Monika Zīle: Ja ir ogles – nav darba, ja ir darbs – nav ogļu, ja satiekas darbs un ogles – atnāk draugs ar pudeli kabatā un diena pagalam 27
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tas, kas noticis kādreiz, var nekad neatkārtoties. Taču divreiz notikušo gandrīz vienmēr piedzīvojam arī trešoreiz.” Paulu Koelju
Kādā no pirmajām sabiedrību uzrunājošajām intervijām Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par”), piekritis valdībā ieņemt no amata atstādinātās politiskās domubiedres Ilzes Viņķeles krēslu, definēja sevi kā pieredzējušu krīzes menedžeri.
Tātad profesionāli, kurš – ja neieslīgstam garā pienākumu aprakstā, – glābj pa burbuli aiziet draudošu projektu vai uzņēmumu.
Tiesa, pēc tam, kad aizvadītā gada izskaņā Valsts prezidents Egils Levits krīzes menedžera nosaukumu uzdāvināja visam Ministru kabinetam, valdības grīļošanās pie sabrukuma robežas liek šo titulu uzlūkot ar sarkasmu.
Arī veselības ministra kā potēšanas ugunsgrēka dzēsēja autoritāti strauji plicina pēc ilgās mīņāšanās streipulīgi sākusies vakcinācija pret Covid-19. Liekas, “antivakseru” nolīgts burvis uzlicis šim procesam smagu lāstu.
Kad būtu jāsāk potēšana – trūkst vakcīnu, kad ienācies pašu iepirkto un Eiropā saubagoto mazumiņš – nojūk smuki prezentētais Covid-19 apkarošanas plāns.
Kad uzzīmēta jauna sistēma – uzpeld citas nelaimes.
Gluži kā senču anekdotē par mūžīgās dīkstāves piemeklēto kalēju: ja ir ogles – nav darba, ja ir darbs – nav ogļu, ja satiekas darbs un ogles – atnāk draugs ar pudeli kabatā un diena pagalam.
Bez šaubām, nav nekā smieklīga faktā, ka esam lēnākie vakcinētāji Eiropā. Neko daudz nepalīdzēja arī lielie potēšanas centri garajās brīvdienās.
Tomēr, situāciju objektīvi vērtējot, šī atpalicība nav iemesls apšaubīt Daniela Pavļuta prasmi krīzes menedžera lomā. Jo tiešajiem pienākumiem viņš līdz šim veltījis tikai nelielu daļu savas patiesi apbrīnojamās enerģijas.
Kopš pirmajām dienām amatā Pavļuta kungs nepaguris cenšas ministrijā un veselības aprūpes sistēmā slāpēt priekšgājējas Ilzes Viņķeles atstāto zemdegu perēkļus, kas, it kā daudz maz apdzēsti, draud atdzīvoties prokuratūras sāktajā izmeklēšanā par dīvainībām vakcīnu iepirkumā.
Bet nav jau tikai šī bēda – pašvaldību vēlēšanām tuvojoties, veselības ministram jāpieskata savas politiskās apvienības prestižs, startam uz 14. Saeimu gatavojoties.
Piedevām, izmantojot jebkuru masu saziņas līdzekļu tribīni, jāizbar sabiedrība par kritisku attieksmi pret viņa izveidoto Vakcinācijas projekta biroju.
Lai gan tas jau veiksmīgi noairēts Nacionālā veselības dienesta pajumtē, biroja virzienā raidītās bultas nav kļuvušas mazāk kodīgas, un jautājums par šīs iestādes lietderību un izmaksām kuru katru brīdi draud spilgti uzliesmot.
Pārāk daudz ugunsgrēku vienam dzēsējam, tādēļ, sarkanos gaiļus pēc draudīguma sarindojot, par visrūpīgāk pieskatāmo Daniels Pavļuts izvēlējies sava politiskā spēka mundiera tuvumā manāmo.
Ka vakcinācija diemžēl nav pirmajā vietā, liecina Veselības ministrijas nedēļas sākumā aģentūrai LETA paustais: “Liela mēroga centru darbības laikā Lieldienās gūtas vērtīgas atziņas procesa tālākai uzlabošanai, piemēram, savlaicīga iedzīvotāju uzrunāšana, īpaši pirms vakcinācijas brīvdienās, skaidrāka informācija par dokumentu nepieciešamību, kā arī jāstiprina zvanu centru jaudas.”
Vai tad par “vērtīgām atziņām” nodēvētais neietilpst elementāro priekšnoteikumu skaitā, lai centri attaisnotu izveidošanu?
Acīmredzot ne, ja piedzīvotas tik satriecošas atklāsmes, ka nevar saprast: piebalsot par paviršību sašutušajiem vai smieties kopā ar sociālo tīklu asprāšiem, kuri mierina – uz šīs satriecošās pieredzes atsperoties, nākamajās Lieldienās mūs potēs raitāk.
