Valsts mērķis ir vienkāršs – lai Latvijā vienmēr daudz latviešu. Saruna ar Imantu Parādnieku 35
“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās Nacionālo apvienību pārstāvošais Saeimas deputāts IMANTS PARĀDNIEKS. Par sabiedrības sašķeltību, gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām un citiem jautājumiem ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.
V. Krustiņš: – Pagājušā gada 29. decembrī laikrakstā “Vesti” parādījās premjeres intervija, kur viņa apgalvo, ka Latvijā nekādas sabiedrības sašķeltības neesot un vārds “integrācija” viņai vienkārši nepatīk. Bet integrācijas jautājumi taču ir jūsu pārstāvētās partijas paspārnē – Kultūras ministrijā, valdībā un Cilvēktiesību komisijā Saeimā. Tādēļ jautāšu – vai jūs domājat tāpat? Vai varbūt Nacionālās apvienības jautājumus koalīcijā faktiski lemj citi?
– Es varu pilnībā piekrist Straujumas kundzei tajā ziņā, ka man arī nepatīk vārds “integrācija”. Es labāk lietoju vārdu “saliedētība”. Taču saliedētības ziņā diemžēl aina nav tik saulaina, kā to cenšas iztēlot Straujumas kundze. Ja mēs mēģināsim noliegt faktu, ka sabiedrība ir sašķelta, tas nekādā veidā mūs netuvinās vēlamajam rezultātam – nacionālai valstij ar saliedētu sabiedrību uz vieniem pamatiem. Kas notiek, ja valsts augstākās amatpersonas uzdod vēlamo par esošo un iebāž galvu smiltīs, mēs varam spilgti redzēt Ukrainā. Tur mērķtiecīgi tika ignorēta sabiedrības sašķeltība. Un šāda sašķelta valsts kļūst par vieglu upuri naidniekam. Kādā brīdī atšķelta sabiedrības grupa paceļ Krievijas karogu un iet paši pret savu valsti. Nacionālā apvienība jau gadiem brīdina, ka līdzīgi riski pastāv arī Latvijā. Pirms gadiem pieciem mūsu brīdinājumus tuvredzīgi ignorēja. Tagad ieklausās vairāk, bet, ja kāds joprojām neredz sabiedrības sašķeltību Latvijā, tad tā vairs nav tuvredzība. Tas ir aklums! Pieļauju, ka šo jautājumu vajadzēs pārrunāt sadarbības padomē vai pat aicināt premjeri uz sarunu frakcijā. Ja valdības vadītāja šādi skatās uz saliedētības jautājumu, tad tas rada nopietnu problēmu. Bet šie izteikumi vienlaikus sniedz arī zināmu skaidrojumu, kādēļ tomēr budžeta grozījumos netika atbalstīts Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšlikums par sabiedrisko mediju stiprināšanu Latgalē.
– Šis izteikums nav vienīgais. Tādēļ būsim skaidrībā, ka runa nav par pārteikšanos, bet gan par politiskā kursa maiņu. Arī ārlietu ministrs Rinkēvičs izrunājies par sankciju atcelšanu pret Krieviju un atturējās parakstīt četru valstu aicinājumu ES stingrāk vērsties pret Krievijas propagandu.
– Kā jūs jau zināt, mēs bijām uzaicinājuši ārlietu ministru uz frakciju sniegt skaidrojumu par notikušo un viņa teiktais mūs nepārliecināja. Joprojām uzskatām, ka aicinājuma neparakstīšana nebija pareiza rīcība. Mums ir jāuzņemas stingra, aktīva un skaidra pozīcija, jāsauc lietas īstajos vārdos. Dažbrīd amatpersonu izteikumi atkarībā no auditorijas kļūst tādi… peldoši. Krievija saprot tikai tad, ja ar to runā skaidru valodu.
Ministrs arī atrunājas ar prezidentūru, kas Latvijai uzliekot īpašus pienākumus. Taču mūsu frakcija uzskata, ka prezidentūra ir arī mūsu iespēja skaidri parādīt.
Manuprāt, arī premjerei kāds ieteicis izplatīt šādus samiernieciskus viedokļus cerībā, ka, uzdodot vēlamo par esošo, mēs patiešām pietuvosimies vēlamajam. Tā ir greiza pieeja. Apgalvojumus, ka nekāda sašķeltība taču nav, krievvalodīgie drīzāk uztvers ar nicinājumu, jo viņi labi zina reālo situāciju. Šobrīd katram valstsvīram un valstssievai būtu jādomā, kā varam veicināt saliedētību. NA iniciatīva par vienotu izglītības sistēmu, kur, protams, būtu vieta arī mazākumtautību skolām, būtu labs pamats tālākai nākotnes saliedētai sabiedrībai. Taču atbilde no koalīcijas partneriem ir – labāk neko nedarīsim, lai netracinātu mazākumtautības. Tā jau var vēl 50 gadus gaidīt un brīnīties, ka sašķeltība nevis mazinās, bet tikai pieaug.
