“Viņi bija tādi paši sarkanarmieši kā citi!” Saruna ar vēsturnieci Jermacāni par latviešu strēlniekiem Otrajā pasaules karā 27
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Otrajā pasaules karā PSRS pusē karojušo latviešu strēlnieku divīziju gaitas nav starp Latvijas vēsturnieku populārākajiem tematiem. Dažādu iemeslu pēc.
“Es arī nepretendēju uz absolūtu patiesību,” teic nupat “Latvijas Mediju” apgādā iznākušās grāmatas “Strēlnieka dzīvība sarkanā. Latviešu strēlnieki Otrajā pasaules karā” autore, Latvijas Kara muzeja Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturniece ILZE JERMACĀNE.
Zināms, ka PSRS sarkanajā armijā kara gados cīnījās ap 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kā arī Krievijā dzīvojušo latviešu. Lielākā daļa karoja nacionālajā formējumā, kas sākās kā 1941. gada rudenī Gorkijas apkaimē izveidotā 201. latviešu strēlnieku divīzija.
Grāmatas pamatā ir autores LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktora disertācija. To gatavojot, strādāts kā Latvijas, tā Krievijas arhīvos.
“Liku kopā dažādus dokumentus, mēģināju saprast. Tas tomēr bija kara laiks, daudzi dokumenti zuduši, sadeguši. Manuprāt, par karu vispār ir ļoti sarežģīti rakstīt,” stāsta Jermacāne.
Traucējuši arī cenzūras svītrojumi karavīru vēstulēs, šaubas par to, cik lielā mērā drīkst uzticēties padomju dokumentiem. Tāpēc grāmata nepretendē uz temata noslēgtību, tā drīzāk ir ieskats.
Karadarbība pat nav galvenais, jo lielākā uzmanība grāmatā “Strēlnieka dzīvība sarkanā” pievērsta latviešu strēlnieku divīzijas personālsastāvam, ikdienai, apgādei, politiskās audzināšanas un disciplīnas uzturēšanas niansēm, arī tam, ko toreiz sauca par “pretpadomju darbību”.
Sarkanās armijas 201. latviešu strēlnieku divīzija un karaspēka daļas, kas no tās radās vēlāk, mūsdienu Latvijā ir mulsinošs “baltais plankums” – par PSRS pusē karojušajiem latviešiem zinām maz. Šķiet, arī nesaprotam, kā pret to izturēties.
I. Jermacāne: 201. latviešu strēlnieku divīzija bija viena no PSRS karaspēka daļām Otrajā pasaules karā. Viens no tā saucamajiem nacionālajiem formējumiem, kādi sarkanajā armijā sāka veidoties 1924. gadā un sākotnēji pastāvēja līdz 1938. gadam, kad tos Lielā terora laikā likvidēja.
Bet, sākoties PSRS–Vācijas karam, tos sāka veidot no jauna. Saformēja lietuviešu un igauņu strēlnieku divīzijas un kopumā izveidoja 14 nacionālās strēlnieku divīzijas, 15 nacionālās strēlnieku brigādes un 20 nacionālās kavalērijas divīzijas.
Latviešu strēlnieku divīzija tomēr bija pirmais nacionālais formējums PSRS armijā. Ja neskaita nacionālo faktoru, tad tā bija tāda pati sarkanās armijas daļa kā citas.
Varbūt vienīgi pašā sākumā, formējoties 1941. gada rudenī, tas bija tāds kā elites veidojums. Ja paskatās pirmo sastāvu, tur nonāk bijušie Latvijas PSR 1940./1941. gada aktīvisti.
Tie latvieši, kas sākumā nonāca divīzijā no Latvijas, bija ar augstu izglītības līmeni. Ja nemaldos, pat 1942. gada otrajā pusē divīzijā bija 147 cilvēki ar augstāko izglītību.
Kaut uz 10–12 tūkstošiem karavīru, tas vienalga bija diezgan daudz, salīdzinot ar citām PSRS karaspēka daļām. Tas pat parādās atmiņās, ka citi par latviešu divīzijas augsto izglītības līmeni brīnījušies.
Protams, pēc 1941. gada decembra – 1942. gada janvāra kaujām pie Maskavas daudz kas situācijā mainījās.
