Pārbarotās upes un mirstošie ezeri. Hidrobiologi noskaidrojuši, kas vainīgs Latvijas upju un ezeru aizaugšanā 40
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad redzam kupli sazēlušus upju vai ezeru krastus, romantiskai jūsmai nav vietas. Notiek kas līdzīgs kā cilvēku pasaulē – ūdeņi tiek pārbaroti, mokās no liekā svara un pat lēnām mirst. Hidrobiologi Loreta un Andris Urtāni šos procesus pētījuši kopš 80. gadiem. Kas vainīgs Latvijas upju un ezeru aizaugšanā?
Čīles salpetris – zemniekiem palīdz, ūdeņiem kaitē
Neparādījies uz pasaules Homo sapiens, daba vēl tagad dzīvotu savu dzīvi – upes plūstu bez bēdu un ezeri mierīgi novecotu. Upes ir mūžīgas – kādas tās Dievs, pasauli radot, izveidojis, tādas arī pastāv, bet ezeri no ģeoloģiskā viedokļa vērtējami par īslaicīgu elementu, kuru nākotne tūkstošiem gadu laikā ir purvs, skaidro Urtāni.
Katram savs uzdevums – ezerā kā bļodā uzkrājas barības vielas, kas ieplūdušas reizē ar apkārtnes ūdeņiem, upes darbs ir barības vielu un enerģijas transports. Ko gan lielais vides inženieris nebija paredzējis – cilvēka spēju iejaukties dabas procesos, tiem arī kaitējot.
Laikā, kad līdz mums nonāca Čīles salpetris un reklāmas to slavēja kā dabisku līdzekli, kas zemniekiem palīdzēs iegūt augstas ražas un veselīgus augus, bija parakstīts spriedums neatgriezeniskiem procesiem dabā.
Slāpekļa mēslojums nepaliek tikai uz lauka, bet nonāk arī ūdeņos, kas ar šo “brīnumlīdzekli” dabiski nespēj tikt galā. Urtāni spriež, ka tieši ar šo brīdi cilvēks kļuva atbildīgs par savas darbības radītajām sekām.
Pirmās brīvvalsts Latvijā iedzīvotājiem bija pienākums sakārtot savu upju un ezeru piekrastes, lai nodrošinātu to dabisku pastāvēšanu. Īpašnieka atbildību par ūdeņu apsaimniekošanu savā teritorijā nostiprināja ar likumu. Talkas, kādas dabas glābšanai organizējam šodien, tolaik nebija jārīko, jo saimnieks par savu bagātību līdzās laukiem un mežiem uzskatīja arī upes un ezerus.
Mūsdienās ir citādi – dabas aizsardzībā notiek cīņa starp divu pieeju piekritējiem, no kuriem vieni saka, ka viss ir jāsargā un cilvēkam nav jāiejaucas, otri – sargājam, saprātīgi apsaimniekojot. Loreta un Andris Urtāni pieder pie pēdējiem.
“Neko nedarot upju un ezeru labā, ūdeņos tāpat ieplūst tāds barības vielu daudzums, kādam dabiskā veidā tur nevajadzēja būt. Mēs cenšamies mazināt sekas, kas radušās ar daudz lielāka mēroga iejaukšanos.”
Kas notiek ar upēm, par kurām cilvēks ilgus gadus nav licies ne zinis, labi redzams tik iecienītās tūrisma vietās kā Kuldīgā, kur Venta ar ūdensaugiem pamatīgi aizaugusi lejpus rumbas, pie Mežotnes pils – Lielupē un Bauskas pils – Mūsā. Ar upju un ezeru veselību nevaram lepoties, taču arī citur industriālās lauksaimniecības pārņemtajā Eiropā neveicas labāk, kas gan nav nekāds mierinājums.
Nepalīdz arī likumi
Latvijas upju galvenā problēma ir aizaugšana ar zaļajiem augiem palielināta augu barības vielu daudzuma dēļ, aizbirums ar kokiem, bebru dambji jeb aizsprosti un noēnojums, upju krastiem aizaugot ar krūmiem, uzskaita Urtāni. Lekni sazēlušie krasti ir galvenokārt industriālo lauksaimnieku darbības sekas.
