“Vienmēr, kad šādi cilvēki aiziet, ir sajūta, ka kaut kas pasaulē mainās.” Atceroties Mārtiņu Braunu… 22
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Trešdien 70 gadu vecumā mūžībā aizgājis leģendārais komponists, skaņdarba “Saule, Pērkons, Daugava” mūzikas autors Mārtiņš Brauns.
“Nezinu, kas no manas mūzikas skanēs pēc manis. Varbūt kaut kas kādu laiku skanēs, bet domāju, ka tādu mūžības gabalu man nav. Pēc loģiskās likumsakarības ķēdītes viss izdarītais neatgriezeniski iet izplatībā un dod savas sekas. To nevar apturēt,” tā savā autobiogrāfijā “Saule. Mārtiņš. Daugava” rakstīja komponists. Tik raksturīgi viņam – bez nevajadzīga patosa, vienkārši un tieši. Un kritiski, īpaši, ja runa ir par pašu.
Taisnība viņam – viss izdarītais iet izplatībā un dod savas sekas, tikai viena maza, bet būtiska kļūda ir viņa teiktajā – mūžībā Mārtiņš Brauns ir ierakstīts, un jo skaudrāk mēs to apzināmies pēc 24. novembra.
Komponista, pianista, iedvesmotāja, latviešu progresīvā roka novatora sirds neizturēja divas sirdslēkmes mēneša laikā, un viņš devās mūžībā. Komponista tuvinieki “Latvijas Avīzei” apstiprināja, ka Mārtiņa Brauna aiziešanai nav saistības ar pandēmiju.
Tūkstošbalsu kora skanējumā Mārtiņa Brauna radītā latviešu dziesmu dziesma “Saule, Pērkons, Daugava” aizskanējusi ne tikai līdz Dziesmu svētku dalībnieku un klausītāju sirds dzīlēm vai uzrunājusi Katalonijas neatkarības cīnītājus, kuriem dziesma kļuva par viņu centienu himnu, bet arī skan tajā izplatījumā visā pasaulē, kurā sadzīviskas nebūšanas kļūst nesvarīgas.
Pāri laikam skan arī neaizmirstamās dziesmas “Veltījums mīlestībai”, “Dzied’ ar mani tautu meita”, “Dziesma par spēli”, “Mīla ir kā uguns” un “Jauna ēra”, un daudzas citas. Iespējams, arī tajā saulē, kurā nu ir arī pats skaņradis. Palicējiem – pēkšņi, sāpīgi un netaisni.
Šajā rudenī, 17. septembrī, Mārtiņam Braunam apritēja 70. gadskārta, kas pandēmijas dēļ nevarēja izskanēt gana dzirdami, bet pats komponists par to īsti nebēdāja un arī oficiāliem skaitļiem un pompozām svinēšanām lieku uzmanību neveltīja.
“Es protestēju pret viltotu nopietnību,” ap jubilejas laiku intervijā Latvijas Televīzijā kā allaž sev ierastajā tiešumā teica komponists.
“Sakiet paldies maniem vecākiem, maniem darba devējiem un vagariem, arī nelabvēļiem, kas provocēja uz niknumu. Es pats neko, man lika, un es darīju un daru! Septembrī iešu digitālā pašizolācijā, jo jubileja jau nav nekas, nu un tad, ka gadi mainās!”
Un tomēr… Komponists gatavojās lielkoncertam, kam vajadzējis notikt ap Mārtiņdienu. Bija ieplānots kā allaž grandiozi – koris, grupa un solisti, bet šoreiz tas paliks kā sapnis.
“Mums ar Mārtiņu tikko bija izsapņoti mūsu kopīgi sapņi, un, ja man būs spēks un jauda, es tos noteikti realizēšu,” “Latvijas Avīzei” teica diriģents Sigvards Kļava, kurš Mežaparka estrādē stāvējis kopkora priekšā, diriģējot “Saule, Pērkons, Daugava”, pašam komponistam esot pie taustiņiem, bet pirms trim gadiem ierakstā kopā ar Latvijas Radio kori iemūžinājis ne tikai šo himnu, bet arī visu leģendāro Mārtiņa Brauna dziesmu ciklu “Daugava”.
“Vienkārši sakot – esmu Mārtiņa mūzikas un personības lielākais fans. Mums tik ārkārtīgi pietrūks tāda sava ceļa gājēja, kurš nepeld galvenajā tendencē. Pietrūks cilvēka, kurš ciena savu viedokli un neķēmojas citiem līdzi. Cik šausmīgi pietrūks!
