Par ziedēšanu un trūdēšanu. Mākslas vēsturnieces Ingrīdas Burānes maija kultūras pieturzīmes 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne atceras spilgtākos maijā piedzīvotos kultūras notikumus.
Aizvadītais mēnesis bijis tik blīvs, piesātināts, priecējošs un biedējošs vienlaikus. Pārdomu dziļumā un satikšanās priekā. Maija ziedēšanas piesātinājumā un postošajās laika un telpas attiecībās. It visos slāņos un nozīmēs, kur katrs attīstības solis vienlaikus ir atvēršanās un noslēgšanās.
GRĀMATA: Artas Dumpes ceļš tēlniecībā
Kad 25. maijā Aspazijas mājā Dubultos svinējām Artas Dumpes grāmatas “Dzīve mākslā” (izdevn. “Zinātne”; katrai radošai personībai vajadzētu atskatīties uz savu ceļu rakstītā liecībā!) atvēršanas svētkus, tad citēju režisora Rolanda Kalniņa (1922. g. 7. 05. – 2022. g. 18. 05. ) sūtītas vēstules rindas: “Ideālas sabiedrības pazīmes – Taisnīgums, Brīvība, Žēlsirdība. Noteikti saskarsies ar dažādiem kompromisiem.”
It kā neiespējami runāt par trim pazīmēm laikā, kad Eiropa jauc kokteiļus no vienkāršo cilvēku pašaizliedzības un augsto kungu gļēvā pļāpīguma, kad Latvijā solīšanas maratons jau sācies tik neglīti kā pērtiķu baku izsitumi uz ādas. Grūti prognozēt, vai līdz 1. oktobrim patēriņa sabiedrības un masu kultūras pašapmierinātība, izlaidība padarīs mūs vēl apdraudētākus par izmirstošajām un jau neesošajām primātu sugām.
Un tomēr visa vērtību skala pastāv: atbildība, domas, atmiņas, empātija, attīstība, vērtības – personības un profesionālās. Grāmatā un pieminekļos, formās, liekumos un šķēlumos. Ģipsī un marmorā, bronzā un granītā. Artas Dumpes ceļš tēlniecībā (un teiktu, arī dzīvē) ir bijis tik maz kompromisu skarts, ka viņas nozīme 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslā nav pilnībā ne apzināta, ne izteikta. Viņa mirdz pati savā godībā, tāpat kā 20. gadsimta pirmajā pusē savā godībā mirdzēja viņas Skolotājs Kārlis Zemdega. Un abu ceļš ir tā zīme, liecība, apjēgsme – viss iespējams, ja pastāv taisnīgums, brīvība, žēlsirdība.
MĀKSLA: mākslas ziedēšana visā Latvijā
To, ka viss ir iespējams, ka pastāv lielie ideāli un norises, kuras nav lēti nosūkājamas sadzīves bonbongās, to rāda aktuālās mākslas gaita. Pēc pļāpām par glezniecības trūdēšanu, neesamību, nelaikmetīgumu un citām muļķībām, kuras grauj un posta, tik skaista ziedēšana visā Latvijā! Kaspars Zariņš un Inta Celmiņa Rīgā, Vija Zariņa Cēsīs un Ansis Rozentāls Liepājā, Agnija Ģērmane Jūrmalā un vēl, un vēl… Turklāt še minu tikai izstādes, kuras esmu redzējusi. Pie labas mākslas aktualitātēm noteikti jānosauc arī Andras Otto-Hvoinskas un Jāņa Murovska solo izstādes Ventspilī. Abu mākslinieku radošajai darbībai sekoju ilgstoši, vienmēr ar gandarījumu saņemu to, ko ieskatu par augstvērtīgu. Šoreiz gan cerētais izpalika, bet tam nav nekāda sakara ar mākslinieku jaunradi un redzētajiem darbiem.
