Paradīzes lauska. Ritas Našenieces mazie atklājumi Korfu salā 1
Britu kapsēta Korfu salā ir vieta, kurā dvēsele izlīdzinās ar pasauli. Ja esi Korfu un tieši Kerkiras pilsētā, mēģini atrast šo vietu. Tas nav grūti. Tikai nedodies turp barā un troksnī. Nekādu tūristu autobusu, lūdzu!
Mazais draugs skūteris, lai arī dusmīgi purpinādams skaļāk, pacietīgi mūs uznesa zaļajā Sansalvadora kalnā. Apvirpuļojām ap Kerkiras (pazīstama arī ar angļu vārdu Korfu) cietumu: mazu, smieklīgi senlaicīgu, ar apaļiem tornīšiem un ūdens lielgabalu uz ceļa. Mjā, kurš gan vēlētos veikt noziegumus tik laimīgā vietā kā Kerkira. Bet laikam tomēr tādi ir, un viņi varbūt pat plāno izbēgt no Disnejzemes stila cietuma! No mūra spraugas iznira sargs, melnā ģērbts kvadrātains puisietis ar piķmellām brillēm uz deguna. Draudīgi noskatījās uz mums, bet mēs, apmetuši slaidu loku, jau ripojām lejup pa Svētā Salvadora kalna nogāzi. Oleandru smarža pastiprinājās un … te nu tas bija – gaišpelēks mūris, kam pāri kārās kaut kas ziedošs un vijīgs, bet putni izteica savus viedokļus savā spārnotajā parlamentā.
Ķiveres un šalles tika nevērīgi nomestas uz skūterēna. Aiz mazajiem vārtiņiem ir mūsu mērķis: masu tūrisma neskartais dvēseļu dārzs, apslēptais salas briljants: Britu kapsēta Korfu.
Vēsturiska atkāpe
Britu kapsēta Korfu tika dibināta 1814. gadā, kad Korfu atradās Britu impērijas valdījumā. Pārvaldāmajā teritorijā bija četras kapsētas, kurās glabāja britus. Viena – skumju salā Lazareto, kuras nosaukums jau norāda tās drūmo likteni: tajā atradās lepras slimnieku kolonija. Otra bija Vido saliņā iepretim pilsētas vēsturiskajam centram. Tur vecā franču celtā, bet britu rekonstruētā cietoksnī atradās britu garnizons. Korfu pilsētā, sauksim to tālāk tekstā par Kerkiru, bija divas kapsētas. Britu okupācijai (tieši tā to dēvē grieķu vēsturē) beidzoties, 1865. gadā veica pārapbedījumus un to iemītnieku kaulus pārvietoja uz tagadējo Britu kapsētu kalna galā. Dažiem pārapbedītajiem tika kapavietas, bet lielu daļu kaulu un galvaskausu glītā Dienvideiropas stilā sakārtoja kapsētas kaulu kambarī (jā, kaulu kambaris nenozīmē kalsno fizikas skolotāju!) – osuārijā. Diemžēl gaumes mainās un šis kaulu domino osuārijā vairs nav redzams. Higiēnas un morāles apsvērumu dēļ tie ir apglabāti.
Kā jau tas tajos laikos notika Britu impērijas nostūros, visu kapsētu klientu lielāko daļu veidoja militārpersonas. Protams, ja runa bija par virsniekiem, ar augstākās virspavēlniecības atļauju šajās Jonijas salās iekuģoja arī brašo impērijas uniformu nēsātāju sievas, un līdz ar viņām krinolīni, arfas, apakšsvārku gludeklīši, matu cirtojamās šķēres un citi civilizācijas labumi. Sievām sekoja arī mājskolotāji, jo bērni dzimst neatkarīgi no ģeogrāfiskā platuma. Kerkiras elite bija britu ierēdņi un viņu ģimenes, kas arī ieradās ar visiem iepriekšminētajiem atribūtiem. Palaikam parādījās kāds labi nodrošināts, sajūsmināts zudušās antīkās pasaules cienītājs, ar vai bez tuberkulozes un ar vai bez mākslinieciska talanta pazīmēm.
Protams, tas nenozīmē, ka visi briti, kuri aizgāja uz labākiem medību laukiem Jonijas salās, šeit rada arī mūža mājas. Ja Albionā palikusī ģimene bija pietiekami turīga, izdarīga, kā arī jūtas pret aizgājēju pietiekami kvēlas, tad urna ar pelniem tika aizvesta uz Angliju. Tur to novietoja zem nelaiķa portreta kādā putekļainā viktoriāņu viesistabā, līdz nākamā paaudze bunduli ātri apraka vietējā kapsētiņā vai vienkārši nolika pie krāmiem bēniņos. Tomēr toreiz pat turīgas ģimenes pārlieku nekrāmējās ar aizgājēju pīšļiem. Impērijai tās ziedu laikos piederēja piektā daļa pasaules un impērijas pārstāvjiem it visur bija jājūtas kā mājās, dzīviem vai mirušiem. Kas, kā zināms, vienmēr ir izrādījies visai maldīgi.