Lauki bieži vien tiek apstrādāti, neievērojot aizsargjoslas un uzarot arī dabisko zālāju vai krūmu joslu, tādējādi iznīcinot dabisko filtru, kas aizkavētu augu barības vielu – fosfora, slāpekļa u. c. – nokļūšanu ūdeņos. Zemnieks kaitē arī pats sev, jo mēslojums, kas paredzēts lauksaimniecības kultūrām, reizē ar nokrišņiem bez liekas aiztures nonāk upē vai ezerā.
Savu artavu ūdeņu pārbarošanā dod arī mežsaimniecība ar fosfora un slāpekļa savienojumiem, kuri tiek izskaloti no zemsedzes, kā arī atmosfēras gaisa piesārņojums, piemēram, automobiļu izplūdes gāzu radītās kaitīgās vielas, kas ūdeņos nonāk ar nokrišņiem.
Upēm piemīt pašattīrīšanās spēja, jo tā straujāka, jo spēja samazināt piesārņojumu ir lielāka, taču līdz noteiktai robežai. Zinātniski pierādīts, ka upe var labi funkcionēt, ja aizaugums nav lielāks par 30%. Tikko zaļo augu ir vairāk, tiek traucēta pilnvērtīga zemūdens dzīve.
Kad uzbarotajos ezeros savairojas niedres, vasarā caur tām vairāk iztvaiko ūdens, un ūdenstilpe kļūst seklāka, kas vēl vairāk paātrina aizaugšanu un pārpurvošanos. Aprēķināts, ka 20. gadsimtā Latvijas ezeri zaudējuši ap 70 kvadrātkilometuru ar aizaugušām teritorijām, kas pielīdzināms gandrīz diviem Burtnieku ezeriem.
Ūdeņi cieš arī no cilvēku bezdarbības. “Dabas institūcijas ilgstoši ir aizliegušas upju krastus atbrīvot no krūmiem un kokiem, tādējādi daudzviet tie ir pilni ar baltalkšņu sagāzumiem. Šie koki mitrās vietās vairāk slimo ar trupi un sabrūk līdz 30–40 gadu vecumam,” skaidro Andris Urtāns.
Aizaugušos krastus prot novērtēt bebri, kuru skaits Latvijā pēdējos gados tikai pieaug. Jaunākie dabas skaitīšanas rezultāti rāda, ka no izpētītajiem 976 upju posmiem 472 jeb 48% uzdarbojas bebri un 500 metru garos posmos konstatētas līdz pat astoņas apmetnes.
Dambju celtniecība īpaši blīvi notiek Raunā, Āronā, Vilcē un Melnupē, kuras skaitītāji nosaukuši par rekordistēm.
Neko daudz ūdeņu veselībai nepalīdz arī likumi. “Atšķirībā no pirmās brīvvalsts laika mūsdienu Latvijā privātīpašniekiem nav uzlikts par pienākumu apsaimniekot upes un ezerus, bet Ministru kabineta noteikumi Nr. 475 par kārtību, kā tīrīt un padziļināt virszemes ūdensobjektus un ostu akvatoriju, pat apgrūtina upju apsaimniekošanu, jo pieprasa atļauju arī tad, ja īpašnieks vēlas iztīrīt savu piemājas upīti,” norāda pētnieki, taču piebilst, ka privāto ūdeņu apsaimniekošanā būs vajadzīga kāda deva ideālisma, jo upes ir atvērtas sistēmas, tāpēc katram jājūtas atbildīgam ne tikai par savu, bet arī kaimiņa ūdens gabalu.
Upe jātīra kā māja – regulāri
Pirmais Urtānu mēģinājums atbrīvot ūdeņus no pārmēra aizauguma notika 4,4 km garajā Jaunupē, kas 17. gadsimtā tika izrakta kā kanāls, lai savienotu Svētupi ar Salacu. Sekoja šo upju regulāra tīrīšana, kad soli pa solim A. Urtāns izstrādāja savu metodi ar darbu secību un veidiem, nepieciešamajiem instrumentiem, apģērbu un apaviem.