Saziņas tīklos rakstīju, ka uz Ventspili devos meklēt robežas. Profesionālajā ziņā tajā nozīmē, kā mainījušās vispār (materiālu, tehnoloģiju, amata rīku jauninājumi) un manī pašā (individuālā uztvere) tās vērtības un vērtību summējumi, attiecības, kuras apzīmē ar terminiem – glezniecība un grafika. Vēl saziņas tīklos ierakstīju apgalvojumu, ka jūru ievilku sevī un horizontu pabīdīju tālāk. Glezniecības un grafikas, abu mākslas veidu redzējumos, atklāsmēs – varbūt. Še nedaudz jāpaskaidro, kāpēc Ventspils konkrēto izstāžu mākslinieku simbioze tik parocīga šādām pārdomām. Manuprāt, Andra jau kopš diplomdarba (“Pie jūras”, 1996, a. e., 150 x 110, vad. V. Ozols, rec. I. Burāne) laikiem ir ļoti spēcīga zīmējumā (atcerēsimies kaut vai pašvērtīgās ilustrācijas “Latvijas Avīzē” publicētajiem romāniem). Zīmējumu tradicionāli pieņemts uzskatīt par vienu no grafikas pamatveidiem. Tātad gleznieciskais no grafiskā. Jānis Murovskis ir viena no lielākajām autoritātēm sietspiedē. Ne bez pamata Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un docējis amata apguvi daudzviet pasaules mākslas augstskolās. Grafikas tehnika, kurā viņš eksperimentē un atklāj savu poētisko uztveri ar krāsu. Tātad – glezniecības pamatizteiksmes līdzekli. Nekas nav nošķirams ne glezniecībā, ne grafikā, ne zīmējumā: toņi un pustoņi, tumšie un gaišie laukumi, krāsas vai otas biezums, audekla vai sieta faktūra, ekspresija, ritma harmonija un citas maņu kairinošas, domu rosinošas, sajūtas atbrīvojošas, līdzpārdzīvojumu raisošas vērtības abi mākslinieki prot izmantot savās kompozīcijās un iekšējās pasaules atklāsmēs. Turklāt abiem piemīt tas personības šarms, kuru varētu raksturot vienā vārdā – godīgums. Pret sevi, amatu, mākslas jēgu cauri laikiem.
Andras Otto-Hvoinskas (dz. 1970) teātra nama “Jūras vārti” Mazajā zālē apskatāmā izstāde “Portrets” ar 13 eļļas gleznojumiem ir variācija par viņas pašas teikto: “Jau sen, sen cilvēks man šķiet pats interesantākais un emocionālākais gleznu saturs.” Tematiski viņas noturīgākā zīme – pašportreti. Skaisti, bet ar zināmu rezignācijas, skumju nenovēršamības ieēnojumu. No agras bērnības cieši saistīta ar Brīvdabas muzeju, varbūt ļoti ātri saprata, sajuta laicīguma maznozīmību, kaut ārējās norisēs, acīm saredzamajās izpausmēs mākslinieces devīze – visur prieks! Katrs savu noskaņu un kolorīta izpratni var atrast līdz 26. jūnijam.
Jānis Murovskis (dz. 1961) Ventspils muzeja Livonijas ordeņu pilī izstādē “Pavasara piezīmes” līdzās jau agrāk redzētajiem licis jauno darbu ciklu “Mānīgs miers”. Jā, miers šobrīd varbūt ir vismānīgākais lielums visdažādākajās formās. Precizitāte un nojautas, dramatisms un ticība ir Jāņa darbu esība visās izpausmēs – sietspiedes lapās, grāmatu iekārtojumos (kopā ar dzīves biedri Inetu Berkmani), lielajos sabiedriskajos pienākumos un starptautiskās sadarbības regularitātē. Kā Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas vadītājs akadēmijā, Jānis arī šajā mākslu saplūsmes kontekstā izsaka vienu no 2010. gada personālizstādēm doto nosaukumu, domu, savas dzīves kredo – “Skaties tālāk”. Izstāde būs atvērta līdz 3. jūlijam.
Ieminējos par veltīgajām cerībām un mazuma piegaršu tik tādēļ, ka abas skates minētajās telpās nav pilnvērtīgi aplūkojamas, izpētāmas un izjūtamas. Taču tā pavisam cita raksta tēma – par mazpilsētu izstāžu telpu kvalitāti, par trīs brāļu mantrausību, par laikmetīgās mākslas muzeja agresīvo kori, par neatgriezeniski sabojāto, cilvēkam nedraudzīgo lielā muzeja iekštelpu un ārtelpu, par nevarību shematiskajā pastāvīgajā ekspozīcijā pat nerunājot. Tā kultūru apkalpojoša personāla trūdēšana.
Klāt jūnijs. Ziedu mēnesis, skaistākais ziedēšanas laiks pļavās, ārēs, dārzos, norās, ceļmalās, saulgriežu nakts burvībā. Jāiet satikties ar Purvīti.
