Ivars Seleckis: Parādīt, kā izaug Latvijas pilsonis 0
Jau pēc pāris dienām pirmizrādi piedzīvos dokumentālista IVARA SELECKA jaunākā kinofilma “Turpinājums”, kurā viņš kopā ar studijas “Mistrus Media” radošo grupu dokumentējis piecu Latvijas bērnu dzīvi gada garumā.
– Man jāatzīstas, ka jūsu slavenākās filmas “Šķērsiela” ietekmē mēs ar dzīvesbiedru 2000. gadā devāmies meklēt Šķērsielu dzīvē…
– Tagad Šķērsiela tā uzkopta, ka tur vairs nav interesanti. Viss sakārtots, noasfaltēts, cilvēki nomainījušies, ienākuši jauni iebraucēji, kuri par to dzīvi nekā nezina. Process, protams, ir dabisks, bet skumīgi, jo tas laiks bija ļoti cilvēcīgs.
– Skatoties “Turpinājumu”, man iezīmējās paralēles ar “Šķērsielu” – ne tādēļ, ka pašas filmas būtu tik līdzīgas, vairāk tādēļ, ka šķiet – jums ir tendence atgriezties pie saviem varoņiem.
– Domāju, tas ir tādēļ, ka tad var just laika plūdumu. Vajadzīgi stabili atskaites punkti. Jo visi kinohronikas cilvēki pieraduši ļoti rēķināties ar laiku, ar to, ka viss ir aizejošs, pārejošs, tādēļ jācenšas visu uzfilmēt nākotnei. Filmējot stabilus cilvēkus, kuri attīstās, ir ļoti reāli, uzskatāmi redzams, kas notiek, jo īsā brīdī jau neko nevar parādīt.
“Mistrus Media” ierosinātais projekts ir grandiozs, tas varētu būt mēģinājums, ja vien tiks īstenots, parādīt, kā izaug Latvijas pilsonis – no pašiem sākumiem, līdz kļūst par cilvēku, kuram ir ģimene, kurš strādā vai mācās, 20 gadu vai pat ilgākā laika posmā. Šī filma, protams, ir tikai sākums, studijai būs jāmēģina atrast radošo grupu, kura šo projektu turpinās. Citās valstīs šādi projekti tikuši īstenoti, zinu, Vācijā viņi izvēlējās vienu klasi, kuru tad gandrīz visu mūžu arī filmēja. Mums tie ir vairāk tēli, mēs izvēlējāmies tikai dažus bērnus.
– Kā atradāt bērnus? Šķiet, ka tam bija jābūt diezgan sarežģīti, jo ne jau katrs bērns spēj justies brīvi kameras priekšā, un ne jau visi vecāki vēlētos, lai viņu bērnu filmē…
– Protams, bija sarežģīti atrast īstos bērnus. Pirmajā lokā nedēļām braukājām pa Latvijas pirmsskolas iestādēm. Tad otrajā lokā, jau ar kameru, lai redzētu, kā viņi runā, vai viņus var uzfilmēt. Un, kad lēnā garā bija uzfilmēti, sākās sarunas ar vecākiem un darbs. Protams, darbs bija nežēlīgi grūts. Lai fiksētu skolas gada ritumu, mums bērni bija regulāri jāapciemo, vismaz reizi katrā gadalaikā. Un mēs jau nekādus notikumus nevarējām pasūtīt, iestudēt, kā to darītu mākslas filmā: ja esam atbraukuši, tad filmējam pilnīgi visu, no rīta līdz vakaram, kā bērns iet uz skolu, kā nāk mājās, kas katra dzīvē notiek. Katram ir sava dzīve, tās rit paralēli, un ir ļoti sarežģīti visu fiksēt. Turklāt tas bija diezgan nogurdinoši, mums bija jāsāk filmēšana jau tumsā, jo, piemēram, Anastasija jau tūliņ pēc sešiem iet ārā no mājām, lai paspētu uz skolu.
– Es skatījos, kā viņa iet pa tumsu no mājām līdz skolas autobusam un prātoju – cik garš ceļš tas ir?
