Par ziepēm dušā, darbiniekiem, kas piegādā narkotikas, un bardaku meddaļā – saruna ar bijušo Centrālcietuma drošības daļas priekšnieku par realitāti Latvijas cietumos 0
Portālā LA.LV esam aizskāruši tēmu par Latvijas ieslodzījuma vietām. Jau rakstījām, ka pērnā gada decembrī portālā vērsās ieslodzītais Igors Avramuks, kurš neredzēja citu iespēju, kā ziņot medijiem par, viņaprāt, spīdzināšanu Jēkabpils atklātā tipa cietumā. Ieslodzītais sūdzējās par cietuma mediķa neieinteresētību sāpju remdēšanā, palīdzībā citiem ieslodzītajiem hronisku kaišu ārstēšanā, kā arī ziņoja par apstākļiem, kas, viņaprāt, bija personu cieņu aizskaroši.
Igors Avramuks neslēpa, ka cietuma administrācija pret ieslodzītajiem izturas neiecietīgi un raksta ziņojumus par neesošiem, disciplināriem pārkāpumiem. Turklāt viņš bija uztraucies, vai tiks uz Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, kur janvārī viņam bija paredzēta nopietna operācija.
Mani interesē, vai tiešām ieslodzījuma vietu darbinieki drīkst rīkoties kā vien vēlas pret ieslodzītajiem. Vai viņi par to saņem sodus? Kādas ir cietuma dzīves aizkulises? Tāpēc sazinājos ar Latvijas juristu apvienības priekšsēdētāju, pasniedzēju Rīgas Stradiņa universitātē – Rihardu Bunku. Viņš Rīgas Centrālcietumā no 2010. gada līdz 2015. gadam ir strādājis Ieslodzījuma vietu pārvaldes mācību centrā un bijis priekšnieks Rīgas Centrālcietuma drošības daļā. Lielu savas dzīves daļu nostrādājis kriminālpolicijā. Pārcelts darbam Ieslodzījuma vietu pārvaldē, jo tur bijis nepieciešams cilvēks, kas pasniedz operatīvo darbību, kā arī kriminoloģiju. Uzsākot darba attiecības, studējis doktorantūrā.
“Es kopš tā laika pārsvarā nodarbojos tieši ar akadēmisko darbu, pasniegšanu un zinātniskiem pētījumiem. Ir likumi, ir normatīvie akti, kurus mēs dēvējam par tiesību normām. Bet, lai tie parādītos, kā mums kādreiz mācību grāmatā profesors Voldis Jakubaņecs ir minējis: ”Pirms katras tiesību normas parādīšanās ir tiesību ideja.“ Parastiem vārdiem sakot, tā ir ideja, dēļ kuras mums ir jāievieš tāds vai citāds dzīves regulatīvais noteikums. Ja mēs atgriezīsimies 200 gadus atpakaļ, tad mēs pamanīsim, ka lielākā daļa no šiem noteikumiem nebija. Tie visi parādījās pakāpeniski. Un tad ir jāmeklē iemesls, kāpēc tie parādījās. Piemēram, kāpēc ieslodzītajiem ir jātur rokas aiz muguras? Atgriežoties pagātnē iemeslu var atrast.
Šāda metode tiek pielietota, lai tas, kurš personu konvojē un atrodas aiz muguras, redzētu, ka ieslodzītajam rokās nav, piemēram, aizliegtu priekšmetu. Katram no šiem noteikumiem var atrast iemeslu, kāpēc tādi nepieciešami. Bet jāatzīst, šo noteikumu iedzīvināšana dzīvē notiek deformētā veidā. Personāls nemainās līdzi noteikumiem, mēģina darboties kā raduši vai arī izliekas, ka tos pilda, lai augstāk stāvošs domātu, ka viņš visu dara.”
Vai cietums “ražo” labākus cilvēkus?
Sabiedrība no ieslodzījuma vietām gaida, ka pēc soda izciešanas noziedznieki būs labojušies, nevēlēsies atkal nostāties uz noziedzības ceļa. Cilvēka labošanos vai nelabošanos daudz neietekmē cietuma infrastruktūra vai apstākļi, kādos ieslodzītais dzīvo, skaidro Bunka. Protams, ja personai ir kā agrāk ir bijis, “jāsēž smirdīgā bedrē”, kur tiek barots caur spundi, tad viņam radīsies iekšējās dusmas pret valsti. Ja viņam tiks radīti labi, komfortabli apstākļi, tad viņš uz valsti nedusmosies.
