Pārāk bargi 0
Nesen tiesa izskatīja mana vīra krimināllietu un piesprieda viņam sodu – brīvības atņemšanu uz gadu un diviem mēnešiem, atņemot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz četriem gadiem, lai gan viņš savu vainu atzina un izdarīto nožēloja. Vīru notiesāja par mašīnas vadīšanu alkohola reibumā bez tiesībām.
Es tagad palieku viena ar mazu bērnu, jo atrodos tā kopšanas atvaļinājumā. Vīrs bija vienīgais ģimenes apgādnieks, strādāja divos darbos. Vai tiešām par šādu nodarījumu var piespriest tik bargu sodu? Ko vīrs varētu darīt, lai sodu samazinātu, iesniedzot apelāciju? Inese Gulbenes novadā
Atbildība par šo nodarījumu paredzēta Krimināllikuma 262. panta otrajā daļā – par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām. Sods par to ir brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem, arests, piespiedu darbs vai naudas sods līdz 50 minimālajām mēnešalgām. Krimināllikuma 46. panta otrajā daļā teikts, ka tiesa, pieņemot lēmumu, vērtē nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, kā arī atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.
Visticamāk, ka tiesa, nosakot sodu, šajā gadījumā nav ņēmusi vērā visus apstākļus. Tāpēc jums būtu tai jāiesniedz dokumenti, kas apliecina bērna dzimšanu un to, ka esat bērna kopšanas atvaļinājumā, izziņu par saviem ienākumiem, aprēķinu par to, cik izmaksā bērna uzturēšana un kādi līdzekļi jums abiem tagad ir nepieciešami, raksturojumus no vīra darba vietām. Šādas ziņas sniegs būtisku informāciju par viņa sociālo stāvokli un ģimeni – vēlreiz izskatot lietu, tiesai tie noteikti būs jāizvērtē.
Tiesai ir jāņem vērā arī ikviena noziedzīga nodarījuma sabiedriskais kaitīgums. Šajā gadījumā tas ir saistīts ar vispārējo drošību un transportlīdzekļu kustības drošību. Iespējams, var uzsvērt, ka nav taču nodarīti nedz materiāli zaudējumi valstij vai kādai privātpersonai, nedz arī kaitējums cilvēku dzīvībai un veselībai. Tāpat, iespējams, var uzskatīt, ka radītais apdraudējums bijis vairāk juridisks, nevis faktisks (ja nav konstatēta nedz ātruma pārsniegšana, nedz bīstami manevri).
Krimināllikuma 35. panta otrajā daļā teikts, ka soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziegumu izdarīšanas.
Arī Augstākā tiesa 2007./2008. gada tiesu prakses apkopojumā norāda: “Lai novērstu noziedzīgu nodarījumu recidīvu (atkārtošanos), kriminālsodam jābūt tādam, kas orientēts uz likumpārkāpēja sociālo adaptāciju un resocializāciju. Piemērojot sodu, svarīgi motivēt personu iegūt izglītību, profesiju, sagatavoties dzīvei sabiedrībā; jāpalīdz likumpārkāpējam pašam saprast savas problēmas, parādīt viņam, ka viņš ir spējīgs pats tikt galā ar tām, nenodarīdams kaitējumu citām personām. Kriminālsodam jābūt tādam, kas sekmē noziedzīgu nodarījumu veicinošo faktoru novēršanu (mazināšanu).”
Grūti uzskatīt, ka reāla brīvības atņemšana šajā gadījumā varētu jelkādā veidā palīdzēt sasniegt soda mērķus, ko pieminējusi Augstākā tiesa. Jūsu vīrs noziedzīgo nodarījumu izdarījis neapdomības dēļ, kā arī alkohola reibuma ietekmē, ko ir gan vaļsirdīgi atzinis, gan nožēlojis. Tātad jālūdz tiesai, nosakot sodu, ņemt vērā ne vien formālus kritērijus un tiesību normas, bet arī vispārīgus tiesību principus, izvērtējot soda samērīgumu.
Jau pieminētajā tiesu prakses apkopojumā Augstākā tiesa norāda, ka kriminālsodu politikas pamatā ir arī represijas samērīguma princips. Šo tēzi būtu grūti apšaubīt, jo saskaņā ar tiesību zinātnes atziņām samērīgums ir uzskatāms par vienu no svarīgākajiem publisko tiesību (tātad arī krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību) principiem.
Piemērojot samērīguma principu atbilstoši kritērijiem, kas izriet no Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01, nosakot sodu, svarīgi pārbaudīt:
• vai konkrētais sods ir piemērots leģitīma mērķa sasniegšanai;
• vai šo mērķi nevar sasniegt ar citiem, saudzīgākiem līdzekļiem;
• vai labums, ko soda rezultātā iegūst sabiedrība, ir lielāks par notiesātās personas tiesību un brīvību ierobežojumu.
Ja sods neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, to nevar uzskatīt par atbilstošu.
Brīvības atņemšanu var piemērot likumdevēja noteikto soda mērķu sasniegšanai, tomēr šajā gadījumā tā noteikti neveicinās notiesātās personas resocializāciju, bet gan, tieši otrādi, – liegs tai ikdienas kontaktus ar sabiedrību, kā arī darba iespējas. Turklāt soda mērķus noteikti ir iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar piespiedu darbu.
Tātad labums, ko sabiedrība gūtu, atņemot jūsu vīram brīvību, būtu visnotaļ diskutējams, turpretim viņa tiesību un brīvību ierobežojuma negatīvo ietekmi visvairāk izjustu ģimene – bērns, kura augšanai un attīstībai nepieciešama tēva klātbūtne, un sieva, kurai pašlaik nav pietiekamu ienākumu bērna uzturēšanai.
Apelācijā noteikti jāuzsver, ka vīrs, atrodoties brīvībā, vairs neizdarīs nekādus likumpārkāpumus, tāpēc nav nepieciešams piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu sodu.
Tie ir būtiskākie iebildumi, kurus varētu pieminēt apelācijas sūdzībā, taču, iespējams, ir vēl citi. Tos varētu noskaidrot, sīkāk iepazīstoties ar lietas materiāliem, tāpēc aizstāvību tomēr iesakām uzticēt zvērinātam advokātam.
Konsultēja jurists Aleksandrs Čičerins.
