Paradīzes dārzs Porcelāna muzejā 0
Rīgas Porcelāna muzejā līdz 5. jūnijam skatāma mākslinieces Ineses Margēvičas personālizstāde “Riteņbraucēja un dārzs”. Māksliniece savos darbos uzbūrusi pasauli ar ziediem, smaržām, sievietēm un velosipēdiem. Darbi ir smalki, delikāti un jutekliski, kas piestāv porcelānam.
Izstādē tiek rādīti galvenokārt pēdējā gada laikā tapušie darbi. Māksliniecei gan riteņbraucēju, gan dārza tēma ir ļoti tuva. Viņas darbos riteņbraucējas var salīdzināt ar balerīnām, jo tās ir ļoti graciozas un skaistas. “Man patīk graciozi cilvēki. Arī savos darbos mēģinu radīt graciozus cilvēkus. Man arī balerīnu tēma ir tuva. Kādreiz bērnībā vēlējos kļūt par balerīnu, bet tas bija tāds bērna sapnis,” atklāj I. Margēviča.
Māksliniece nav nejauši izvēlējusies izstādes nosaukumu “Riteņbraucēja un dārzs”. “Ritenis ir mūžīgās kustības un atjaunotnes simbols. Dārzs ir kā sala un oāze. Arī glābiņš no pasaules. Izstādē es centos parādīt šo tēmu par riteņbraucēju, kura brauc pretī kaut kam jaunam – cauri saulei, vējam, lietum, naktī… Ceļš ir gan grūtāks, gan vieglāks. Reizēm ved kalnā, reizēm lejā. Reizēm arī parādās cits riteņbraucējs. Ja nebrauc viena, tad notiek sacensība. Piemēram, viņas mēģina noķert kādu skaistu taureni. Laiks tiek drusciņ zaudēts, bet beidzot riteņbraucēji nokļūst dārzā – zied puķes un lidinās vēl daudz citu skaistu tauriņu, kuri nemaz nav jāķer, kuri ir tik tuvu. Jautājums, vai šis ir tas galamērķis – nokļūt šajā dārzā, kur ir miers, skaistums, – vai arī vērtīgākais ir ceļojums uz šo dārzu, kas arī ir pilns ar dažādiem notikumiem un sapņiem…”
Māksliniecei iedvesma dārzam ar daudzveidīgo augu gleznojumiem uz porcelāna nāk no bērnības iespaidiem. No vecvecāku mājas Krāslavas rajona Brēdeļos. “Man bija lauku mājas Latgalē. Manas vecmātes un vectēva lauku mājas, kur bija fantastisks dārzs. Viņi bija sagādājuši mums paradīzes dārzu. Nepārspīlēju – tas bija paradīzes dārzs, kur ziedēja visas puķes, kas Latvijā varētu ziedēt. Vecmāte bija tās sastādījusi arī pie dīķiem. Apkārt bija milzīgs augļu dārzs ar ābelēm. Man tas ir tik dziļi iesēdies prātā. Un, protams, arī tas, ka mēs to esam zaudējuši. Mēs nemācējām to visu saglabāt, bet paldies, ka man tas bija,” atceras māksliniece.
Apgleznotās šķīvju formas ir pašas mākslinieces veidotas. Viņa neslēpj, ka tas ir ļoti smags darbs sievietei. Forma top ļoti grūti, jo tā ir smaga, un porcelānam ir vēl tāda īpašība, ka tas mēdz sarauties pēc dedzināšanas. “Es ar nostalģiju atceros tos laikus, kad darbojās Rīgas porcelāna rūpnīca, kurā es katru gadu nokļuvu uz vienu vai diviem mēnešiem un varēju savām izstādēm izveidot darbus. Tur bija neierobežota materiālu izvēle, krāsnis. Es uztaisīju darbu, pagāja divas dienas, tas izžuva, es varēju nest to uz krāsnīm, tas ļoti ātri tika gatavs. Tā bija fantastiska iespēja māksliniekam,” atklāj māksliniece.
Rīgas Porcelāna mākslas muzejs šogad akcentē tos māksliniekus, kuri sadarbojušies ar Rīgas porcelāna rūpnīcu. Lai gan I. Margēviča nekad nav bijusi rūpnīcas štata māksliniece, bet turpat 10 gadus viņa savus darbus radīja Rīgas porcelāna rūpnīcā. Mākslinieces rokrakstu raksturo izstādes kuratore Ieva Nagliņa: “Viņas darbi ir ārkārtīgi smalki, delikāti un jutekliski. Tas ļoti piestāv porcelānam, jo tas arī ir tāds ļoti smalks un trausls materiāls. Viņas rokraksts jau ir kļuvis atpazīstams. Sieviešu figūru tēli, kas gadu gaitā ir auguši un transformējušies. Tad šis apļveida ritms, kas ir gan riteņa, gan sievietes svārkos, gan ziedos. Šķīvja formas viņa pati ir lējusi un pēc tam apgleznojusi, tie arī ir apaļi, un tad, manuprāt, visi šie gan smalkie, gan lielie ritmi viens otru papildina. Rodas tāda kopēja dziesma–simfonija.”
Iepriekš māksliniecei bija raksturīgas no bumbām veidotas kompozīcijas, šoreiz bumbu ritms transformējies riteņbraucējās un sieviešu figūrās, bet darbu apgleznošanā izmantota amplitūda no baltā porcelāna līdz dažādu krāsu toņiem, ir arī zelta un platīna akcenti.