Salīdzinot ar Latviešu leģionu, 201. latviešu strēlnieku divīzijas identitāte šķiet stipri neskaidra. Vai viņiem bija kāda simbolika?
Viņiem nebija nekā. Fotogrāfijās to var ļoti labi redzēt, ka viņi ir tādi paši sarkanarmieši kā citi. Latvijas Republikas, Latvijas armijas pieminēšana divīzijā bija aizliegta.
Arhīvos glabātās krimināllietas liecina – ja cilvēks bija kaut ko tajā virzienā padomājis, parunājis, tas beidzās ar kriminālkodeksa pantu. Nacionālais tika izmantots tikai tiktāl, cik to pieļāva attiecīgo daļu politdarbinieki.
Bet jā, avīze “Latvijas Strēlnieks” iznāca latviešu valodā, latviešu dziesmas dziedāja un 1943. gadā pat atļāva svinēt Jāņus, kas sākumā nebija.
Par Lieldienām vai Ziemassvētkiem vispār nebija ne runas. Tā vietā bija jāsvin padomju svētki – 23. februāris, 1. maijs, 7. novembris.
Tajā pašā laikā grāmatā norādīts, ka vismaz pirmajam divīzijas komandierim Jānim Veikinam bija vēlme uzsvērt latvisko.
Cik tur tajos apstākļos varēja domāt par nacionālo, grūti pateikt. Veikins vispār bija interesanta personība – vecais latviešu strēlnieks, Krievijas Pilsoņu kara dalībnieks.
Divīzijā viņš nebija vienīgais Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieks. 1941. gada rudenī padomju propaganda to ļoti izmantoja. Viņus aicināja piedalīties sarunu vakaros, stāstīt karavīriem par strēlnieku tradīcijām un Pilsoņu karā piedzīvoto.
Veikins, man šķiet, bija tāds ideālists, kas dzīvoja savos priekšstatos par karu un karošanu, un tas jau arī bija viens no iemesliem, kāpēc 1942. gada beigās viņu no divīzijas komandiera amata nometa. Jo divīzijai viņa uzskatu dēļ bija lieli zaudējumi.
Grāmatā bieži citētas strēlnieku dienasgrāmatas, taču sarkanajā armijā dienasgrāmatu rakstīšana taču bija aizliegta!
Jā, aizliegta, tomēr Latvijas Valsts arhīvā glabājas vairāk nekā desmit dienasgrāmatu. Divas atradu PSRS Iekšlietu tautas komisariāta krimināllietās. Vienu rakstījis Fricis Spale, otru –Vladimirs Kovaļevskis.
Kovaļevskis bija parasts karavīrs, ierindnieks. Dienasgrāmata bija viens no iemesliem, kāpēc viņu 1943. gadā notiesāja par “pretpadomju aģitāciju”. Dienasgrāmatu viņš esot rakstījis, lai to nodotu “ienaidnieka rokās”. Vēlāk, 50.–60. gados, Kovaļevskis skaidroja, ka kritiskās piezīmes rakstījis jaunības karstgalvības iespaidā.
Interesanti bija pavērot Jāņa Melnalkšņa dienasgrāmatu, kur viņš, esot ārpus divīzijas, atzīmējis katru dienu, kad sastop kādu latvieti. Tā vēlēšanās sastapt latviešus, būt starp latviešiem bija ļoti izteikta.
Daudzi jau nemaz neprata krieviski. Frontē runāt latviski ārpus divīzijas ne vienmēr bija droši, jo kaimiņu daļās varēja noturēt par vāciešiem – cik tad parastie karavīri no valodām saprata.
Vai iespējams nolasīt arī citu motivāciju, kādēļ bija vēlme iestāties tieši 201. latviešu strēlnieku divīzijā?
Es teikšu, ka ir šausmīgi, šausmīgi grūti to izlobīt. Manuprāt, galvenā bija vēlme atgriezties Latvijā. Ja paskatās, kādos apstākļos 1941. gada vasarā notika viņu nonākšana Krievijā… Teiksim, šoferi, kurus vienkārši parāva līdzi.
