Klejojumi un atklājumi 1
Te nu mēs esam. Sarga mājiņa ir aizslēgta, krūkās un podos zied puķes. Georga te nav. Mēs pat nezinām, kurā paradīzes dārza līmenī viņš šobrīd atrodas – virszemes vai zemzemes. Bet pieņemam, ka viņš te ir un redz sajūsmu mūsu acīs. Netālu no ieejas milzu krūka ar putna skulptūriņu. Viesu grāmata uz akmens galda.
Sajūta bez laika. Laiks ir izslēgts kā pļerkstošs televizors. Ir klusums. Tikai dzied putni. Mūžīgi.
Kapsētai ir četras misijas.
Pirmā misija: dārzs.
Pilns ar botāniskiem brīnumiem. Mēs tur esam liliju ziedēšanas laikā. Jāteic, ka Korfu lilija ir samērā mulsinošs augs. Ar savu iespaidīgo maigi rožvioleto ziedu un kailo bezlapu kātu tā izskatās tik nevainojama kā fabrikas ražojums. Jāatzīst, ka mūsu skūterklejojumos pa salu, es (jā, jā, kauna lieta) tās sākumā noturēju par dārzos izliktām plastmasas puķēm. Tomēr ne – šie ideālās formas augi ir dzīvi. Britu kapsēta ir pilna ar krūmu audzēm, kuros mīt mazi dzīvnieciņi un dziedātājputni. Rupucīšiem, kas te mundri pārvietojas bruņurupučiem nepiedienīgā ātrumā, tiek speciāli izlikti augļu gabaliņi (Georga jaunievedums). Krūmi ir lakstīgalu paradīze.
Laimīgās Kerkiras lakstīgalas! Šobrīd Rīgas Lielajos kapos krūmi ir izcirsti līdz zemei, nolemjot nāvei ežus un lakstīgalas. Pirmie krīt par upuri auto un suņiem, bet lakstīgalām nav ne kur ligzdot, ne paslēpties no vārnu bariem. Nepatika pret krūmiem ir visai dīvains Latvijas fenomens. Nezinu, laikam ieviesies no sovjetu okupācijas. Varbūt kādam liekas, ka no krūmiem izlēks mežabrāļi un tāpēc potenciāli noziedzīgie krūmi ir piesardzīgi jānocērt līdz zemei. Britu kapsētā ir viss – koki, krūmi, zāle, puķes un pat dīķītis ar zivīm.
Otrā misija: muzejs un vēsture.
Iespējams, tomēr pirmā un galvenā misija. Ar nolūku es to neminēju kā pirmo, bet patiesi, patiesi, tas ir aizraujošs muzejs ar vēsturiskiem objektiem. Milzīgs ķeltu krusts – cēls un monumentāls – ir atgādinājums par to, ka šeit, Jonijas sāļajā vējā, ir jūtama anglosakšu elpa. Britu kapsēta ir protestantu kapsēta. Anglikāņu gars šeit ir it visur. Patiesībā tā ir Rīgas Lielo kapu radiniece savā izpausmes veidā, tikai spirgta, zaļojoša, mierīga, apkopta un mīlēta. Tajā ir kaut kas pagānisks, ko nodrošina dabas klātbūtne.
Pieminekļi, lai gan ļoti labā stāvoklī, savādā kārtā man atkal atgādina Lielos kapus. Lūk, masona piramīda uz četrām lodēm un raksturīgo brīvmūrnieku simboliku. Kur gan esmu to redzējusi… nu jā… protams, piramīda ir arī šeit, Rīgā. Tikai atšķirībā no Kerkiras piramīdas trīs no četrām bumbiņām zem tās ir sadrupušas. Pieminekļi, romantisma rozēm un vainagiem rotāti. Pieminekļi ar klasicisma urnām un vāzēm atgādina vecās paziņas no Rīgas. Virs zemes pacelti sarkofāgi skandināvu romantisma noskaņās, cēli kā vikingu ķēniņu kapi. Nē, tādu mums nav! Urnas, kuras iemūrētas sienās un kuru atrašanās vietas norāda senas plāksnes. Var staigāt stundām, klusi burtojot pie sevis uzrakstus. Kapakmens, ko augsts britu karakungs uzslējis savai mīļotajai sievai un bērniņam, kas abi miruši dzemdībās. Ar tauvu apsieti varonīga paskata enkuri angļu visu militāro pakāpju jūrniekiem. Skumstoši eņģeļi. Ļoti nedaudzi un diezgan pārsteidzīgi uzslieti, jo marmora mūžs sāļajā jūras gaisā nespēj sacensties ar Akropoles marmora ilgmūžību.