“Kad atnāca kāds kriminālelements man uz kabinetu un es viņam jautāju: ”Vai tad, kad tu būsi brīvībā, tu vēlētos strādāt normālu darbu? Viņš teica: ”Gribētu jau, bet ko man valsts var piedāvāt?
Kāpēc man jāstrādā pie kāda uzņēmēja par minimālo algu vai mazliet lielāku atalgojumu, ja es savā noziedzīgajā grupējumā varu saņemt 3000–4000 eiro mēnesī? Nevienā citā vietā es tik daudz nesaņemšu.“
Es kā piemēru saku. To pašu var pateikt narkotiku izplatītāji, to pašu var pateikt nopietnie zagļu grupējumi un tā tālāk. Bet cietumā, starp citu, viņš visu ievēros. Viņš būs ļoti labs cilvēks, kurš būs apmeklējis visus psihologus, visas sporta nodarbības, būs piedalījies zīmēšanā. Viņam būs atzīme – visa resocializācija ir izieta un it kā labojies. Bet tā ir izlikšanās no ieslodzītā puses, lai nenonāktu konfliktā ar administrāciju.
Pēc fakta viņš to visu uztver kā smieklīgu, nevajadzīgu lietu. Ne visi, protams. Manā skatījumā kaut kur aptuveni 10% ieslodzīto ir tādi, kas pēc cietuma tiešām pārtrauc noziedzīgo darbību. Es tos 10% iedalītu vēl divās daļās. Puse būs sapratuši pa īstam, ka es biju ļoti slikts, tagad vairs negribu. Iespējams, viņš būs saticis kādu sievieti, kas, starp citu, bieži ietekmē pozitīvi un cilvēks vairs nevēlas atgriezties kriminālā vidē. Vai viņam bērns izaudzis, ar kuru vēlas būt kopā. Parasti tas ir saistīts ar ģimeni. Otri pieci procenti ir tādi, kas jau vecuma dēļ nevar vairs piedalīties laupīšanās, zādzībās vai narkotiku tirdzniecībā.
Bet jāsaprot arī tas, ka cietumā nonāk tikai daļa kriminālelementu. Viena daļa ir tie, kas ir ar piespiedu darbiem, naudas sodiem vai nosacīti notiesāti un cietumā ieradīsies pēc otrā nozieguma. No divām trešdaļām līdz pat trīs ceturtdaļām, līdz pat 75 procentiem notiesājošu spriedumu nav saistīti ar brīvības atņemšanu. Tas skaitlis svārstās, bet tas pēdējos 10 gados ir virs divām trešdaļām.
Ja mums būtu laika mašīna, kas mūs pārnestu desmit gadus tālajā nākotnē, ticiet man, jūs starp tā laika ieslodzītajiem noteikti atrastu kādu, kas šobrīd ieņem amatu.
Ja tas tā nebūs, tad tas nozīmēs, ka turpmākos desmit gadus ne KNAB, ne Iekšējās drošības birojs nav neko darījis. Ja viņi godprātīgi strādā, tad lielākā vai mazākā skaitā tās amatpersonas noteikti tur būs”, prognozē Bunka.
Viņš turpina: “Tieslietu ministram līdz pavisam nesenam laikam, kamēr mūsu biedrība (Latvijas juristu apvienība – red.) nebija ierosinājusi likuma grozījumus Saeimā, bija tiesības nošaut ieslodzītos ar mutisku pavēli. Mēs bijām tāda totalitāra valsts, kur tieslietu ministram bija tādas tiesības. Pēc Juristu apvienības ierosinājuma 2023. gadā Saeima izgrozīja likumu. Tieslietu ministram šādas pilnvaras noņēma, bet agrāk bija trīs gadījumi, kad šādas pilnvaras drīkstēja izmantot. Ja bija nemieri saistīti ar ķīlnieku sagrābšanu, saistīti ar dedzināšanu vai saistīti ar postījumiem, tad Tieslietu ministrs bija tiesīgs dot mutisku rīkojumu nošaut ieslodzītos. Mēs 19 gadus dzīvojām ar tādu likumu. Tad, kad mēs rakstījām Tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam par šo pilnvaru, viņš teica, ka viņam tāda funkcija nav vajadzīga, bet, kad Jānis Bordāns kļuva par Tieslietu ministru, tieši tajā laikā tā likuma atcelšana gāja, viņš godīgi pateica, ka nemaz nezināja, ka viņam tādas pilnvaras ir.”