– Nedaudz vairāk par puskilometru viņa tur katru rītu iet viena pati, tumsā. Viņa ir drosmīga, bet, piemēram, Anglijā noteikti kliegtu, ka tā nedrīkst. Filmā var redzēt, cik ļoti fiziski smags bērniem ir ceļš uz skolu. Tagad presē parādās jautājumi, vai agrie skolas rīti bērniem vispār ir labi, jo viņi taču nedabū izgulēties, fiziski nonīkst, skolas ir tālu, paiet laiks, kamēr autobuss visus bērnus pa ceļam salasa. Taču tie mazie cilvēciņi ir ļoti enerģiski, kā tādi asniņi spraucas visam cauri tikai uz priekšu. Mēs ļoti par viņiem pārdzīvojām.
Filmā ļoti labi arī redzamas mazās lauku skoliņas, brīnišķīgās skolotājas, kas ar viņiem prot apieties, ievadīt viņus kopīgajās lietās, palīdzēt apgūt telpu ap sevi. Protams, filmā ir tikai pieci bērni, bet viņi ir interesanti, ietilpīgi, viss, ko viņi dara, ir vērtīgs.
– Šķita arī, ka jūs esat nodibinājuši ļoti labu kontaktu, burtiski tikai pāris vietās varēja manīt, ka bērni reaģē uz filmēšanas grupas klātbūtni.
– Mums bija jāieiet tajā vidē, lai kļūtu par dabisku sastāvdaļu. Ne jau visu mēs varējām nofilmēt, un ne jau visu var filmā ielikt. Taču sapratām, ka nevaram ar viņiem spēlēties kā ar bērniem – ja viņiem kaut kā jocīgi jautās, tad viņi jocīgi arī atbildēs. Mums bija lietišķas sarunas, mēs jautājām kā pieaugušajiem, un viņi nopietni atbildēja. Nebija nekādu lellīšu, nekādas čubināšanās un uķināšanās.
– Bet jums bija izdevies izvēlēties ideālos bērnus, kam pirmās klases beigās visiem bija zelta liecības…
– Nē, nebija, nebija visiem, tikai meitenēm, zēniem bija normālas liecības. Es nedomāju, ka viņām labāka liecība tāpēc, ka mēs viņas filmējām, vienkārši atlasījām pareizos bērnus. Tad jau redzēsim, kā viņi attīstās tālāk, šobrīd vēl neviens nezina, par ko viņi reiz kļūs, – ne skolotāji, ne vecāki, ne arī paši. Viņi jau pusgadā bija ļoti izmainījušies, pat grūti iedomāties, kādi ir tagad, divus gadus vēlāk, jo tas process ļoti straujš, pa nedēļām redzams, kā bērns pieņemas spēkā, stājā, gudrībā, refleksos. Laikam jau tāpēc, ka ar to sadūros pirmoreiz, man bija tāds pārsteigums.
– Daudzām savām filmām esat bijis operators, bet ne šai…
– Nu, te bija pilnīgi cita tehnika, turklāt vajadzēja daudz operatoru. Pirmajā septembrī tika filmēts visās piecās skolās, tāpat izlaidumā, tātad vajadzēja piecas vai sešas kameras. Turklāt 4K kamera ir sarežģīta, vēl to apgūt – tas par traku! Bet, protams, sarežģīti, jo dokumentālajā kino operatoram neko izstāstīt nevari un arī nezini, ko operators uzņems. Mākslas kino kaut ko var iepriekš sarunāt par kadru, pārtaisīt, te – kas ir, tas ir, ar to jāstrādā. Lielos vilcienos, man šķiet, esam tikuši galā. Tehniski šādā filmā, kad viss notiek tik intensīvā plūdumā, nav iespējams apvienot operatora un režisora darbu, jo jāskatās arī apkārt, tādēļ ka tas, kurš filmē, pats ārpus kadra lodziņa neredz. Bet režisoram jākontrolē apkārtējā situācija un jāinformē operatoru par situācijām, detaļām, kuras negaidīti parādās.
– Pieminējāt 4K tehnoloģijas – augstāko izšķirtspēju, kāda šobrīd video iespējama, kaut gan runā, ka nākot jau 8K. Ilgstoši skatoties digitālo kino un tad noskatoties kādu no vecajām filmām, rodas sajūta, ka tas celuloīda kadrs ir maigāks.
– Tehnikas attīstība padara kadra saturu par daudz konkrētu, asāku, un tas reizēm nesakrīt ar filmas cilvēcisko ieceri. Tas jau ir pamanīts, un pie tā strādā, lai digitālais kadrs tuvotos acīm tīkamākām kino tradīcijām. Tie, kas atceras seno kino attēlus, saka – kinolentē viss bijis siltāks, maigāks, cilvēcīgāks. Tagad par risinājumiem tiek domāts, jo tehnikas progress jau neatkāpjas. Ja tas vispār ir progress. Jo ko tad dod milzīgā izšķirtspēja, kas cilvēku sadala pa detaļām?