Trešā misija: atdusas vieta.
Tā ir kapsēta, kura joprojām darbojas. Angļu atkarība no Korfu paradīzes nekad nav beigusies. Mūsu vientuļajos skūtera klejojumos pa kalniem un ielejām mēs tās atradām – slepenās angļu paradīzes saliņas. Olīvu plantācijas, vīna dārzus vai vienkārši piemīlīgas mājiņas ar vīteņotām terasēm. Mazās paradīzes drumslas tiem, kam nepietrūkst Albionas, bet kuri savu laimi ir atraduši šeit. Bet mēs jau šo liktenīgo apsēstību zinām no Darelu ģimenes četrām mājām un grāmatas “Mana ģimene un citi zvēri”. No tām viena māja (saukta par zemeņsārto) ir tikai piecu kilometru attālumā no kapsētas. Kapsētas mūris kalpo kā kolumbārijs – tas ļoti iederētos arī Rīgas Lielajos kapos, kapliču telpās!
Mazās paradīzes hipnotisko dabu apliecina uzraksti uz ļoti vienkāršajām kapu plāksnēm. Marc Colombo, miris 31 gadu vecumā, uzraksts vēsta “I lived my way” (var tulkot “dzīvoju, kā vēlējos”, ko arī gribēja pateikt slavenās dziesmas autors Paul Anka). Olive Field, mirusi 86 gadu vecumā, uzraksts vēsta “resting in Corfu, her second home” – atdusas Korfu, savās otrajās mājās, Gladys Fish, “resting in Corfu, the place so loved” (atdusas Korfu, vietā, ko tā mīlēja).
Ceturtā misija: atklāsme.
Britu kapsēta ir vieta, kurā dvēsele izlīdzinās ar pasauli. Miers un viss, kas ir tev apkārt, apliecina tikai vienu – pasaules krāšņums ir un būs neatkarīgi no tevis, bet tu, vienalga kādā agregātstāvoklī, būsi Dieva brīnuma daļa. Ja gribi atpūtināt dvēseli, ienāc šeit un Dieva elpa tevi aptvers. Tu iziesi stiprs un mierīgs.
Ja esi Korfu un tieši Kerkirā, mēģini atrast šo vietu. Tas nav grūti. Nedodies turp barā un troksnī. Nekādu tūristu autobusu, lūdzu! Tā būtu tāda pati ķēzīšanās, kā ierīkot kapos ielu, tramvaja sliedes, kakināt suņus vai uzcelt skeitparku. Kerkira attīstās un būvējas, taču, lai kā grieķiem patiktu pelnīt naudu, attīstīt šādas būvniecības idejas uz šo vēsturisko kapu rēķina viņi uzskatītu par vājprāta drudža augļiem.
Nobeigums
Grieķijas karalim Georgam II (1890 – 1947) patika šeit pastaigāties. Karaļa dzīve karu un citu vēsturisku trobeļu dēļ bija visai vētraina. Viņa spārnotais teiciens, kas kļuvis plaši pazīstams: “Karaļa nepieciešamākais piederums ir ceļojuma soma.”
Ja arī tev nekad neizdosies nokļūt Sansalvadora kalna dārzā un tava dzīve ir tikpat nemierīga kā karalim, novēlu šajā trauksmainajā pasaulē kaut uz brīdi atrast vietu, kur līdzsvarā ir viss.
Mazo paradīzes lausku.
* Grāmata “Landscapes of Leisure: Space, Place and Identities”, Sean Gammon and Sam Elkington @2015