Tieši no tieslietu ministra ieinteresētības un uzdevumiem ir atkarīga Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbība. Patlaban tiek gaidīts jaunais Liepājas cietums, kurā būs vieta tikai daļai ieslodzīto. Pārējiem sods būs jāizcieš ieslodzījuma vietās, kurās tik glaunu telpu nebūs. Jēkabpils cietums ieslodzīto vidū patlaban tiek dēvēts par vienu no sliktākajām ieslodzījuma vietām. Tieši to pašu notiesātie runā arī par Rīgas Centrālcietumu. Tā kā sarunas biedrs šajā ieslodzījuma vietā ir strādājis ilgāku laiku, man bija interesanti uzzināt viņa redzējumu par notiekošo Centrālcietumā.
Centrālcietumā līdzās ieslodzītajiem mitinās žurku kolonijas. Kamerās mājo putni un atrasts pat suns!
“Ja jums mājās būtu žurkas vai peles, jūs noteikti ieviestu kaķi. Varbūt trīs kaķus un viņi gala rezultātā tās žurkas uzvarētu. Problēma ir tāda, ka ķīmiskie elementi, kurus lieto attiecīgo grauzēju indētāji, nav gana efektīvi. Daļa žurku, protams, tiek uzvarēta. Pēc laika tās atkal savairojās un tur staigā.
Jāatzīst, ka nav arī nemaz tik traki, kā visi domā, ka tur žurku bari skrien. Normatīvie akti paredz, ka vienīgā dzīvā radība, kas cietumā var būt, ir suns.
Saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumu, suns skaitās speclīdzeklis. Tieši tāds pats kā rokudzelži. Savukārt, citas radības – žurkas, kaķi vai putni, kurus ieslodzītie kādreiz noķer un tur pie sevis kamerās, – tiek uzskatītas par infekcijas avotu un ir pakļautas iznīcināšanai. Vienreiz bija pat tāds gadījums manā praksē, kad no kriminālajām autoritātēm tika izņemts mazs sunītis. Jūs zināt, ir tādi maziņi, dārgi maksā pat 500 – 600 eiro. Viņi gribēja parādīt, ka viņi pat tādu lietu cietumā var dabūt. Dabūja. Izrādījās, ka suns, iespējams, ticis paslēpts apmeklētājas bērniņa ratos. Iespējams, gulēja blakus mazulim un neviens nepamanīja. Tāda bija tā versija, jo neko citu kamerās redzēt nevarēja.
Lai sunīti neiznīcinātu, tika zvanīts ieslodzītā radiniekiem, lai atnāk un dzīvnieku paņem. Kaķu ieviešana cietumā no birokrātiskā viedokļa nav īstenojama, kaut gan tas būtu loģiski žurku dēļ. Bet, ja runā par putniem, mēs pat bijām domājuši, lai viņi tur dzīvo, jo tas putniņš ieslodzīto var iežēlināt. Starp citu, ieslodzītais, kurš bija sodīts par nežēlīgu slepkavību, turēja kamerā putniņu. Pēc likuma – nedrīkst. Nācās atņemt un viņš ļoti raudāja.“
Rīgas centrālcietuma meddaļā – bardaks!
“Es uz jautājumu par medicīnas pakalpojumu pieejamību cietumā neatbildēšu kā bijušais darbinieks, bet gan kā privātpersona. Tas, ko es redzēju meddaļā bija bardaks. Drošības daļas reida laikā mēs ūķī, kur kādreiz muzikantiem bija nolikti instrumenti, atradām veselu kaudzi ar dažādu medikamentu kastēm. Kaudzēm tur bija! Mums radās jautājums, kā meddaļa tās ir norakstījusi, jo tur taču tās kastes ir pazudušas! Neviens neko nebija ziņojis, ka medikamenti ir pazuduši. Tas lika domāt, ka uzskaitē ir bardaks vai vismaz bija. Es ceru, ka tagad tā vairs nav, jo pēc tā notikuma sākās pārbaudes un stingrības. Kas attiecās uz pašu apkalpošanas kultūru, es pats esmu redzējis un pats personīgi arī esmu noķēris medicīnas darbiniekus alkohola reibumā darba vietā, darba laikā. Šos darbiniekus izmeta.”
Mīts vai patiesība? Duša, ziepes… izvarošana.
