Paralimpiskās spēles – maza konkurence, milzu prēmijas 19
Latvijas paralimpieši Riodežaneiro startē daudz veiksmīgāk kā tradicionālie sportisti – jau divas zelta medaļas, viena bronza. Malači. Saņems no valsts arī solīdas prēmijas, kuru apjoms ir tāds pats kā olimpiešiem – par zeltu ap 142 tūkstošiem eiro, bronzu – ap 51 tūkstoti.
Izlīdzināt prēmiju apjomu pirms četriem gadiem ierosināja tā laika “Vienotības” valdības pārstāvji – Ilze Viņķele, Roberts Ķīlis un Andris Vilks, līdz tam paralimpiešiem pienācās vien 50 procenti. Visdrīzākais, tas bija populistisks gājiens, lai uzlabotu savus reitingus, ne rūpes par invalīdu atbalstu.
Viss būtu akceptējami – cilvēki ar kustību ierobežojumiem pelnījuši lielu cieņu par apņēmību nepadoties grūtību priekšā, viņi rāda piemēru citiem nelaimē nonākušajiem, ka dzīve neapstājas, ka var daudz sasniegt. Treniņprocesa organizēšana ir krietni sarežģītāka nekā parastam cilvēkam, vajag tiešām milzīgu gribasspēku. Lielākā daļa bez palīgiem nemaz nevar izkļūt no mājas, par cītīgu treniņdarbu nemaz nerunājot.
Taču, domājot par prēmijām, mulsina fakts, ka paralimpiskajās spēlēs ir daudz mazāka konkurence. Principā bronzas medaļu ieguvušais Edgars Bergs jau ar dalību vien bija nodrošinājis prēmiju, jo viņa grupā lodi grūda tikai seši sportisti, bet prēmēts tiek pirmais sešinieks. Aigaram Apinim bija seši konkurenti – ja čempions lodi aizgrūda 20,83 metrus, tad pēdējā vietā palikušais indietis Kumars nespēja ne pusi no tā (9,01). Diānai Dadzītei, kas uzvarēja šķēpa mešanā, bija mazliet vairāk – 11 konkurentes, bet rezultāti liecina, ka četras no viņām ne uz ko lielu nepretendēja.
Absolūtie skaitļi izsaka visu – paralimpiskajās spēlēs piedalās ap 4300 atlētu, sadalot 528 medaļu komplektus, bet olimpiskajās spēlēs bija 11300 sportistu, kas izcīnīja 306 medaļu komplektus. Apinis savulaik, nolemjot pievērsties sportam, līdz paralimpiskajām medaļām nokļuva divu gadu laikā, Dadzīte – četru. Tradicionāli nekas tāds nav iespējams. Fiziski veselajiem sportistiem, lai ielauztos prēmējamo sarakstā, nākas saskarties ar daudz nežēlīgāku konkurenci.
Prēmija savā ziņā ir arī pateicība atlētiem par nācijas lepnuma celšanu. Kāda ir sabiedrības interese par paralimpiskajām spēlēm, salīdzinot ar olimpiskajām spēlēm? Droši vien – tikai tā, starp citu.
Starp citu, pirms astoņiem gadiem, iedziļinoties prēmiju jautājumos, uz to norādīja arī Tiesībsargs Romāns Apsītis. Viņš pārbaudē konstatēja, ka olimpisko un paraolimpisko spēļu dalībnieki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, līdz ar to nav pamata atzīt normatīvo regulējumu un faktisko rīcību naudas balvas piešķiršanā par diskriminējošu un prettiesisku. Piebilstams, ka toreiz paralimpieši saņēma vien 20 procentus no prēmiju apjoma, vēlāk tā pieauga līdz 50 procentiem.
