Uldis Šmits: Būtu pašsaprotami atteikties no NATO 1997. gada vienošanās ar Krieviju 6
Polijas ārlietu ministrs Vitolds Vaščikovskis nesen intervijā “Gazeta Wyborcza” izteicis dažas mums svarīgas atziņas. Gan ne gluži jaunas, taču šodien īpaši ielāgojamas. Jo tās attiecas uz 1997. gada NATO un Krievijas vienošanos, ko piemin gandrīz vienmēr, kad diskutē par Austrumeiropā pastāvīgi izvietojamiem Ziemeļatlantijas alianses sabiedroto spēkiem, kas it kā būtu vienošanās pārkāpšana. Lai gan tāda nostāja drīzāk izriet no līguma teksta aplamas, Krievijai izdevīgas interpretācijas. Vaščikovskis atgādina – 1997. gada vienošanās “nebija juridiski saistoša, un tā tika noslēgta citādā politiskā kontekstā”. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, viņaprāt, tā ir anulējama.
Iespējams, pietiktu ar secinājumu, ka situācija mainījusies, un atbilstošu rīcību, ko vienošanās neizslēdz un pat uzliek par pienākumu. Turklāt pati Krievija apņēmās atturēties no draudiem vai spēka lietošanas ne vien pret alianses dalībvalstīm, bet arī “citām valstīm, to suverenitāti, teritoriālo integritāti un politisko neatkarību jebkādā veidā, kas ir pretrunā ar ANO statūtiem un Helsinku Nobeiguma akta principiem”… Taču tie tika samīdīti, tāpat kā starptautisko tiesību normas un līgumi, kas bija Krievijai saistoši. Tāpēc Ziemeļatlantijas alianses lēmums atteikties no 1997. gada vienošanās būtu pašsaprotama un pat elementāras loģikas diktēta nepieciešamība. Kā jau sacīts, problēma nav juridiska, bet galvenokārt politiskās gribas jautājums. Polijas ārlietu ministrs: “Vācieši apgalvo, ka tas radīs spriedzi attiecībās ar Krieviju. Mēs vaicājam – kā ērtības jums rūp vairāk?” Respektīvi, vai Berlīnei tuvāk pie sirds Gruzijā un Ukrainā karus izraisījušās valsts intereses vai NATO un ES dalībvalsts intereses? Ja pavisam atklātu atbildi vajadzētu sniegt, piemēram, Šteinmeieram, tad viņš varbūt poļu amata brālim pateiktu, ka Vācijai pirmām kārtām rūp bizness. (Ko grūti pārmest. Ar nosacījumu, ka darījumi nenotiek uz citu drošības rēķina.) Bet Berlīnes augstās amatpersonas parasti tik atklāti nerunā.
Tomēr ar tām apspriežamo tēmu netrūkst arī Latvijai, un tāpat mūsu ārpolitikas veidotāji, ja viņi to nav paguvuši agrāk, varētu kādā tuvākajā Ziemeļatlantijas alianses saietā pieprasīt, Vaščikovska vārdiem, “vienlīdzīgu drošības līmeni”, jo “NATO nevar būt divi drošības līmeņi, proti, viens Rietumeiropai ar ASV karaspēku, ar militārajām bāzēm un aizsardzības iekārtām, bet otrs Polijai – bez šiem elementiem”. Jāpiebilst, ka Baltijas valstis, sevišķi Latvija, vairāku apstākļu dēļ ilgi atradušās, iespējams, vēl zemākā jeb kādā trešajā līmenī. Saprotams arī, ka visiem vienlīdz lielas aizsardzības spējas NATO nav sasniedzamas. Principa lieta ir tiesību vienlīdzība, kuras garantam jābūt nekam citam kā vien 1949. gadā Vašingtonā noslēgtajam Ziemeļatlantijas līgumam.