“Tā ir pilnīga patiesība. Manā laikā šādi gadījumi notika salīdzinoši reti. Ieslodzījuma vietās kriminālelementiem ir sava justīcijas sistēma. Viņi visi sevi dala – “pareizajos” un “kreisajos”. Tie “kreisie” pēc viņu paražām ir saistīti ar kaut kādām homoseksuālām vai citām seksuālām darbībām, teiksim, izvarošanām. Tie jau kļūst par “kreisajiem” automātiski, pēc panta. Bet par tādu varēja kļūt arī kaut ko ziņojot administrācijai. Arī gadījumos, ja viens otram kaut ko nozog vai neatdod parādu.
Ja persona sarokojas ar kādu, kas iepriekš jau pasludināts par “kreiso”. Viņš arī varēja tikt atzīts par tādu. Tas pasludinātājs viņiem parasti ir tas saucamais “obščags”. Tas nav jāsaprot, kā naudas turēšanas vieta, bet kā cietumnieku dežūrdaļa katrā konkrētajā korpusā. Viņi vienojas, kurās kamerās sēdošie lemj par “kreisajiem” . Un vēl ir tā saucamais, kopējais cietuma “oščags”, kura ir jau tā otrā instance.
Tad vēl pēc noziedznieku paražām ir tā, ja cietumā iebrauc ”likumīgais zaglis”, tad, ņemot vērā, ka viņš ir kronēts par “likumīgo zagli”, cietumā dzīve apstājās. Tad “obščagi” vairs nevar neko lemt, kamēr viņš nav atļāvis. Ieslodzītie var viņam pasūdzēties ar zīmīšu palīdzību, kas, protams, notiek nelegāli un viņš var atcelt “kreisā” nosaukumu kādam.
Visa šī procedūra, ko mēs, normālie cilvēki saucam par tiesāšanos valstī, viņi savā cietuma subkultūrā sauc par “kačeļi” (šūpoles – red.). Vieni saka vienu, otri otru un tad tās šūpoles šūpojās un jāskatās, kurā virzienā aizšūposies.
Ja kāds pārsūdz uz cietuma “obščagu”, tad tas saucās “kačaķ kačeļi” (šūpot šūpoles – red.). Pārsūdzība mūsu izpratnē.“
Cietumā 45 procenti ieslodzīto ir latvieši, 45 procenti ir krievvalodīgi, 5% romu tautības cilvēki un pārējie notiesātie pārstāv dažādas tautības, par sabiedrību ieslodzījumā stāsta Bunka. Liela daļa latviešu izvēlas sarunāties krieviski un pieņemt krievvalodīgo terminoloģiju.
Vai cietuma darbinieki ieslodzītajiem piegādā narkotikas?
“Protams. Tā ir visīstākā patiesība. Mūsu drošības daļas slepenie darbinieki visu laiku ar šo cīnījās un bija arī aizturēšanas, bet, neskatoties uz to, katrs nākamais turpināja nest. Es atceros, ka mēs vienu personāžu izsekojām un kontrolējām. Pat piesūtījām cilvēkus, lai noskaidrotu, ko viņš nes.
Un tajā mirklī tika aizturēts kāds cits darbinieks un mēs dzirdējām, kā šis pirmais, aizdomās turētais citiem saka: ”Jā, jā viņš baigais, viņš nesa!” Un pats darīja tieši to pašu! Viņu pēc divām nedēļām aizturēja.
Ar to ir jācīnās, bet man ir šaubas, ka tas kādreiz beigsies. Ar vienām aizturēšanām to nevar izdarīt. Ir jābūt pasākumu kompleksam, kā tas bija manā laikā. Pirmais, ko es izdarīju, es atnācu uz darbinieku sapulci un pateicu tā: ”Drošības daļa ir paredzēta tam, lai, pirmām kārtām, aizsargātu jūs – darbiniekus. Mums ir jāizlūko, kurš pret jums ko perina, kurš grib atriebties, šantažēt, uzbrukt un tā tālāk. Bet, ja mēs, veicot savas darbības, uzzināsim, ka kāds no jums ir pārgājis pretējā pusē un palīdz kriminālelementiem, tas nozīmē, ka jūs esat ienaidnieks un mēs jūs aizturēsim.“
Tas bija efektīgs līdzeklis, jo cilvēki saprata, ka administrācija nav pret viņiem, ka citādāka attieksme būs tikai pret tiem, par kuriem būs ziņas, ka viņi ir sākuši kaut ko darīt. Attiecībā par telefoniem bija tā. Kad es atnācu strādāt uz drošības daļu, telefons maksāja vidēji 30 – 40 eiro. Bet tad, kad es gāju prom, tad iekšpus cietuma, viņu tā saucamajā biržā, cena bija kaut kur pie 120 eiro. Varbūt cenu kāpumu bija izraisījis telefonu deficīts, kas nozīmēja, ka mēs labi strādājām.“
Vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbinieki par visatļautību un pārkāpumiem tiek sodīti?
