Parabobslejists Brants: Bobslejs dzīvei iedod papildus garšvielas 0
Vienas durvis aizveras, citas – atveras – tā saka Alvils Brants, kurš turpat desmit gadus ir piekalts ratiņkrēslam, taču tas nav traucējis iesaistīties parabobslejā un kļūt par vienu no labākajiem pasaules pilotiem.
Ar Alvilu tiekamies darba vietā – uzņēmumā “Algol Chemicals”, kurā viņš ir Baltijas reģiona vadītājs. Šajā Somijas kompānijā nostrādātas jau vairākas desmitgades un Alvils nosaka: “Varu darba devējam teikt tikai uzslavas, jo pēc tam, kad nonācu ratiņkrēslā, viņi bija ļoti lojāli un pretimnākoši, nedodot ne mazākos mājienus, ka nespēšu tik aktīvi veikt savus darba pienākumus kā līdz šim. Tā kultūra nāk no ziemeļvalstīm.”
Kas notika?
Tādas lietas parasti notiek muļķīgi. Tas bija pirmais un vienīgais šļūciens ar kameru – “Jēkaba gravā” 2007. gada februārī. Ziemā mēdzu slēpot un toreiz gaidot, kamēr draugi savāksies un dosimies prom, mani burtiski pierunāja nobraukt ar kameru un novizināt vienu bērnu lejā. Ne tur slīpums liels, ne ātrums. Ar vienu acu kaktiņu redzēju, ka stūrī stāv sniega pūtējs, iesalis ledū, bet likās, ka ļoti tālu, sāniski. Pacēlu kājas un nestūrēju, atļāvu pūslim braukt kā patīk. Trāpīju uz to dzelzi – kā uzdūros, tā paliku. Lauztas ribas, lauzts elkonis, plaušās asinis, muguras skriemeļi.
Izklausās briesmīgi – brauc no kalna ar bērnu un kļūsti par invalīdu.
Sniega pūtējs bija iesalis ledū, visu ziemu tur droši vien stāvēja, ne kādi tīkli vai polsterējums apkārt. Kopš tā laika saviem bērniem un paziņām ļoti iesaku apdomāt, vai Latvijā nodarboties ar ekstrēmām atrakcijām, kāpt karuseļos, kas citur norakstīti lūžņos, bet pie mums uzstāda un darbina, vai lēkt ar izpletņiem. Bet mācamies jau tikai no savām kļūdām… Kalna īpašnieks sāka apmelošanas kampaņu, lai gan notikušajam bija vismaz pārdesmit liecinieki. Pirmajā laikā pēc negadījuma man bija citas prioritātes nekā domāt par nepatikšanu sarūpēšanu trases īpašniekam. Meklēju iespējas, kā uzlabot veselību un atslābu par šo tēmu, negribēju veltīt enerģiju tiesas procesiem, advokātiem… Ar laiku sāku uz to skatīties filozofiskāk, lai gan notika dīvainas lietas, piemēram, no Vaivaru rehabilitācijas centra pazuda mana lieta, divas ļoti biezas mapes – operāciju apraksti, analīzes. Man šķita, ka tas nav nejauši.
Pirms tam bijāt aktīvs, sportisks?
Līdz 16 gadiem spēlēju basketbolu, tad četrus gadus biju akadēmiskajā airēšanā un 1982. gadā astoņniekā pat kļuvu par Latvijas čempionu. Divritenis, slidošana, slēpošana – visu ko darīju. Pēc nelaimes ļoti palīdzēja ģimene, draugi, kas atbalstīja visādā veidā. Juta līdzi pozitīvi, nevis ar gaudulīgu žēlošanu. Pirmais gads bija ļoti smags, arī no mediķu puses – negribu neko sliktu teikt, taču uzmundrināt lielākā daļa galīgi nemāk, drīzāk kāda māsiņa var pacelt noskaņojumu. Daudzi ārsti skaidrā tekstā – nu ko tu gribi, būsi sēdošais dārzenis, apzinieties realitāti, nekad vairs nestaigāsiet. Ar āmuru pa pieri. Bet es visu mūžu esmu centies domāt pozitīvi. Pēc notikušā izbraukāju Indiju – cerēju uz brīnumlīdzekļiem no Austrumu gudrajiem. Gribēju arī nomainīt vidi, lai domas ir citur. Bijām pie Dalailamas, pie Saibabas. Bija visādi stāsti dzirdēti, pavērsieni un brīnumi. Bet traumas jau ir ļoti dažādas un progress atveseļojoties tāpat. Sapratu, ka brīnumi notiek, bet – kad un kāpēc, to neviens nezina.
Vai bobsleja ienākšanu dzīvē arī var saukt par brīnumu?
Dullums kaut kur ir jāliek (smejas). Viss iesākās ar ratiņbasketbolu pie Kristapa Kotāna, taču pēc dažiem treniņiem sapratu, ka man nepatīk – tas nav basketbols, ko atceros no jaunības. Kristaps parādīja, ka Šveicē ir monobobi un vietējie aristokrāti brauc, viņam bija doma, ka varētu arī šeit kaut ko tādu uztaisīt cilvēkiem ar kustību traucējumiem kā kaut ko jaunu un aizraujošu. Tas bija 2012. gadā, mani ieinteresēja.
