikšāna brālēna, kas, visdrīzāk, pats to negribot, nodevis savu radinieku un viņa karabiedru. Ierīkots čekistu slēpnis un, kad atnākušie partizāni jau no pagraba bija paņēmuši kartupeļus un citus produktus, mājas pagalmā pret viņiem atklāta uguns.
Viens no viņiem nokritis turpat, otrs mēģinājis izbēgt, taču arī viņu ķērusi lode. Pēc nacionālo partizānu kara pētnieka domām, nelaimīgais S. Bikšāna radinieks visu mūžu pārdzīvojis savu nodarījumu un sargājis vietu, kur aprakti abi partizāni. Abi kritušie darbojušies 1947. gada pavasarī nodibinātās partizānu organizācijas “Ziemeļlatgales Neatkarības vienība” sastāvā.
Tā, pēc Z. Turčinska teiktā, bijusi aktīva partizānu vienība. Nākamajā 1948. gadā partizāni no slēpņa iznīcinājuši Tilžas pagasta čekas nodaļas priekšnieku kapteini Aleksandru Beloborodovu un viņa apsardzi.
Partizāni Grīvas mežos smagi cietuši 1949. gada 7. aprīlī, kad tika nogalināts partizānu komandieris Augusts Kudreņickis (“Grants”). 17. novembrī uz Ičas upes tilta tikusi iznīcināta Antona Gabrāna (“Zemitāna”) grupa, bet 21. novembrī nogalināts Andrejs Roskošs (“Tīģeris”).
Pēdējie Grīvas mežu partizāni pārcēlušies uz Nautrēnu pusi, kur turējušies vēl līdz 1951. gada oktobrim, kad divi partizāni sagūstīti, bet trīs, nevēlēdamies padoties, izdarījuši pašnāvību. Jau drīzumā gaidāma abu Bērzpilī atrasto partizānu mirstīgo atlieku izrakšana un ekshumācija.
“Zināju, ka tētis ir trešajā bedrē”
Arī daudziem balvēniešiem labi pazīstamā ārste Natālija Zondaka, kas Balvu slimnīcā nostrādājusi pusi gadsimta, “Latvijas Avīzei” pārliecināti stāstīja, ka partizāni aprakti pie Viļakas baznīcas – bedrēs, kur kara laikā koku aizsegā vācieši slēpuši savu tehniku no sarkanās armijas lidmašīnām.
“Zināju to no bērnības, ka mans tētis guļ trešajā bedrē. Bet pirms tam līdz trīspadsmit gadiem cerēju, ka tētis atnāks.
Tā taču karā mēdz notikt, ka cilvēks pazūd, kaut kur noklīst vai atrodas gūstā un tad pēkšņi pārrodas mājās. Vecmamma stāstīja, ka viņš piedalījies Stompaku kaujā un nelielā grupā agri no rīta pēc izlaušanās no aplenkuma kritis pie Mičuļu mājām.
Kopā ar viņu nošauts arī viņa draugs. Vēlāk mana mamma bija aizgājusi uz turieni un viņai Mičuļu māju saimniece par šo kauju pastāstījusi un zinājusi teikt, ka tur kritis mans tēvs.” Vēlāk čekisti kaujā kritušos partizānus aizveduši uz Viļaku un nosvieduši pilsētas centrā, kur tagad atrodas autoosta. Dakteres tēvu Aloizu Loginu ar segvārdu “Līcis” pazinuši abi brāļi Ādolfs un Jānis Klimoviči, kas arī piedalījušies Stompaku kaujā. Viņi N. Zondakas mātei apstiprinājuši vīra bojāeju.
Vienam no brāļiem Ādolfam, kas uzticējies padomju okupantu aicinājumam legalizēties un pārtraukt pretošanos, nācies izciest ilgu jaunās varas atriebību. Jau 1945. gadā viņš arestēts un nokļuvis gulagā. Tas bijis ārkārtēji smags pārbaudījums astoņu gadu garumā labi zināmā gulaga sistēmas nometnē Džezkazganā.
Tur bijis ļoti smagi un Ā. Klimovičs esot izturējis, kā viņš pats teicis, vienīgi pateicoties savam labajam fiziskajam stāvoklim. Kad 1956. gadā vēl Latvijas laikā diplomētais kalējs Ā. Klimovičs atgriezies dzimtenē, no viņa – “pretpadomju elementa” – atteikusies sieva un meita, kas dzīvojušas Rīgā.