– Var jau būt, ka atšķirība starp analogo un digitālo raksturo arī mūsu dzīvi kopumā?
– Tieši tāpēc arī varbūt ir vēlēšanās ierobežot tehnikas progresu, jo ne jau viss, kas izskatās pēc progresa, tāds ir. Mums vajadzētu skatīties cilvēku attiecībās, izvērtēt, vai viss, ko mums piedāvā, ir vajadzīgs, vai tas izdaiļo mūsu dzīvi.
– Varbūt tādēļ arī daudzi mūsdienās cenšas atgriezties pie vinila skaņu platēm, nevis klausīties blīvplates vai “Spotify”?
– Nelaime jau tā, ka digitālais attēls nesaglabājas. Filmas uz celuloīda lentes, fotogrāfijas uz papīra, vinila plašu ieraksti saglabājas, bet digitālais attēls, šie vieninieciņi un nullītes, te ir, te nav, tādēļ lielākā problēma ir, kā tos saglabāt. Diski laiku pa laikam kļūst nelietojami, un nevar arī mūžīgi pārkopēt un pavairot, lai uzturētu dzīvu kādu periodu, tas ir dārgi un nepraktiski. Tas nozīmē, ka kļūst gandrīz neiespējami saglabāt vēstures liecības. Noliec fotogrāfijas mākonī vai diskā, un vienā brīdī čiks! – tavu fotogrāfiju vairs nav. To daudzi nesaprot, ka pazūd vizuālā biogrāfija, pazūd vēsture, un cilvēks kļūst bezpersonisks. Tas ir traki. Un vēstures trūkums attiecas ne tikai uz cilvēkiem, bet arī valstīm.
– Uzņemot filmu “Turpinājums”, jūs bijāt gandrīz visos novados. Nav noslēpums, ka lauki kļūst tukšāki. Kāda jums bija sajūta, kas notiek ar Latviju?
– Nezinu, vai sociālie pārveidojumi, reformas, kas notika pēc PSRS sabrukuma, bija izdomātas līdz galam. Sabrūkot saimniecībām… protams, ne jau visas sabruka, bet bija vietas, kur tika nolemts, ka tikos un tikos likvidēs to un to. Visi sanāca, mantu sadalīja, palika tukšas darbnīcas, tukšas fermas, un nekas tālāk nenotika. Skaidrs, ka ar naturālo saimniecību nevar nodrošināt nekādas pamatvajadzības, nevar izaudzēt lauksaimniecības produkciju tādos apmēros, kā vajadzētu tirdzniecības tīkliem, valda darba trūkums… Bet dzīve turpinās, skolā bērniem jāiet, un tā dara milzīgu darbu, lai viņi iegūtu izglītību. Ja bērni izkristu no skolu sistēmas kaut uz brīdi, viņi var vispār neiegūt nekādu izglītību. Mazās skolas ir ļoti labvēlīga vide – padsmit bērni klasē, skolotāji ir kontaktā, dialogā ar viņiem. Ja valsts vadītāji to nesapratīs, lauki paliks vēl tukšāki, jo cilvēkiem nebūs pamata tur dzīvot.
Radošā vizītkarte
Ivars Seleckis (1934)
Latvijas vecākais aktīvais režisors kinodokumentālists, viens no Rīgas poētiskā dokumentālā kino pamatlicējiem.
Bijis režisors un operators vairāk nekā 30 dokumentālajām filmām, operators vairākām spēlfilmām.
Par filmu “Šķērsiela” saņēmis Eiropas Kino akadēmijas balvu “Felikss”.
2014. gadā kopā ar sievu, pazīstamo montāžas režisori Maiju Selecku no leģendārās aktrises Līvas Ulmanes rokām saņēmuši Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu.
UZZIŅA
Dokumentālā filma “Turpinājums” (studija “Mistrus Media”) pirmizrādi piedzīvos 22. martā, vairāk nekā 100 Latvijas kinoteātros skatāma no 23. marta.
Starptautiskā filmas pirmizrāde notiks vienā no Eiropas svarīgākajiem dokumentālā kino festivāliem “Visions du Reel” (Šveice) 15. un 17. aprīlī.