Kā tikāt līdz pirmajam braucienam?
Starptautiskā bobsleja un skeletona federācija šo ideju atbalstīja, pirmie treniņi notika Īglsas trasē Austrijā, kas ir ne tikai salīdzinoši viegla, tur arī viss pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kas, starp citu, Siguldā nav. Protams, bija bail, sev vaicāju – ko tu tagad dari? Nezināju, ko sagaidīt, kā vadīt, kāds būs ātrums un spiediens. Sākām no dāmu starta. Vienu reizi arī nokritu, taču gribēju turpināt, pašam sev pierādīt. Tobrīd no Latvijas sākām četri, bet esmu viens palicis. Ceru gan, ka atgriezīsies Lauris Zutis un Artūrs Klots.
Kas patīk bobslejā?
Lieliskas sajūtas, ja izdodas labs brauciens. Adrenalīns, es to varu! Ātrums Sanktmoricā pārsniedz pat 130 km stundā, uz kādu mirkli nonāc izmainītā apziņas stāvoklī. Ļoti patīk atrasties bobsleja vidē, mūs uzskata par savējiem ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Spiež roku, palīdz ar padomu. Pēc pievēršanās bobslejam dzīve ieguva papildus garšvielas.
Siguldā varat nobraukt aizvērtām acīm?
Nē. Ir zināma pārliecība, taču katra trase jārespektē. Sigulda ir tehniski sarežģīta, nepiedod kļūdas. Mums tagad Latvijā nav neviena boba, sezonā Siguldā izdodas patrenēties piecas, sešas reizes. Tie ir 12 – 15 braucieni.
Ar kādu tehniku startējat?
Ar bobiem, kuri ir starptautiskās federācijas īpašums un pirms sacensībām tiek izlozēti. Tādā veidā šis sports ir pieejams arī mazajām nācijām, ne tikai lielajām un bagātajām. Paredzu gan, ka tūlīt sāks pirkt savus, jo parabobslejs iekļauts 2022. gada paralimpiskajās spēlēs un jau jūtama liela rosība no vāciešiem, kas līdz šim neinteresējās, arī krievi tūlīt būs klāt, Ķīna. Monobobs ir noderīgs arī, kā es saku, kājiniekiem, jo var trenēt tieši braukšanas tehniku – stūrēšana ir filigrānāka nekā divniekam vai četriniekam. Esmu braucis arī ar divnieku un man tas salīdzinoši šķiet kā tramvajs – ļoti stabila sajūta. Kādreiz vajadzētu izprovocēt mūsu lielos vīrus nobraukt ar monobobu.
Ir bijusi doma zvanīt Jānim Skrastiņam uz Bobsleja tehnisko centru, lai taisa monobobu?
Kādreiz runājām, ka sērijveida monoboba cena varētu būt 15 tūkstoši eiro, ar labākiem materiāliem – vairāk. Bet tad ir jārūpējas par loģistiku – kur glabāt, kā vadāt, kas palīdzēs. Es uz to šobrīd neesmu ieciklējies. Divus gadus biju ļoti tuvu trijniekam PK kopvērtējumā, šosezon beidzot gribu atvest mājās globusu.
“Facebook” bijāt ielicis bildi, kur Edgars Maskalāns jūs izved pa trasi ratiņkrēslā.
Tas ir Parksitijā, Edgars darbojas starptautiskajā servisa brigādē, strādā ar bobiem. Sportisti pirms treniņbraucienim izstaigā trasi, tā arī mēs. Katram ir viens pavadonis, ar kuru esam sasaistē. Parasti treneri iet pa priekšu un stāsta. Mums nav personiskie treneri, bet starptautiskā federācija nozīmē – šobrīd ir viena kanādiete un amerikāniete.
Parksitijas trase jums ir veiksmīga – sudrabs pasaules čempionātā, divi pjedestāli Pasaules kausā.
Jā, tīri labi patīk un ceru, ka rodas maņas. Sākumā mēģini iegaumēt, ko treneris saka, bet tas notiek tik ātri. Līdz ceturtajai virāžai var atcerēties, tālāk… tur jau jāpaļaujas uz sajūtām. Nekad arī neaizmirstu, ka pārstāvu Latviju. Piemēram, Parksitijā biju viens līdzās septiņiem amerikāņiem, diviem kanādiešiem, vēl citiem. Milzīgs gandarījums. Pēc pasaules čempionāta bija prieka asaras. Ceru, ka šosezon beidzot kādos mačos skanēs Latvijas himna. Lielais mērķis ir paralimpiskajās spēlēs pēc pieciem gadiem cīnīties par zeltu.
Alvils Brants
Dzimis: 1964. gada 16. janvārī Rīgā
Ģimene: sieva Māra, bērni Ieva, Līva, Kārlis, mazdēls Harijs.
Nodarbošanās: Uzņēmuma “Algol Chemicals” Baltijas reģiona vadītājs.
Jaunībā: spēlējis basketbolu, trenējies airēšanā (1982. gada Latvijas čempions)
Parabobslejā: kopš 2012. gada. Izcīnījis pasaules čempionāta sudrabu (2016.); Pasaules kausā četras reizes bijis uz pjedestāla.
