Uldis Šmits: 2058. gadā parāds būs jāatdod – lidosim uz Īlona Maska pēcteču izvēlētu planētu, pieredzēsim Putina pareģojumu vai maksāsim? 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad Vācija uzņēmās Eiropas Savienības Padomes prezidentūru, kanclere Angela Merkele izteicās, ka pandēmijas izraisītās krīzes pārvarēšanai nepieciešama “vēl nepieredzēta solidaritāte”.
Kā jau ziņots, šāda secinājuma gaismā ES samitā nupat tika izmocīta vienošanās par nākamās septiņgades budžetu jeb daudzgadu finanšu shēmu 1,074 triljonu apmērā, ko Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments bija vēlējušies vēl lielāku, un par budžetu papildinošo 750 miljardu atveseļošanās fondu, ko dažas Eiropas taupīgās vai skopās valstis – kā nu kuram patīk tās apzīmēt – gribēja krietni pieticīgāku vai patiesībā negribēja vispār.
Tiesa, skopajiem ar Nīderlandes premjeru priekšgalā izdevās šo to sev izdevīgi izkaulēt un panākt, ka subsīdiju jeb grantu īpatsvars minētajā fondā būs “tikai” 390 miljardi eiro sākotnēji ierosināto piecu simtu miljardu vietā.
Tehnisko detaļu slīpēšanas un apstiprināšanas process vēl nav noslēdzies, taču visi pauž apmierinātību, turklāt Merkele un Francijas prezidents Makrons nodēvējuši vienošanos par vienu no svarīgākajām vēsturē.
Tomēr nepieredzētā solidaritāte un vēsturiskums galvenokārt izpaužas EK gūtajā iespējā aizņemties naudu dalībvalstu vārdā. Un pat nākamo paaudžu vārdā, jo vērienīgā finansēšanas programma ne velti saucas “Next Generation UE” jeb “Nākamās paaudzes ES”.
Šādas pilnvaras Komisijai dotas līdz, pats vēlākais, 2026. gada beigām, tāpēc rodas jautājums, vai parādsaistību kopīgošana, ko prasa dziļākas integrācijas piekritēji, būs pagaidu pasākums vai varbūt drīzumā tiks nolemts to padarīt par pastāvīgu normu.
Bet ir vēl kāds laika faktora iespaidots apstāklis – kopīgais parāds jāatmaksā līdz 2058. gadam. Šodien gan tikai retais uzdrīkstas zīlēt, kas notiks tuvākajā rudenī vai ziemā. Taču sapņot nav liegts, tas ir nepieciešams, lai īstenotu ilgtermiņa ieceres, un saskaņā ar Eiropas gaišreģu optimistiskākajiem paredzējumiem ES ekonomikai gadsimta vidū vajadzētu būt klimatneitrālai un pilnībā “ciparizētai”.
Tādēļ ieguldījumi lielā mērā plānoti tieši šajās jomās, un ar tām tiks saistīta arī kopīga “Eiropas nodokļu” politika, kas daļēji palīdzēs segt kopējos parādus. Bet iespējams, ka realitāte izskatīsies pavisam drūma un Zemes iemītniekiem labākajā gadījumā atliks vien pārcelties uz citu apdzīvošanai derīgu planētu, kuru būs nolūkojis kāds Īlona Maska pēctecis.
Ja līdz tam brīdim nebūs piepildījusies reiz (Putina) izmestā kodolsadursmes seku vīzija, kad vieni nonāk paradīzē, bet pārējie vienkārši nosprāgst. Skatījumi uz nākotni mēdz atšķirties…
Nopietni runājot, eiropiešus varētu vairāk interesēt, kā rokās galu galā nonāks parādzīmes. Ko diez vai spēj nojaust pat Džordžs Soross. Viņš pirms dažiem mēnešiem (intervijā domnīcai “European Council on Foreign Relations”) sacīja, ka nezina, “kā tālāk attīstīsies kapitālisms”, bet pasaule un globalizētā ekonomika pēc pandēmijas, viņaprāt, vairs neatgriezīsies agrākajā stāvoklī.
Taču ES valstu un valdību vadītāju nolemtais pārāk neatšķiras no viņa ieteikumiem, piemēram, izlaist Eiropas Centrālās bankas beztermiņa konsolidētās obligācijas. Jo jārīkojas atbilstīgi ārkārtas situācijai un arī politiski jāaizstāv atvērtās sabiedrības vērtības, ko iemieso Eiropas Savienība, kura tomēr vēl arvien ir “nepabeigta savienība”.
Izplatīts atzinums, kuru patīk piesaukt arī Latvijas valdības galvam Krišjānim Kariņam, – krīzi nedrīkst laist garām neizmantotu. Ja tā, tad šobrīd vajadzīga tikai prasme. Un piedevām diezgan daudz veiksmes.