“Tajos laikos, kad es strādāju, mēs vairākus darbiniekus esam sodījuši gan ar disciplinārsodiem, gan arī aizturējuši tos, kuri ļaunprātīgi pārsniedza savas pilnvaras pret ieslodzītajiem. Es atceros gadījumu, kad uzņemšanas nodaļā – “vokzaļčikā” ( stacija – red.), kā to dēvēja paši likumpārkāpēji, kāds darbinieks bija ieviesis savu tradīciju.
Brīdī, kad ieslodzītos atveda no policijas izolatoriem un ievietoja tādās mazās kamerās, kur nav iespējas apsēsties, tikai stāvēt, tas ieslodzījuma vietas darbinieks ņēma steku un viņus visus sākumā noslānīja un tikai pēc tam sauca pie galda, kur pārbaudīja mantas.
Tāpēc arī ieslodzītajiem šī uzņemšana asociējās ar vietu, kur viņus atved, noslāna un tikai pēc tam pārbauda. Ieslodzījuma drošības daļa šo darbinieku toreiz aizturēja un toreiz man cietuma priekšnieks sacīja, ka es pusgada laikā esmu aizturējis tik daudz cilvēku, kā par iepriekšējiem pieciem gadiem visā Ieslodzījuma vietu pārvaldē kopā, ka drīz vairs nebūs, kas strādā. Protams, to darbinieku salamāja, viņš kādu laiku pieklusa, bet fakts ir tāds, ka viņš, iespējams, tur strādā vēl šodien.
Latvijā ir likums, kura tiesību norma paredz, ja kaut kādas amatpersonas darbības rezultātā valstij radies kaitējums un no valsts budžeta ir jāmaksā kompensācija, tad valstij ir jāmeklē, kurš ierēdnis bija vainīgais un no viņa jāpiedzen zaudējumi regresa kārtībā. Un kas tālāk notiek? Ieslodzījuma vietu pārvaldē pastāv tāds konveijers, kā tikko mūsējā tiesa vai, piemēram, Eiropas tiesa atzīst šādu apstākli, tad notiek tā saucamā dienesta izmeklēšana, kurā tiek meklēts šis vainīgais. Bet beigās tiek izdarīts slēdziens, ka vainīgo nav izdevies atrast…, jo, ja Ieslodzījuma vietu pārvalde to norādīs, tas cilvēks diez vai spēs samaksāt.
Turklāt, ja parādīsies kaut viens, kuram nāksies maksāt, sāksies milzīga personāla migrācija, jo viņi sapratīs, ka reālā situācija neatbilst daudziem Eiropas kritērijiem un faktiski, katrs kurš trāpšīsies zem šī “naža” būs nepatikšanās. Un tur paliks strādāt tikai tādi, kuriem vairs nav, kur aiziet. Tāpēc sanāk tāda dilemma. Ja sāks ievērot likumu un visi muks prom, vai atstāt, kā ir tagad. Tādēļ veidojas visatļautība. Tāpēc, ka visi zin, lai kā mēs būtu vainīgi, tāpat dienesta slēdzienā būs rakstīts, ka vainīgo nav izdevies atrast.“
Sistēma mainīsies. Taču tas nenotiks ātrāk kā pēc 20 – 30 gadiem, kad būs nomainījusies vesela paaudze, prognozē Bunka.
“Piecpadsmit minūtēs to nevarēs izdarīt, jo birokrātija jebkuru labu ideju, kas nonāk viņas rokās, sakošļā un atgremo. Tikko kāds no zagļiem apzags Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka māju un tā persona skaitīsies kā labojusies un nesen atbrīvojusies no cietuma, tad priekšnieks būs spiests pievērsties patiesiem resocializācijas mērķiem un noziedzības cēloņiem. Kamēr tas tā nav, tikmēr viņš kā birokrāts saņēmis, kā saka, darba materiālu – šo ieslodzīto, to iebāzīs sev mutē un atgremos kā govs. Tāda ir mana atbilde.”
