Par visa pastāvošā zūdīgumu. “Baltiešu gredzens” 2
Ieceres vērienīgumu režisora Viestura Kairiša “Baltiešu gredzena” iestudējums Nacionālajā teātrī piesaka jau nosaukumā, sasaistot vācbaltu vēstures Latvijā stāstu ar Riharda Vāgnera tetraloģiju “Nībelunga gredzens”.
Vienlaikus šāda atslēga izrādei izmantotā literārā materiāla interpretācijai ir jau iepriekš tulkotāja dota: Ingas Ābeles dramatizējuma pamatā ir Allažu muižas pārvaldītāju fon Kampenhauzenu dzimtas atvases Zigfrīda fon Fēgezaka četru romānu cikla “Baltiešu traģēdija” ceturtā daļa, romāns latviski ar nosaukumu “Baltiešu gredzens” Pētera Bolšaita tulkojumā iznāca 2012. gadā.
Vērtējot Ingas Ābeles veikumu, izrādes “Baltiešu gredzens” dramatizējumu gribas salīdzināt ar citu Nacionālā teātra simtgades projektu – izrādi “Klūgu mūks”. Pēc Ingas Ābeles romāna tapušais Ingas Rogas dramatizētais un režisētais “Klūgu mūks”, manuprāt, no visiem simtgades teātra projektiem vispilnīgāk iemiesoja šīs programmas ideju – tā bija caur vienas Latgales dzimtas likteņiem izstāstīta Latvijas pēdējā gadsimta vēsture.
“Baltiešu gredzenā” Inga Ābele izdara ko līdzīgu, tikai šoreiz tā ir vācbaltu dzimta – fon Heidenkampfi, fon Hāni un fon Borki – caur kuras likteņiem uzzinām par kādas civilizācijas bojāeju.
Bojāeju, jo vācbaltiem gadsimtiem lēni progresējošā vācu muižniecības ietekmes mazināšana cariskajā Krievijā, kas kulmināciju sasniedza pēc 1905. gada nemieriem, Latvijas valsts 1920. gada agrārreformas un noslēdzās ar 1939. gada vācu repatriāciju, nebija tikai personīga traģēdija, bet gan 1225. gadā Svētās Romas impērijas nominālā pakļautībā izveidotās Livonijas valsts bojāeja.
Ko gan tagad mēs, kas minam to pašu zemi, varam zināt par izzudušās Livonijas valsts ideāliem?
Kā tūristi apmeklējam muižas, kas dod vaļu iztēlei par kādreizējo godību, daudzviet saglabātas kapličas, kas atstāj vietu jautājumiem, ko tur gulošo piemiņa īsti nozīmē mums.
Kad atveras teātra samta priekškars, atklājas telpa, uz kuras sienām kā tapete – Rundāles Zelta zāles vēl nerestaurēto sienu fotoreprodukcija, un, kā jau muzejam piederas, no apmeklētājiem to norobežo samta lente. Samta virve un stabiņi skatuvi sadala divās daļās: iekšējais aplis, kurā atrodas jautājošais muzeja apmeklētājs vai stāsta varonis, ap kuru risinās darbība, un ārējais aplis, atmiņu teritorija, kurā ienākt kuram katram nav ļauts.
Aplis nav tikai izrādes nosaukumā, bet arī uz skatuves: tas ir melnzemes aplis, no kura tiek izrušināti darbojošies personāži, kas tiek grābts, kaplēts, un rokot gadās negaidīti atradumi.
Kas mums ir vācbaltieši? Šai zemē ir viņu trūdi, aizgājušais laiks.
Trūdi, zeme ir tas, kas arī viņus saista ar šo zemi.
Vēl izrādē ir lelles. Šo neseno Viestura Kairiša režisora atradumu lielākā intensitātē var izbaudīt izcilā, pavisam nesen Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvojušā izrādē “Mumu”. Lelles ar aktieru sejas vaibstiem stāsta paralēlu savu personāžu stāstu, lellēm piemīt no dzīva ķermeņa atšķirīga plastika.
“Baltiešu gredzenā” lelles palīdz izstāstīt galvenā varoņa Aurela fon Heidenkampfa bērnības atmiņas. Taču leļļu no mirdzoša materiāla darinātie ķermeņi ļauj piešķirt šiem nevainības laikmeta, laimīgās bērnības zemes iemītniekiem vēl citu nozīmi – lelles mājo ārpus laika, atšķirībā no novecojošā fiziskā ķermeņa tām ir pa spēkam atgriezties jebkurā dzīves mirklī.
Būtisks izrādes elements ir mūzika. Jau pieminēju tās fonā skanošo Vāgneru, un noteikti šo izrādi citādi skatīsies tie, kuri orientējas Vāgnera mūzikā, jo piemeklētie fragmenti risina izrādes dramaturģijai paralēlu stāstu.
Mūzikā zinošākie mani informē, ka Aurela sarunā ar jaunības dienu draudzeni Soņu skan mūzika no valkīras Brunhildes modināšanas ainas, protams, visu caurvij “Dievu mijkrēšļa” tēma, izrādē tiek pieminēti Vāgnera “Meistardziedoņi” kā ideālās pasaules aina.
Otrs komponists, kura mūzika izrādē skan dzīvā izpildījumā (pie klavierēm Mārtiņš Zilberts vai Aldis Liepiņš), ir kādreizējais rīdzinieks Nikolajs fon Vilms, kuru, salīdzinot ar Vāgnera kosmiskajiem mērogiem, Juris Vaivods programmiņā raksturo kā gleznotāju ainavistu.