Tīrīšanā tiek izmantoti gan tādi vienkārši instrumenti kā izkaptis, dakšas un grābekļi, gan tehnika – motorzāģi un traktori ar ecēšām līdzīgām piekarēm upes gultnes uzirdināšanai, lai pārrautu ūdensaugu sakņu sistēmu. L. Urtāne dzīvesbiedra sākto eksperimentu izmantoja zinātniskajā darbā, novērojot un izvērtējot rekultivācijas sekas – cik ātri pēc upes tīrīšanas dzīvnieki to atkal apdzīvo kā mājvietu.
Hidrobiologs vēlāk secināja, ka esot naivi iedomāties, ka, atjaunojot kādu atsevišķu upes posmu maksimāli tuvu dabiskai upei, tāds tas arī saglabāsies. “Upju rekultivācijā mehāniski izraujam vai nopļaujam augus, izvācam tos no ūdens, lai upe izskatītos tuvu dabiskai, bet, ja piesārņojuma avots – pastiprinātā barības vielu notece – nesamazinās vai pat pastiprinās, efekts būs īslaicīgs. Šo darbu var salīdzināt ar grīdas slaucīšanu mājās – jādara regulāri,” viņš skaidro.
Upju tīrīšanas misija vērsās plašumā – vai maz var izskaitīt, cik Latvijas novados un pagastos Andris Urtāns ne tikai skaidroja, kāpēc un kā veicami darbi, bet arī vilka mugurā ūdensnecaurlaidīgās zābakbikses, brida ūdenī un pats vadīja vai piedalījās talkās, ierādot, kā ravēt upi, ar izkapti pļaut ūdensaugus, zāģēt kokus.
Darbs bija smags, varbūt tāpēc pirms dažiem gadiem veselība uzdeva un vairs neļauj tik aktīvi piedalīties praktiskos darbos. Tomēr Urtāni jūtas gandarīti – kā pētnieki, kuri neatlaidīgi un ar lielu pārliecību iestājušies par upju un ezeru saprātīgu apsaimniekošanu un kuru ideja un piemērs atradis sekotājus ne vienā vien Latvijas novadā.
Speciālista viedoklis
Jaucot bebru dambjus, cīnāmies ar sekām
Ivars Dubrabiedrības “Mēs zivīm” valdes priekšsēdētājs: Redzam kartē, ka mūsu lielajām upēm kā artērijām pienāk klāt mazi asinsvadiņi – mazās upītes. Ja mazās aiziet ciet, artērijā nekas neieplūdīs, tāpēc upītes vajag attīrīt no kokiem, bebru dambjiem, aizaugumiem. Varu teikt, ka ļoti reti kur Latvijā upes tiek koptas. Daudzi saimnieki jūtas neapmierināti, ka applūst viņu pļavas, pagrabi, tomēr sakritušajiem kokiem vai bebru dambjiem paši klāt neķeras.
Jāatzīst, ka dambju jaukšana nav tik vienkārša, jo vispirms jānokārto daudz formalitāšu – jāprasa atļauja īpašniekam, pašvaldībai, vides dienestam. Lai birokrātijas būtu mazāk, mūsu biedrība kārto atļauju upes tīrīšanai visā garumā. Neredzu arī īsti jēgu, ja to atbrīvo no kokiem tikai vienā posmā, bet neiztīra augšdaļā un apakšā. Citādi ir ar zālēm aizaugušajās, tām var palīdzēt arī pa nelieliem gabaliem.
Ar dambju jaukšanu vien upei nepalīdzēt, jo tā cīnāmies tikai ar sekām. Jāķeras klāt cēlonim – pašam bebram, tāpēc esmu iestājies medniekos. Mednieku kolektīvam šis pasākums ir vienkāršāk izdarāms.
Ja gribat tīrīt upi vai ezeru, uz savu galvu to nevajag darīt, bet pakonsultēties ar zinātājiem, kas saprot, kā notiek dabas procesi, jo, pat izņemot vienu akmeni, mainās upes plūsma.
Kad pētnieki mūsu iztīrītajās vietās salīdzina ūdens paraugus pirms un pēc attīrīšanas, rezultāti rāda, ka šajos posmos ir daudz vairāk forelīšu, tātad izdevies upei palīdzēt.
Video:
Vai jūs piedalītos aizaugušas upes vai ezera tīrīšanas talkā (kad koronavīruss būs beidzies)?
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
