Parafrāzes svētība 0
Pagājušā gadsimta vidū amerikāņu dzejas teorētiķis Klints Brūkss klāstīja, ka dzejoļa forma nevar būt atrauta no tā satura un dzejas medijs visnotaļ reprezentē šīs dzejas nozīmi, atstājot dzejnieka biogrāfiju (dzīvi, pieredzi, raksturu) mazāk svarīgā fonā.
Iespēju atklāt (un arī tulkot citā valodā vai medijā) dzejas saturu viņš nodēvēja par parafrāzes ķecerību, savukārt par laba darba pazīmi uzskatīja to, ja visas šā darba daļas var veidot vienotu veselumu, netraucējot viena otrai. Lai gan esam saglabājuši tieksmi apšaubīt tulkojumu pilnasinību, skatīt un just jebkuru mākslas darbu vai pasākumu kā veselumu un asi uztveram, ja kaut kas novērš uzmanību un kaitina, lielākā daļa no Brūksa skaldnēm laika gaitā tika apšaubītas. Turklāt pilnīgi pelnīti, jo dzeja plašākā nozīmē taču nav par tekstiem, tas ir arī par cilvēkiem – par viņu izvēli, gaumi, robežām, tehnoloģiju, veselību un pat finansēm. Dzeja ir cilvēciskais faktors. Par to, kā reprezentēt dzejas mediju, vārdā DZEJOLIS, publikai lielākā konstrukcijā – piemēram, dzejas festivālā, un ka dažreiz autora klātNEesamība “nolasa” viņa dzeju skaļāk nekā šā dzejnieka klātbūtne.
K. Brūksa nedaudz kategoriskās nostādnes lika sevi atcerēties šogad. Uzskatāms piemērs bija divi visvairāk centrālie “Dzejas dienu 2018” notikumi, ko palaimējās apmeklēt: Baltijas valstu viesu vakars Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 13. septembrī un Dzīvo klasiķu vakars “Koka Rīgā” 14. septembrī. Neviens no šiem pasākumiem neliek aizdomāties: kas ir dzejnieks? vai dzejnieks ir jebkurš, kas dzejo? vai par dzejnieku kāds tiek padarīts, kad to atļauj/atzīst/konstruē sabiedrība? Neviena parafrāzes ķecerība jeb svētība nekaitē nedz Baltijas viesim Tomasam Venclovam, nedz dzīvajiem klasiķiem – Jurim Kronbergam, Jānim Rokpelnim, Knutam Skujeniekam un Uldim Bērziņam. Viņu teksti jau gadiem tiek tulkoti pasaules valodās, jo citādi diemžēl nevar. Viņu dižums ir nolasāms arī bez tulkojuma, jo arī šeit citādi nevar. Un jaunāki dzejnieki – no Igaunijas Veronika Kivisilla, Igors Kotjuhs, Haso Krulls un no Lietuvas Jurgita Jasponīte un Giedre Kazlauskaite – vēl ir ceļā uz šo diženumu. Ir tikai dažas formas lietas, kas stājas pretī vai – pilnīgi negaidīti – palīdz. Baltijas valstu viesu vakarā palīgā nāca sterili baltā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja restorāna telpa. Diemžēl daudziem uztvert dzejas lasījumu varēja traucēt apkārt nestie prosecco, kā arī īpatnējā stāvoklī esošais atdzejotājs. Un tomēr varbūt tas arī derēja kopējai noskaņai – reibinošajam faktam, ka mūsu priekšā uzstājas leģendārs disidents un dzejnieks T. Venclova. Dzeja ir cilvēcisks faktors, un vājības ir tās degviela. No citas puses, visspilgtākais tomēr šķita igauņu krievu dzejnieks I. Kotjuhs, jo viņa paradoksālie, mums ierastās igauņu domīgās ironijas pilnie pantiņi sākotnēji esot radušies sociālajos tīklos (latviski atdzejojis Valts Ernštreits). Forma šoreiz noteikti atdalījās no satura, parafrāzes ķecerība/svētība nespēja sabojāt pamatus, tomēr kopējā konstrukcija ar šampanieti nešķita stabila – varbūt iepriekšējās Dzejas dienās tāda ekstra pietrūka un tāpēc neesam pieraduši.
Dzīvo klasiķu vakars pārsteidza ar divām ekstravagantām klātbūtnēm – Jura Kronberga dzejoļus lasīja Aivars Eipurs, savukārt Knuts Skujenieks lasīja dzejoļus videoierakstā no slimnīcas. Nedaudz bēdīgā prombūtne tika papildināta ar ne mazāk bēdīgu videoklātbūtni, tomēr dzejnieka dzīvesprieks un smaids lielā ekrānā nez kāpēc bija visspilgtākais. Parafrāzes ķecerība tehnoloģiskā ziņā mūs ir pieradinājusi uztvert sevi. Bet pie Jura Kronberga balss prombūtnes gan grūti pierast. Un visbeidzot Klasiķu vakara kulminācija un noslēgums – Dzejas dienu balvas pasniegšana Guntai Šnipkei. Diemžēl parafrāzes ķecerība/svētība, ja par tādu uzskatīt balvu, šoreiz raisīja tikai apjukumu: kādi bija kritēriji? Kas lika izvēlēties no 17 iesniegtajiem darbiem tieši šo? Forma zaudēja saturu, palika tikai fakts. Būtu derējusi īsta dzejas parafrāzes svētība pār klātesošajiem, bet cerēsim, ka tā ir tikai ieilgusi un nākamgad būs runīgāka arī bez prosecco.
