Bet arī ar to nekas nebeidzās. Tālāk no muitas nāca paziņojums, ka zāles nevar atmuitot, jo Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti konstatējuši, ka vienu zāļu nosaukums sūtījumu pavadošajā invoisā ir citādāks, kā ārsta izrakstītajā receptē. Bijām pārsteigti par to, kāds sakars vispār ir Valijai domātajām zālēm ar Pārtikas un veterināro dienestu, jo tās taču nav ne veterinārais medikaments, ne pārtika. Par cik tā bija piektdienas pēcpusdiena, tad neko vairāk noskaidrot nevarējām. Atlika tikai gaidīt pirmdienu, kad skaidrošanos varējām turpināt. 0
Pirmdien, sazvanot pa norādīto telefonu PVD, Valija tur sastapa tādu kā nezinīšu kolektīvu, kur “visi ir speciālisti”, bet neviens “neko nezin” pateikt par viņas konkrēto lietu. Arī priekšā stādīties šie kungi nevēlējās un tikai pēc Valijas uzstājīgā atgādinājuma, ka amatpersonu pienākums ir nosaukt savu vārdu, uzvārdu un ieņemamo amatu, viņa uzzināja kas ir viņas sarunu biedrs un to, ka viņš ir vetārsts. Šis cilvēks gan apgalvoja, ka neko nezinot, jo esot tikai pirmo dienu darbā pēc atvaļinājuma.
Par cik neviens cits zinātājs visā PVD speciālistu saimē tā arī neatradās, Valija izstāstīja viņam savas problēmas būtību, piebilstot, ka vienām un tām pašām zālēm mēdz būt arī vairāki nosaukumi. Piemēram, C vitamīnu var nosaukt arī par askorbīnskābi. Lai šo speciālistu kolektīvu vēl vairāk pārliecinātu, aizsūtījām viņiem pa e-pastu no interneta izdrukātu Valijai sūtīto zāļu attēlu, kur uz zāļu iepakojuma bija skaidri redzami uzrakstīti abi zāļu nosaukumi. Tad nu Valijai tika apsolīts, ka šis gadījums tiks “rūpīgi izpētīts un par rezultātiem viņai tiks paziņots”. Pēc kāda laika Valija saņēma ziņu, ka ar zāļu sūtījumu viss esot kārtībā un tikai tagad beidzot varēja sākties ilgi gaidītā zāļu sūtījuma atmuitošana. Nezinu gan, vai savas zāles Valija būtu saņēmusi, ja mums abiem, kā bijušajiem medicīnas darbiniekiem nebūtu zināšanu medicīnā un prasmes izmantot datoru un internetu.
Mēs bieži mēdzam kritizēt valdību un valsti, kādā dzīvojam, bet nepievēršam uzmanību tam, kas notiek ar mums pašiem, dzīvojot šādā valstī. Kur paliek mūsu cilvēcība, līdzcietība vienam pret otru, biedriskums, savstarpējā cieņa? Vai tiešām mēs uz šīs pasaules esam radīti, lai apgrūtinātu dzīvi, radītu problēmas un kaitētu viens otram un tad cīnītos savā starpā? Un darīts tas viss tiek tikai tādēļ, lai iedzīvotos uz citu rēķina, izkalpotos augstākās priekšniecības acīs vai kompensētu savu mazvērtības kompleksu pazemojot citus un izbaudot savas varas saldmi. Mēs žēlojamies, ka dzīvojam nežēlīgā, ļaunā pasaulē un vienlaikus paši šo ļaunumu vairojam.