Mūsu kopējais sapnis tagad, rudenī, bija par mūsu tautu. Gribējām tā – godīgi. Bet nu Mārtiņa nošu skapī vai nošu kompjūterā mums būs ko rakt un rakt. Taču šobrīd visi šie vārdi skan kaut kā garām – nevar neemocionāli runāt par tik emocionālu cilvēku. Ārkārtīgi sāp. Tagad pasaulē ir par vienu eņģeli vairāk. Domāju, ka nu viņš satiks savus vistuvākos draugus,” teic Sigvards Kļava.
Pēdējo reizi uz skatuves Mārtiņš Brauns, kā vienmēr pašam esot pie taustiņinstrumenta, kāpa 18. oktobrī, viņa rokoperas “Mauglis” jauniestudējuma pirmizrādē.
1982. gadā Jaunatnes teātrī uzvestais iestudējums ar Ulža Bērziņa vārdiem tapis pēc Radjarda Kiplinga “Džungļu grāmatas” motīviem un savulaik iemantoja milzīgu popularitāti tieši tāpēc, ka tajā piedalījās Mārtiņa Brauna vadītā grupa “Sīpoli”.
Pirmo mūziku teātra izrādei – Edvarta Vulfa “Sensācijai” (tā piedzīvoja atjaunojumu Nacionālajā teātrī 2004. gadā) – komponists sarakstīja jau 1974. gadā un pavisam drīz pēc tam kļuva par toreizējā Drāmas, tagad – Nacionālā – teātra muzikālo vadītāju.
Vienlaikus 70. gadu otrajā pusē tika izveidota Mārtiņa Brauna vadītā grupa “Sīpoli”, kas pastāvēja līdz 1988. gadam – pats grupas dibinātājs no grupas aizgāja 1986. gadā, bet vēsturē tā palikusi kā īpaši oriģināla un novatoriska apvienība.
2009. gadā komponists piekrita uz laiku atjaunot “Sīpolus”, notika vairāki koncerti, bet vēlāk iznāca DVD un albums. Daudzas dziesmas “Sīpolu” repertuāra oriģinālā bija tapušas kā mūzika teātra izrādēm (“Sirano de Beržeraks”, “Alberts”, “Mauglis”, “Suns un kaķe”, “Gaidīšanas svētki”) vai filmām, piemēram, leģendārā “Dvēselīte” no Arvīda Krieva filmas “Spēle” (1981).
“Mārtiņa devums Latvijas progresīvā roka nometnē ir neaprakstāms. Visi jau zina Mārtiņu kā “Saule, Pērkons, Daugava” autoru, bet tajā, kāda vispār ir latviešu rokmūzika, ir tik daudz Mārtiņa,” teic diriģents Ivars Cinkuss.
Vēl nesen kopā atskaņota latvju oratorija “Daugava” ar Mārtiņu Braunu pie taustiņinstrumentiem.
“Vienmēr, kad šādi cilvēki aiziet, ir sajūta, ka kaut kas pasaulē mainās. Mārtiņš Brauns ir absolūts dižgars, kurš dzīvos arī manī, līdz es aiziešu. Ejot garām viņa studijai Ģertrūdes ielā, vienmēr iedomāšos par viņu. Viņš mēdza negaidīti piezvanīt, sakot – ai, Ivar, atnāc, tepat blakus taču dzīvo. Iedziedāju, ierunāju balsis filmām, izrādēm, dziesmām.
Man gribētos teikt, ka tagad lielais trijnieks – Brauns, Brikmanis, Matvejevs – ar Mārtiņa aiziešanu ir noslēdzies. Viņi bija svarīgi visai latvju tautai,” teic Ivars Cinkuss.
“Tiešs. Skarbs. Labestīgi huligānisks. Tāda bija arī viņa mūzika – no romantisma līdz trakulīgam rokam. Lai arī viņš rakstīja brīnišķīgu kora un instrumentālo mūziku, sirdī bija rokmūziķis un blūzmenis, kuram svarīgs bija vārds – viņš vienmēr izvēlējās labākos dzejniekus – atsijāja sēnalas no graudiem,” teic Mārtiņa Brauna pēdējo gadu koncertu producents Jānis Kļaviņš.
“Mārtiņš nekad nesēdēja uz vecajiem lauriem, spurojās pretī un koncertos ne vienmēr gribēja atskaņot vecās dziesmas. Viņam bija ieceres jaunām lietām, bija sarakstīta jauna mūzika, īpaši – koriem. Žēl, ka mans draugs aiziet tik agri, tomēr jau tagad varu droši teikt – no mums aizgājis Latvijas klasiķis, kura piemiņu kopsim un pieminēsim.”
