Māris Zanders: “Parādiet ciparus!” 7
Mēs esam pieraduši pie tā, ka partijas priekšvēlēšanu solījumi ir tikai vispārīgi izteikumi, ka acīmredzot pat neceram sagaidīt kaut ko patiesībā tik pašsaprotamu kā paskaidrojumus no kandidātu puses, kad tad – ja partija nonāks valdībā, protams, – solījumi tiks īstenoti. Šajā vai nākamajā gadu desmitā, gadsimta otrajā pusē? Vai, ja neņirgājas, valdīšanas pirmajā, otrajā vai trešajā gadā? Turklāt, ja esam objektīvi, jautājums skanētu pat ne par solījuma izpildi (to var ietekmēt no valdības neatkarīgi faktori), bet vismaz ķeršanos pie izpildes. Kad?
Pirms turpinu, īss noraidījums apgalvojumam, ka šāda detalizācija nav iespējama vai nav nepieciešama, kamēr nav zināms, cik vietas konkrētā partija parlamentā ir ieguvusi. Tā ir demagoģija. Tas būtu līdzīgi cilvēkam, kurš ierodas uz darba interviju un saka: ņemot vērā, ka vieta man nav garantēta, esmu pilnīgi nesagatovojies un vispār vēl ar smagām paģirām. Tas pats attiecas uz apgalvojumu, kas detalizācijas nevajadzību kaut kā pamanās saistīt ar faktu, ka Latvijā valdību parasti veido vairākas partijas. Nu, un? Ja koalīcijā nonākusī partija nejēdz paskaidrot partneriem, ko tās solījums reāli nozīmē, tad diezgan dabiski, ka partneri to noraidīs.
Tātad vispirms par solījumu laika asi. Tās paģērēšana nav piekasīšanās. Arī gadījumā, ja solījumi ir, kā saka, no tīras sirds, visu vienlaikus darīt nevar, tāpēc jautājums ir par to, vai un kā partija redz tās prioritātes. Lai tās noteiktu, nav nepieciešami detalizēti aprēķini, vien papildu pašas partijas vēlmēm arī zināma nojausma par to, kā vispār funkcionē valsts (likumdošanas process, budžeta veidošana un grozījumi tajā, starptautiskās saistības u. c.).
Galu galā jēdzīga detalizācija nozīmē ne tikai cieņu pret vēlētājiem, bet noder arī pašām partijām dažāda veida debatēs. Piemēram, var gadīties, ka kāds no solījumiem nozīmē noteiktu izdevumu summu x. Ja partija nav šo summu rēķinājusi, tad pat gadījumā, kad priekšlikums ir saprātīgs, tā saskaras ar oponentu pilnīgi loģisku pārmetumu: “Jūs pat nezināt, cik tas izmaksās!”, uz ko partijas pārstāvji, cik novērots, mēģina spirināties pretī, nekonkrēti stāstot, ka nepieciešamo naudu iegūšot no ēnu ekonomikas apkarošanas vai kādiem ietaupījumiem. Problēma ir tā, ka šie abi avoti tiek piesaukti jau gadiem un lielas ticības šai piesaukšanai nav. Savukārt, ja partija ir izdarījusi mājas darbu un priekšlikumus pārvērtusi arī naudas izteiksmē, tad tā arī var laikus meklēt vēlamo summu kaut cik ticamā formā. Un neizskatīties pēc kārtējiem muldētājiem.
Vai šādi aprēķini ir iespējami? Līdz zināmai detalizācijas pakāpei, manuprāt, ir. Latvija, par laimi vai nelaimi, nav tik liela un brīvi peldoša ekonomika, lai neprognozējamu faktoru skaits būtu liels (būtiskas izmaiņas monetārajā politikā, pamatīga šūpošanās vērtspapīru tirgū, kas savukārt ietekmē citus ekonomikas segmentus, utt.). Argumentācijas izstrādē vien derētu piesardzīgi izturēties pret salīdzinājumiem ar citu valstu pieredzi, jo tas, ka kaut kas ir izdevies Vācijā vai, vēl krāšņāk, Singapūrā, nenozīmē, ka saskaitāmie (un attiecīgi summa) ir tādi paši Latvijā.
Uz apgalvojumu, ka aprēķini politiķiem vispār nav jāveic, jo viņu uzdevums ir vīzija un politiskā griba, ka aprēķini savukārt ir profesionāļu ziņā, varu vien atbildēt ar aicinājumu, ko laikrakstā drukāt nav pieņemts. Ir diezgan liela nekaunība, no vienas puses, vaimanāt par ierēdņiem, no kuriem liela daļa (starp citu, cik? Vai arī tā ir kārtējā muldēšana?) neko nejēdz, ir slinki, zaglīgi, un, no otras puses, lepni paziņot, ka šie sliktie cilvēki būs tie, kuri veiks nepieciešamos aprēķinus un politiķu ģeniālo plānu precīzāku izstrādi. Rezumējot: bez jēdzīga ciparu izklāsta uz jautājumu, kā kuras partijas solījumi varētu ietekmēt dzīvi Latvijā, varu vien atbildēt ar pretjautājumu, kāds zīlēšanas veids jautājuma uzdevējam labāk patīk: kafijas biezumos, tējas biezumos vai putna iekšās? Atšķirība, protams, ir, tomēr visos gadījumos tā būs tikai zīlēšana.
