Anda Līce: Mēs šeit dziedam, bet tur apraud nogalinātos… 5
Šovasar kopš Krievijas agresijas sākuma Ukrainā ir kaut kā īpaši uzkrītoši redzama divu paralēlo pasauļu – kultūras un barbarisma – pastāvēšana. Attiecībā uz nākotni cilvēki bieži ļaujas dažādām ilūzijām, jo tās nomierina. Diemžēl arī anestezē maņas. Nespēdami tikt galā ar kādu problēmu, mēs atmetam ar roku, sakot: gan jau labais uzvarēs. Taču dzīve un visa pasaules vēsture rāda – kaut gan savā būtībā labais ir un paliek neuzvarams, tas tomēr ļoti bieži zaudē. Cīņa starp labo un ļauno ir mūžīga, un tieši tas mums katram ļauj izvēlēties jeb, kā tagad saka, pozicionēties.
Atverot ziņu kanālus, redzam – no vienas puses, kara skartajās vietās pasaulē ik dienu simtiem kritušo, no otras, kultūras (sporta un mākslas) laukā neizsakāmi skaistas uzvaras, dzīvības un cilvēka gara lieluma apliecinājums. Pateicoties tam, ka Rīga, es pat teiktu – Latvija, šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, no tādiem kultūras augstā viļņa notikumiem kā koncerts “Dzimuši Rīgā” un 8. Pasaules koru olimpiāde varam gan individuāli, gan kā tauta smelties stiprinājumu pēdējos divdesmit gados tik stipri izšķobītajai ticībai saviem gara un dvēseles spēkiem. Šī skaistā viļņa inspirētais pēc laika vēl tikai parādīsies. Apziņa, ka ir iespējams saprasties dažādu paaudžu, tautību un kultūru cilvēkiem, apgāž visas naida teorijas. Diemžēl gan pasaulē, gan Latvijā pie varas visbiežāk nonāk cilvēki ar smagām un nepārvarētām bērnības traumām, vieniem tā ir piedzīvota vardarbība, citiem – izsalkums, kas vēlāk izpaužas alkatībā, nodotie bieži paši kļūst par meļiem un nodevējiem, un tad kultūras ziedus bez mazākās nožēlas sabradā barbaru zābaki.
Atverot ziņu kanālus, pēc dzīvinošā baudīšanas nāsīs iesitas deguma un asiņu smaka, un tu redzi – tepat blakus (tiem dažiem simtiem vai tūkstošiem kilometru nav nozīmes) notiek visa dzīvā bradāšana un piesmiešana. Mēs šeit dziedam, bet tur apraud nogalinātos, un viss notiek vienā un tajā pašā dienā un stundā. Attālumu starp divām paralēlajām pasaulēm vieni mēra ar lodēm, citi – ar mīlestību. Mīlestībā nabagajos ir daudz ļaunuma, un tas īstenojas baisos veidos. To piedzīvojam ne tikai uz lielajām politiskajām skatuvēm, bet arī uz mazajām – ģimenēs. Naids un mīlestība nav tikai stāvokļi, tie vienmēr izpaužas kā rīcība.
Krievija, valsts ar tik senu un bagātu kultūras mantojumu, tagad gan savai tautai, gan visai Eiropai liek piedzīvot ārkārtēju nedrošību un atgādina – barbarisms nav tikai vēsture. Vai Eiropa beidzot ir sapratusi, ka jānoliek malā ilūzijas par jaunu un atdzimušu Krieviju, un vai mēs, kuri taču labi atceramies veco, joprojām sevi mānām ar “gan jau labais uzvarēs”?