No turienes braucis uz Latgali un drīzumā iepazinies ar N. Zondakas māti. 1958. gadā viņiem piedzimis dēliņš Antons, bet tikai pēc mēneša Ā. Klimovičs atkal ticis notiesāts un aizsūtīts uz Mordoviju. Otrajā izsūtījumā bijušais Latvijas laika aizsargs un nacionālais partizāns Ā. Klimovičs pavadījis septiņus gadus. Par pieredzēto padomju nometnēs viņš stāstījis negribīgi, tik smags bijis tur pavadītais laiks.
“Ko gan viņi kara beigās lāgā zināja par situāciju – par to, ka sarkanā armija jau atrodas Vācijā. Tie taču bija vienkārši zemnieki – mūsu nacionālie partizāni. Tik klausījās radio, ka amerikāņi un angļi nāks palīgā. Kā varēja zināt, ka neviens beigu beigās nepalīdzēs? Un tomēr ir būtiski uzsvērt, ka viņi cīnījās par savu dzimteni,” “Latvijas Avīzei” stāstīja N. Zondaka.
“Jūtos kā uzvarētājs” – deputāts Andris Kazinovskis
Arī šī sasaukuma Saeimas deputāta Andra Kazinovska vectēvs Donāts Kazinovskis piedalījies Stompaku kaujā. Partizānu vienību čaklais zemnieks un Latvijas laika aizsargs, pēc A. Kazinovska domām, sameklējis tādēļ, ka nav vēlējies nokļūt sarkanajā armijā. Vonagovas ciemā viņam piederējusi laba saimniecība un, lai gan tā nav bijusi liela, tikai 13 hektāri, saimniekojis prasmīgi.
Neatkarīgās Latvijas laikā izmantojis aizņēmumu, iegādājies arī kuļmašīnu, ar ko devies palīgā uz citām lauku sētām. Kad ienākusi sarkanā armija, partizānu vienībā jau atradies vectēva brālis Antons Kazinovskis un viņš centies pierunāt arī Donātu doties uz mežu.
Vectēvs kritis pēc izlaušanās no aplenkuma 14. martā. “Viņi bija iekrauti ragavās un aizvesti uz Viļaku. Tur viņi tika atslieti pret sienu.
Čekisti vienam otram no kritušajiem ielikuši rokās koka rīkstes. Tāda ņirgāšanās par nošautiem cilvēkiem. Vēlākos gados, kad mani vecmamma ņēma līdzi uz dievkalpojumu Viļakas baznīcā, redzēju cilvēku noliktus ziedus tajās mašīnu bedrēs, kur bija aprakti partizāni, arī mans vectēvs,” teica Saeimas deputāts.
Uz jautājumu, kādēļ šajā Ziemeļlatgales novadā, kur bijusi tik spēcīga pretošanās padomju okupantiem, tagad daudzi vietējie iedzīvotāji joprojām runā par šo svarīgo vēstures posmu īpaši izvairīgi – “ko nu tur var saprast – visādi partizāni bijuši – i labi, i slikti” –, A. Kazinovskis atbildēja: “Padomju represijas ļoti smagi skārušas šo novadu. Tas lielā mērā ticis iztīrīts no nacionāli orientētiem cilvēkiem. Daudzi, cenšoties izvairīties no represijām, devās dzīvot citur. It īpaši tādi, kam radinieki bija karojuši mežā.”
Sarunājamies ar deputātu viņa lauku saimniecībā pie Nastrovas ezera – divdesmit piecos gados tur izdarīts ļoti daudz – uzbūvēta māja pašu ģimenei, arī divi viesu nami, iztīrīta ezera apkārtne. “Es jūtos kā uzvarētājs – tās idejas, par kurām galvu nolika mans vectēvs, ir realizējušās. Neatkarība ir atgūta. Ja vectēvs būtu klausījis okupantiem un arī visi citi tā būtu darījuši, es nezinu, vai mums būtu sava neatkarīga valsts. Uz tādiem cilvēkiem balstījās tas patriotisms,” teica A. Kazinovskis.
