Māris Zanders: Parādi man savu reitingu… 10
Politiķu individuālās popularitātes reitingi, iespējams, nodarbina pašus politiķus, tomēr no praktiskās politikas viedokļa, atļaušos apgalvot, šie nomērījumi neko daudz neizsaka un neietekmē. Tēzes ilustrēšanai (lai saglabātu neitralitāti) mēģināšu izmantot ārvalstu piemērus.
Ja ievērojama aptaujāto daļa par kādu politiķi izsakās negatīvi, tas nav šim personāžam būtiski, ja vien ir pietiekami (prasti sakot, ievēlēšanai) daudz to, kas par viņu izsakās atzinīgi. Donalds Tramps noteiktā ASV sabiedrības daļā ir ļoti nemīlēts, tomēr viņam šīs daļas viedoklis nav būtisks, kamēr viņam ir vērā ņemams atbalstītāju loks.
Neredzu arī tiešu saistību starp politiska līdera un viņa pārstāvētā (dažkārt vadītā) politiskā spēka izredzēm. Ir gadījumi (sociālisti Fransuā Olanda laikā Francijā, Kongresa partija Indijā u. c.), kad līdera paša reitings ir zems, tomēr pilsoņi turpina vēlēt par viņa vadīto partiju. Varbūt tradīcijas vārdā, varbūt paļaujoties uz līderu nomaiņu pārredzamā nākotnē. No otras puses, tas, ka liela daļa vēlētāju vēlīgi raugās uz kādu līderi, nenozīmē, ka šī attieksme automātiski attiecas uz viņa partiju. Tāds bija, piemēram, Fernando Lugo gadījums Paragvajā pirms nepilniem desmit gadiem, Džoko Vidodo gadījums Indonēzijā šobrīd u. c.
Politiķa “personīgo” reitingu ietekmē tas, kā sabiedrība vērtē institūciju, kurā konkrētais politiķis strādā vai ar kuru viņš tiek asociēts. Piemēram, virknē Āzijas un Āfrikas valstu armijas bauda salīdzinoši lielāku sabiedrības uzticību nekā citi varas atzari, līdz ar to dažādi bijušie ģenerāļi un pulkveži vismaz sākotnēji veiksmīgi darbojas šo valstu politikā. Savukārt, ja elektorāts šķībi skatās uz kādas valsts parlamentu kopumā, tad nav jābrīnās, ka tas ietekmē parlamentā strādājošu politiķu individuālo novērtējumu.
Tāpat nav nekas neparasts, ja starp valsts populārākajiem politiķiem ir pašvaldību vadītāji. Dažādos laika periodos tā ir bijis, piemēram, Ņujorkas, Florences, Stambulas, Londonas u. c. pilsētu mēru gadījumā. Tam ir virkne iemeslu, dažkārt populāri pašvaldību vadītāji turpina kāpt augšup (Redžeps Tajips Erdogans Turcijā), dažkārt “iesprūst” savā nišā vai pat zaudē pozīcijas (Mateo Renci Itālijā, Rūdolfs Džuljāni ASV).
Saikni starp politiķa reitingu un izredzēm būtiski ietekmē tas, kādas ir alternatīvas. Kopumā man desa neliekas izcils pārtikas produkts, un es to esmu gatavs aptaujā enerģiski apliecināt, tomēr, ja izvēle ir starp desu un apvītušu speķi… Atpazīstamība un izredzes arī ir divas dažādas lietas. Ksenija Sobčaka, pateicoties savai darbībai televīzijā, Krievijā ir gluži labi atpazīstama, tomēr tam nav nekāda sakara ar viņas iespējām, kandidējot uz Krievijas prezidenta posteni; var, protams, aizrādīt, ka Krievija nav demokrātiska valsts, tomēr var minēt arī daudzus citus piemērus.
Ņemot vērā iepriekš minēto, gan pašiem politiķiem, gan publikai pret šādiem reitingiem nevajadzētu izturēties pārāk nopietni. Izņēmums varētu būt reģionāli nomērījumi, jo var tiešām gadīties, ka vienā reģionā pret politiķi attieksme ir vismaz neitrāla, citā – noraidoša, un tam ir nozīme, izvēloties kandidēšanas reģionu.
Vienlaikus ir skaidrs, ka politiķi šos reitingus tomēr uztver nopietni, kas savukārt rada vismaz divas problēmas. Pirmkārt, ņemot vērā, ka objektīvi ir grūti noteikt respondentu atbilžu iemeslus, politiķiem un viņus apkalpojošam personālam paveras plašas iespējas minējumiem (starp tiem neizbēgami arī aplamiem), seko kaut kādi mēģinājumi situāciju labot, atkārtojos, vadoties tikai no spekulatīviem pieņēmumiem, t. sk. kļūdainiem. Diez vai tas uzlabo politikas kvalitāti. Otrkārt, mīcīšanās ap reitingiem apgrūtina konkurenci politikā, jo vai nu jaunpienācējam (t. sk., tiem, kuri tikai gatavojas doties politikā) nekāda “reitinga” objektīvu iemeslu dēļ nav, vai arī “slikti reitingi”, lai cik relatīvi tie ir, tiek izmantoti kā arguments konkurentu izstumšanai vienas partijas ietvaros vai psiholoģiskam spiedienam uz jaunpienācējiem (“laikam nav vērts turpināt”). Reālie argumenti ir tikai rezultāti pēc vēlēšanām.