Ir vairākas krimināllietas pret šoferiem, jo viņi gribēja dezertēt un nonākt atpakaļ Latvijā, kur palika viņu ģimenes.
Un atkal, ja skatās dienasgrāmatas, tad sākumā tur ir patriotisms, bet vēlāk, bada apstākļos, vēlme tikt pie lielākas pārtikas devas, tas “paikas” motīvs.
Vēl, un tas parādās arī Eduarda Berklava atmiņās, nonākuši Krievijā kā bēgļi, nometināti kolhozos, viņi redzēja diezgan skarbu realitāti – dzeršanu, netīrību, nekārtību. Tad rodas vēlēšanās pēc iespējas ātrāk tikt prom no šīs viņiem nesaprotamās vides.
Cilvēki no aizmugures rakstīja diezgan izmisīgas vēstules evakuētajai Latvijas PSR valdībai, lūdzot nosūtīt uz latviešu strēlnieku divīziju.
Cik noprotu, kara laikā brīžiem iezīmējās konkurence starp militārās pavēlniecības aprindām un Latvijas PSR vadību tautas komisāru padomes Viļa Lāča un Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretāra Jāņa Kalnbērziņa personā. Jo Lācis un Kalnbērziņš divīziju gribēja kā “medāli” pie savām krūtīm.
Gribēja, gribēja. Viņiem jau galu galā bija nopelni divīzijas dibināšanā. Vispār par to ir maz informācijas. Nav zināms, kad viņi vērsās pie PSRS vadības ar ierosinājumu veidot latviešu vienību. Nav arī skaidrs, vai tā tiešām bija viņu pašu iniciatīva.
Sākotnēji latviešu divīzijā latviski runāt mācēja lielākā daļa personālsastāva. Bet vēlāk?
Tam ir interesanti pasekot līdzi. Pirms ieskaitīt divīzijā, sākot ar 1942. gada janvāri, vispirms iesauktos sagatavoja 1. atsevišķajā latviešu strēlnieku rezerves pulkā. Kad viņi gāja uz divīziju, sagatavoja pieņemšanas – nodošanas aktus, pēc kuriem var redzēt, kā mainās tautību skaits vienībā.
Un tad tur ir 26, 28 tautības. Ļoti dažādas. Piemēram, 1942. gada decembrī kā papildinājumu divīzija saņēma 500 cilvēku, no kuriem 369 bija krievi, 19 ukraiņi, 19 uzbeki, seši ebreji, divi baltkrievi un vēl 86 citu tautību pārstāvji.
1942. gada oktobrī latviešu strēlnieku divīzijā dienēja 24 tautību karavīri, no kuriem latvieši bija 47,55%.
Šajā laikā divīzijas komandieri Veikinu ļoti uztrauca, ka karavīrus pēc ievainojumu izārstēšanas hospitāļos sūtīja nevis atpakaļ uz latviešu divīziju, bet citām daļām. Veikinam bija vēlme saglabāt divīziju pēc iespējas latvisku.
Nu un tas, ka 1943. gadā pirmo reizi atļāva svinēt Jāņus, jau arī bija ļoti liels notikums. Divīzijā dienošās sievietes – sanitāres, medmāsas – no pieejamajiem audumiem šuva tautastērpus. No Latvijas nākušo tad jau bija palicis maz. Bija Krievijas latvieši.
Ap šo laiku divīzija uzskatāma par nacionālo jau vairāk tikai nosaukuma pēc. Sastāvs bija ļoti, ļoti raibs.
Kāpēc pētījums apraujas ar 1943. gada pavasari?
Noslēdzas ar 1943. gada aprīli. Šo posmu izvēlējos, rakstot doktora darbu. 1943. gada pavasaris ir laiks, kad beidzas zināms posms latviešu strēlnieku divīzijas, kas jau pārdēvēta par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju, gaitas.
Pēc atvilkšanas no frontes Demjanskas placdarmā līdz 1943. gada beigām un 1944. gada sākumam divīzija kaujās īsti vairs nepiedalījās.
1944. un 1945. gads – tas jau ir cits stāsts. 1944. gada jūnijā izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu, kurā ir divas – 43. gvardes un 308. latviešu strēlnieku – divīzijas.
