Monika Zīle: Nāve nepamet Latvijas ceļus 4
Kamēr sabiedrība dzīvo valsts simtgades noskaņās, seko līdzi politiskajiem paisumbēgumiem un bauda neparasti silto vēlo rudeni, ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo tuvinieki nemitējas domāt: kāpēc TAS notika? Uz šo jautājumu atbildi jau gadiem meklē arī satiksmes speciālisti, un viņu lietišķajos secinājumos palaikam ieskanas izmisuma nots. Jo ir taču tik daudz atgādņu, piekodinājumu, brīdinājumu, ilg- un īstermiņa akciju, drošības kontroļu un noteikumu pārkāpēju sodīšanas veidu, bet
nāve nepamet Latvijas ceļus: tur šogad desmit mēnešos 4026 avārijās dzīvību zaudējuši 122 cilvēki.
Pērn tajā pašā bija 108, bet jebkādai statistikai šajā gadījumā ir pēkšņi izpostītu dzīvju fons, uz kura salīdzinājumi izklausās ne vien neētiski, bet briesmīgi. Jo aiz “vairāk” un “mazāk” ir konkrēti cilvēki – tuvinieki, apgādnieki, vecāki, bērni, mīļotie, ar kuru pēdējiem sirdspukstiem apdzisa dzīves krāšņums arī pakaļpalicējiem. Viņiem no mājām izvadītais un atpakaļ nesagaidītais vienmēr būs ļauna likteņa izraudzīts apstākļu sakritības upuris. Bez šaubām, nāvējošus negadījumus izraisa mašīnai priekšā uz ceļa izklupis meža zvērs, pie stūres neuzmanīgs, aizsnaudies vai pat iereibis pretimbraucējs, pēkšņi veselības sarežģījumi un iepriekš grūti paredzamas tehniskas ķibeles.
Tomēr, lai cik arī sāpīgi to dzirdēt ceļu negadījumos smagi cietušo un dzīvību zaudējušo piederīgajiem, – vairākums no 122 iezārkotajiem, kuriem jāpieskaita arī 12 uz dzelzceļa bojāgājušie, šodien joprojām būtu savās ģimenēs, ja būtu nopietni izturējušies pret satiksmes noteikumiem.
Diemžēl daļa autovadītāju tajos saskata vienīgi savas personīgās brīvības ierobežojumu, ko ignorēt ir gluži vai goda lieta, ja tuvumā nav ceļu policista vai uzraudzības ierīces. Ceļu satiksmes drošības departamentā (CSDD) ir uzskaitīts, cik reižu letāla iznākuma avārijas iemesls bijis pārsniegts atļautais braukšanas ātrums.
Lielais cipars skumdina un biedē vienlaikus.
Droši vien taisnība psihologiem, kuri agresīvā gāzes pedāļa spiešanā saredz autovadītāja ilgi slāpētu negatīvo emociju izlaušanos
– jā, mēdz savilkties grūti atraisāmi mezgli darba un personīgajās attiecībās, taču grūti saprast, kāpēc pieauguši cilvēki, ar citiem satiksmes dalībniekiem nerēķinoties, tik vieglprātīgi izturas pret savu personīgo dzīvību. Iespējams, vēl īstās ugunskristībās nenonākušā izglītības satura veidotājiem vajadzētu padomāt, kādā veidā skolā jaunās paaudzes apziņā iedēstīt apjausmu par dzīvības zaudēšanas neatgriezeniskumu. Bez šīs izpratnes, visu veidu tehnikai strauji attīstoties, satiksmes upuru skaits Latvijā diezin vai mazināsies.
Smagu avāriju komentāros sociālajos tīklos vienmēr kritizē ceļus: bedres, rises, satiksmei neatbilstošs segums, dīvainas zīmes, kopēju nolaidība. Tam piekrītot, diemžēl nav iespējams ignorēt statistiku par daudzajiem bojāgājušajiem uz Tīnūžu–Kokneses šosejas ideālā asfalta pirmajos ekspluatācijas gados. Arī dzērumā braucot pieķerto šoferu skaits liecina, ka pārāk daudzi satiksmes dalībnieki spēlējas ar savām un līdzcilvēku dzīvībām. Uz jebkuras nozīmes ceļiem.