Taču arī tie, kas nezina komponistu biogrāfijas un nespēj sekot izvēlēto mūzikas motīvu dramaturģijai, sajūt tās emocionālo iedarbību. Mūzika rada izrādes palēnināto ritmu un izsit no ikdienišķā laika. To pašu dara aktieriem piestiprinātie mikrofoni – balsis skan nedabiski it kā tukšumā, radot pārveidotas, sakrālas telpas sajūtu.
Tēli šai izrādē iznirst no skatuves bedres trūdzemes gredzena vidū, izkārtoti kā operas personāži vai fotogrāfijās pozējoši varoņi un pēc brīža atkal zemzemē pazūd atpakaļ. Tas ir īss un spilgts zibsnis, kurā tos iepazīstam, šādi nosacījumi no aktieriem prasa daudz, un spēlē viņi lieliski.
Maijas Doveikas Soņa, kas kopj klepojošo vīru (Kaspars Zvīgulis), kurš nomirst, pirms vēl mirusi viņa pasaule, taču dubultās bojāejas apjautas abi smeldzīgi svin ik dienu.
Brīnišķās tantes – Lolita Cauka, Inta Tirole, Ināra Slucka – Rūtas Kuplās radītajās aizlaiku kleitās un aubēs. Ināra Slucka spēlē arī Mīlu, Aurela zīdītāju latvieti, kuras pienīgās krūtis pastāsta zēnam par pasauli vairāk, nekā vārdi to spētu ietilpināt.
Kā Akmentiņš no Blaumaņa noveles uz skatuves uznāk baronesēm simpatizējošais dakteris Spalviņš (Raimonds Celms).
Taču ar vislielāko jūtu potenciālu apveltīts Aurela (Arturs Krūzkops) un Madeleines (Agneses Cīrules) mīlestības stāsts. Mīlestība, bērnu dzimšana ir arī mācītāja Netkena dēla (Jānis Reinis) un Barbaras fon Brokas (Laura Siliņa) stāstā. Abu laulību aina ar līgavas plīvura pacelšanu virs trūdiem apliecina, ka vācbaltiem būtu bijusi iespējama nākotne arī pēc laikmetu griežiem, ja vien ne politiska vienošanās Ulmaņa un Hitlera starpā.
Tomēr aplausi pēc izrādes skan saguruši. Režisora ideja ir intelektuāli spoža: trūdzeme kā piemiņas tēma un vienlaikus auglīga zeme. Izmantotā mūzika – gan romantiskā klaviermūzika un ar to saistītās mājas muzicēšanas tradīcijas, gan tai blakus Vāgnera operas vēriens kā eiropeiskās kultūras, ko Latvijā pārstāvēja vācbalti, augstākais lidojums – izcilība kā pierādījums, varbūt pat vāgneriska iepriekšnolemtība šīs pašas kultūras bojāejai.
Tas šķiet gandrīz neticami, ko tagad teikšu, bet skatīties to visu ir diezgan garlaicīgi.
Pārāk daudz uzdevumu dots aktieriem. Viņiem jāpielāgojas mūzikas ritmam, un dialogus pārtrauc nepieciešamība izstāstīt vēstures notikumu secību. Un tad vēl jāatceras, ka viņi ir daļa no Vāgnera operu kosmiskā mēroga stāsta, līdz izrādes beigās tie vairs nav cilvēku likteņi, bet dievu mijkrēslis līdz kailumam noplēstajās skatuves sienās.
Izmantojot režisora atrasto līdzību, ja man būtu jāizvēlas starp stāstu par mērogiem, vareno katastrofu, pīšļiem un putekļiem, vai zaļajiem asniem, kas šai melnzemē izaug, es kā skatītājs drīzāk tiecos apmīļot asnus. Un šie zaļie asni izrādē ir Ingas Ābeles lugā ierakstītie tuvplāni, cilvēkstāsti, kā arī aktieru pašaizliedzīgs veikums.
Mēģinājums vienlaikus izstāstīt vāgneriska mēroga stāstu un emocionāli atklāt atsevišķu cilvēku likteņus tomēr izrādījies pārāk ambiciozs.
Zigfrīds fon Fēgezaks, “Baltiešu gredzens”, iestudējums Nacionālā teātra Lielajā zālē
Režisors, režisors dramatizētājs: Viesturs Kairišs, dramatizētāja Inga Ābele, scenogrāfs Viesturs Kairišs, kostīmu māksliniece Rūta Kuplā, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Lomās: Arturs Krūzkops, Agnese Cīrule, Uldis Dumpis vai Voldemārs Šoriņš, Astrīda Kairiša, Ināra Slucka, Lolita Cauka, Inta Tirole, Maija Doveika, Kaspars Zvīgulis u.c.
Nākamās izrādes: 26. februārī, 6., 7. martā.
Vārds skatītājiem
Anete Apsīte: “Paldies Viesturam Kairišam un ansamblim par “Baltiešu gredzenu”! Cilvēka stāsts vēstures faktu padara daudz skumjāku. Ar maigām skumjām par to visu jādomā. Scenogrāfija, mūzika un Arturs Krūzkops – brīnišķīgi!”
Kristaps Skujiņš: “Uz izrādi vedīšu savus ārzemju draugus, lai parādītu latviešu teātra smalkumu, grāciju un vērienīgumu. Viss līdz pēdējai detaļai pārdomāts.”
Dace Zandfelde: “Aizraujoši un ar pašcieņu izstāstīts stāsts par vienu no mazzināmajām Latvijas vēstures lappusēm. Piestāv Nacionālā teātra jubilejā!”
Armands Kalniņš: “Principiāli svarīga izrāde, detaļās un raksturos precīza, pakāpeniski radot traģēdijas mērogu.”
twitter.com
