Par zālēm, valsti un mums pašiem. “LA” atbalstītās C hepatīta slimnieces vīra viedoklis 0
Taisnība ir uzvarējusi. Mana sieva Valija savas veselībai un dzīvībai nepieciešamās zāles ir saņēmusi. Un mēs esam ļoti pateicīgi visiem, kuri mūs atbalstīja un palīdzēja taisnībai uzvarēt. Tiem, kuri nezin par ko es runāju, īsi paskaidrošu.
Šī gada 1. martā stājās spēkā izmaiņas MK noteikumos, kas aizliedza Latvijas iedzīvotājiem saņemt sūtījumos zāles no ārpus Eiropas Savienības esošām valstīm. Ievērojiet, nevis no kaut kādām atpalikušām Āzijas vai Āfrikas valstīm, kur mums nezināmu vietējo dziednieku gatavoto zāļu kvalitāti tiešām varētu apšaubīt, bet gan no visām pasaules valstīm ārpus ES. Neko nezinot par šādu aizliegumu, mana sieva, kura jau divas reizes ir nesekmīgi ārstējusi c-hepatītu, ārsta receptē savai slimībai izrakstītās jaunākās paaudzes zāles pasūtīja no Indijas. Zāļu sūtījums pienāca Rīgā, bet Valsts muita, atsaucoties uz aizlieguma stāšanos spēkā , atteicās zāles ielaist valstī. Tā nu iznāca, ka valsts Valijai bija atņēmusi viņas nopirktās zāles un arī nekādas ārstēšanās iespējas tā vietā nepiedāvāja.
Par šādu kliedzošu cilvēktiesību pārkāpumu no valsts puses Valija uzrakstīja atklātu vēstuli valsts prezidentam, bet es, kopā ar vēl dažiem cilvēkiem divas dienas piketējām pie Ministru Kabineta ēkas ar plakātiem “Valdība! Neslepkavojiet C hepatīta slimniekus, atdodiet mums atņemtās zāles!” un “Prasām atcelt aizliegumu saņemt sūtījumos zāles no ārpus ES esošām valstīm!”
Arī atsevišķi masu saziņas līdzekļi pievērsa uzmanību mūsu protestiem un pateicoties visām šīm aktivitātēm, nejēdzīgais, cilvēktiesības aizskarošais aizliegums tika atcelts. Taču arī pēc aizlieguma atcelšanas nekas jau negāja gludi. Kad Valija griezās muitā un lūdza zāļu atmuitošanu, izrādījās, ka iepriekš iesniegtie, sūtījuma atmuitošanai nepieciešamie dokumenti “nav saglabājušies”. Acīmredzot, vispārējie lietvedības noteikumi uz Valsts muitu neattiecas.Nācās iesniegt vajadzīgos dokumentus no jauna.
