Parādniece: Es netiecos pēc šī amata! 0
Kļuvusi par kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes biroja vadītāju, Ināra Parādniece turpinās arī savus iepriekšējos darbus – mācīs studentus Latvijas Biznesa koledžā un veiks partijas “Visu Latvijai” ģenerālsekretāres pienākumus, ko dara jau sešus gadus.
Viņa uzsver, ka daždien birojā darbu beidz deviņos vakarā, strādā arī sestdienās un svētdienās, tāpēc, laiku precīzi plānojot, spējot apvienot visu. Atvaļinājums gan viņai beidzamo sešu gadu laikā nav bijis.
Sāka sabiedriskā kārtā
Pēc dažādām peripetijām Kultūras ministrijā un darba attiecību pārtraukšanas ar ministres biroja vadītāju Valteru Bolēvicu maija vidū parādījās ziņa, ka Saeimas deputāta Imanta Parādnieka (Nacionālā apvienība) māte Ināra Parādniece vadīs kultūras ministres biroju sabiedriskā kārtā. Viņu šim amatam uzrunājis partijas līderis Raivis Dzintars.
1. jūnijā I. Parādniece kļuva ministrijā par štata darbinieci. Pēc apstiprināšanas amatā, izlasījusi par sevi dažādus viedokļus internetā, toskait, ka 1946. gadā dzimušai sievietei būtu laiks mazbērnus auklēt, Ināra nosaka – lai veicas tiem cilvēkiem, kuri varbūt savā dzīvē nav ko paguvuši, tāpēc raksta komentārus par citiem, “taču es savus mazbērnus paguvu gan auklēt, gan uz interešu izglītības nodarbībām vadāt”. Visi trīs Ināras bērni precējušies agri un veiksmīgi. Tagad viņai ir jau 14 mazbērni un mazmazmeitiņa.
Pieredzējusi personāla vadītāja
Pēdējo nedēļu sadarbību ar ministriju Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja Ieva Struka vērtē atzinīgi, uzsverot, ka jūtams – biroja vadītāja ir savā darbā ieinteresēta profesionāle.
Ilgus gadus – no 1972. līdz 1996. gadam – Popova radiorūpnīcā nostrādājusi par kadru daļas priekšnieci, Ināra deviņdesmito gadu vidū sāka sekmīgu karjeru valsts pārvaldē. Indulis Tupesis viņu uzaicinājis uz Valsts civildienesta pārvaldi, kur I. Parādniece bijusi Civildienesta ieviešanas un personāla menedžmenta attīstības vadītāja. Vēlāk sekojis piedāvājums strādāt Ekonomikas ministrijā par personāla daļas vadītāju Centrālajā dzīvojamo māju privatizācijas komisijā. Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts aģentūrā I. Parādniece bija Administratīvā departamenta direktore.
“Man patīk tvert visu jauno, dzīvot laikam līdzi,” saka Ināra, kuras enerģiju un uzņēmību varētu apskaust dažs trīsdesmitgadnieks.
Jaunībā beigusi Latvijas Universitātes (LU) Svešvalodu fakultāti, iegūstot filologa, vācu valodas pasniedzēja kvalifikāciju, otrreiz studentu kārtā nokļuvusi jau pusmūžā, saprotot, ka jauna situācija prasa jaunas zināšanas. Viņa ieguvusi LU Ekonomikas vadības fakultātē sociālo zinātņu maģistra grādu sabiedrības vadībā un piecus gadus studējusi neklātienē LU Juridiskajā fakultātē. Uzrakstījusi arī diplomdarbu, taču pietrūcis laika, lai pamatīgi sagatavotos valsts eksāmeniem. Dzinulis mācīties bijusi arī vēlme būt paraugam saviem bērniem, “parādīt, ka nevajag apstāties, pat ja esi kaut ko vienu jau sasniedzis. Man bija pat vieglāk studēt nekā jauniešiem, jo palīdzēja lielā pieredze”.
Kultūras ministres birojā Ināra plāno ministres darba dienu, uzmana dokumentu apriti ministrijā. Viņas pakļautībā strādā pieci darbinieki.
Biroja vadītāja paredz, ka ministrijā tiks veiktas strukturālas izmaiņas, “lai precīzāk sakārtotu atbildības jomas un subordināciju, lai ieviestu jauninājumus”. Tam ministre paredzot pievērsties pēc atgriešanās no komandējuma ASV, kur viņa piedalās Amerikas latviešu 13. dziesmu svētkos.
Atnākusi uz ministriju laikā, kad tajā valdīja krīze, Ināra uzskata, ka tagad tā ir pārvarēta: “Mēneša laikā ir “aizgājuši” daudzi dokumenti, parakstīts memorands ar Kultūras aliansi. Bija doma, ka kultūras cilvēkiem ir vajadzīgs savs izdevums, kāds savulaik bija “Literatūra un Māksla”. Darba grupa līdz 30. septembrim pētīs, vai būtu iespējams veidot šādu izdevumu, un es ļoti ceru, ka jā.”
Gēte un Vija Artmane
Mācoties Rīgas 2. vidusskolas 7. klasē, Ināra piedalījusies skolēnu vācu valodas konkursā, skaitot Gētes “Meža ķēniņu”, un to spēj norunāt no galvas arī šodien. Ik pa laikam vakaros pašķirstot vācu valodas vārdnīcu, lai atsvaidzinātu valodas zināšanas. Interese par vācu kultūru un lēmums studēt vācu filoloģiju bijis tāpēc, ka viena no vecmāmiņām, Katarīna, bijusi vāciete. Klavierspēli apguvusi mūzikas skolā, bet ģitārspēli bērnībā mācījis tēvs.
Stāstot, kas atstājis visspilgtāko iespaidu no latviešu kultūras, Ināra piemin iemīļotākos aktierus Viju Artmani un Eduardu Pāvulu, Hariju Liepiņu, Ēvaldu Valteru un Veltu Līni. Kad mazbērniem skolā bijis jāmācās par Rūdolfu Blaumani, viņi prasījuši, vai vecmammas bibliotēkā ir arī “Pazudušais dēls”, un atraduši, ka ir gan.