Kaujas kopš 1944. gada 18. jūlija jau notika Latvijā; korpusā mobilizē padomju ieņemtajā Latvijas daļā dzīvojošos. Ir cīņas Kurzemē un tas jautājums, vai tur tiešām cīnījās “brālis pret brāli”. Liecības, vai Kurzemē tā tiešām notika, ir pretrunīgas, taču Kara muzejā glabājas karavīru vēstules, kur tādas lietas apgalvotas.
Kā tad īsti bija, kāpēc 130. latviešu strēlnieku korpusam 1944. gada rudenī neļāva piedalīties Rīgas ieņemšanā?
To es nezinu. Leģendas ir dažādas. Ka padomju pavēlniecībai bijušas bailes. Katrā ziņā korpuss bija pilnībā kaujasspējīgs, ar kauju pieredzi. Varbūt tur nemaz nekādas sazvērestības teorijas nav jāmeklē.
Kā pietiekami kaujasspējīgu korpusu ielika tajā frontes sektorā, kur tas šķita noderīgāks. 1944. gada 16. oktobrī viņus Rīgā ielaida un ļāva nosoļot parādē gar Brīvības pieminekli.
Grāmatā tāpat atzīts, ka absolūti neskaidrs ir jautājums par 43. gvardes divīzijas darbību pēc 1945. gada un tās likvidāciju 1956. gadā.
Jā, tas ir “baltais plankums”. Visi dokumenti, kas to varētu palīdzēt izstāstīt, glabājas Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas Centrālajā arhīvā Podoļskā. Starp mums vēl ir cilvēki, kas tajā laikā dienējuši divīzijā.
Viņi zvana uz muzeju un vēlas kaut ko noskaidrot. Taču mums nekā nav! Divīzijas likvidēšanas laiks ir 1956. gada aprīlis – jūnijs.
Ir jau arī vēl interesants temats par tiem, kas kara sākumā tika iesaukti sarkanajā armijā, krita vācu gūstā, pēc tam nonāca leģionā un kara beigās atkal nonāca gūstā, šoreiz padomju.
Krimināllietas liecina, ka viņus vēl pēc kara beigām tiesāja par padošanos vāciešiem, piesprieda 10–20 gadu cietumsodus.
Bija latviešu divīzijā karavīri, kas kara laikā apzināti dezertēja, nonāca pie vāciešiem un pēc tam kaut kādā veidā Latvijā. Tāds Staņislavs Urbāns vācu gūstā krita 1942. gada 4. aprīlī Staraja Rusas apkaimē.
Maijā viņš atgriezās Latvijā un nodzīvoja savās mājās Līvānos līdz iesaukšanai Latviešu leģionā. Urbānu 1945. gada 30. jūlijā tiesāja Ļeņingradas kara apgabala Tallinas kara tribunāls. Viņa tālākais liktenis nav zināms.
Kādu vietu Otrā pasaules kara laika padomju latviešu strēlnieku divīzija, jūsuprāt, ieņem Latvijas sabiedrības vēsturiskajā apziņā? Un vai tai šobrīd vispār ir kāda vieta?
Mēs, šķiet, baidāmies, varbūt pat negribam par viņiem runāt. Iespējams, tas ir gandrīz 50 gadu ilgā padomju okupācijas laika nosēdums, kad viņus visu laiku daudzināja kā uzvarētājus. Un, zinot, kādi šīs uzvarētājpuses karavīri bija, zinot arī par noziegumiem, ko tie veica…
Man ir teikts: kāpēc par viņiem vispār jārunā, ja jau tik ilgi ticis runāts? Tomēr caur latviešu divīziju izgāja ap 60–80 tūkstošiem karavīru – tas ir daudz, kaut visi, protams, nebija no Latvijas.
Padomju laikā par viņiem arī nemaz tik daudz nerunāja. Varbūt tāpēc, ka bija bailes no visa nacionālā? Bet par viņiem vajag runāt, jo tur ir ļoti daudzas šķautnes.
Bija pārliecināti politdarbinieki un bija arī karavīri, kas viņu stāstītajam neticēja un īsti nesaprata, par ko jācīnās.
