Annika Jagandere: Par vienlīdzību cieņā un tiesībās 0
Pirmdien, 2018. gada 10. decembrī, aprit 70 gadu, kopš 48 pasaules valstu pārstāvji pulcējās Parīzē, lai pieņemtu šo deklarāciju, kas mums vēl arvien atgādina, ka vispārējās cilvēktiesības ir neatņemamas, nedalāmas, savstarpēji pastiprinošas un piemīt visām tautām un visām nācijām pasaulē.
Šo 70 gadu laikā kopš deklarācijas parakstīšanas cilvēktiesību ievērošana un izpratne pasaulē ir uzlabojusies. Taču, atzīmējot šo nozīmīgo gadadienu, nevaram izlikties nemanām, ka pasaulē joprojām tiek mesti lieli izaicinājumi demokrātijas pamatvērtībām, cilvēktiesībām un tiesiskas valsts principiem.
Tas prasa cilvēktiesību aizstāvjiem runāt, lai viņu viedokļi tiktu sadzirdēti un lai atgādinātu lēmumu pieņēmējiem par valstu saistībām. Latvija un Zviedrija ir spēcīgi cilvēktiesību aizstāvji. Tas ļauj mūsu valstīm vēl ciešāk sadarboties Apvienoto Nāciju organizācijas un citu starptautisku forumu ietvaros, lai jo redzamāk iekļautu cilvēktiesību jautājumus pasaules politiskajā darbakārtībā.
Pavisam drīz noslēgsies Zviedrijas pilnvaru termiņš rotācijas kārtībā ievēlētas valsts statusā ANO Drošības padomē (2017–2018). Mūsu darba prioritātes Drošības padomē šo divu gadu laikā bija starptautisko tiesību un cilvēktiesību ievērošana pasaulē, dzimumu līdztiesība un humānā perspektīva globālajā politikā. Ar lielāko prieku dalīsimies šajā pieredzē ar Latviju, jo īpaši tāpēc, ka Latvija ir izvirzījusi savu kandidatūru dalībai ANO Drošības padomē uz pilnvaru termiņu 2026.–2027. gadā.
Zviedrijā 10. decembri pazīst arī kā “Nobela dienu”, pieminot Alfrēdu Nobelu, kurš aizgāja mūžībā šajā dienā 1896. gadā. Zviedru ķīmiķis, inženieris un sprāgstvielu ražotājs savā laikā vislielāko slavu izpelnījās kā dinamīta atklājējs. Pēc Alfrēda Nobela nāves viņa mantojuma lietu pārvaldītāji atklāja, ka izgudrotājs un lieluzņēmējs novirzījis prāvu daļu savas bagātības, lai iedibinātu jaunu ikgadēju prēmiju par izciliem sasniegumiem fizikā, ķīmijā, medicīnā un fizioloģijā, literatūrā un cīņā par mieru pasaulē, ko šodien pazīstam kā Nobela prēmijas. Pirmās Nobela prēmijas tika piešķirtas 1901. gadā, un kopš tā laika šajā dienā 10. decembrī ik gadus noris svinīgas balvu pasniegšanas ceremonijas Stokholmā un Oslo.
Aizvadītajos 70 gados kopš ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948. gadā deklarācija un Nobela prēmiju kustība patiesi ir darbojušās savstarpēji pastiprinošā veidā – lai darītu mūsu pasauli labāku.
Mūsdienās ir pieaudzis cilvēku dzīves līmenis, visā pasaulē ievērojami uzlabojusies iedzīvotāju labklājība, mazināta nabadzība un daudz vairāk bērniem dotas iespējas iet skolā, tiek atrasti veidi, kā izskaust arvien vairāk bīstamo slimību, un straujiem soļiem turpinās zinātnes un tehnoloģiju progress. Gadu pēc gada tiek piešķirtas Nobela prēmijas ievērojamiem zinātniekiem, kas šo progresu katrs savā jomā ir veicinājuši.
Godinot Nobela prēmijas laureātus, ik gadus atceramies arī cilvēktiesību nozīmi. Visas zinātnes un pētījumu galamērķis taču ir panākt, lai patiesi visi cilvēki pasaulē piedzimtu brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Lai likuma priekšā visi būtu vienlīdzīgi. Lai katram cilvēkam būtu garantētas tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Lai ikvienam būtu tiesības uz izglītību. Šie principi ir nostiprināti ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kuras 27. pants pauž arī to, ka “Katram cilvēkam ir tiesības brīvi (..) darboties zinātnes progresa labā un izmantot tā sasniegumus.”
Alfrēda Nobela nodoms bija apbalvot cilvēkus, kuru darbs devis lielāko ieguldījumu cilvēces labā. Nobela testaments un pēdējā griba apliecina viņa pārliecību, ka tieši zinātnieki un pētnieki ar savu darbu nozīmīgā veidā padara cilvēktiesības par īstenību katra cilvēka dzīvē. Ka zinātnieki laiku laikos ir drosmīgi iestājušies un apliecinājuši indivīda brīvību piedalīties zinātniskos pētījumos un netraucēti darīt zināmus savus atklājumus. Mūsdienās zinātnieki ir likuši lietā modernākos zinātnes sasniegumus un to pavērtās iespējas, lai atklātu patiesību par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē. Tā, piemēram, DNS testēšana ir ļāvusi identificēt cilvēkus, kas krituši par upuri masu slaktiņiem Balkānos 90. gados, kā arī atbrīvot netaisni notiesātus cilvēkus Amerikas Savienotajās Valstīs.
Cilvēktiesības mūsdienu pasaulē atkal ir arvien vairāk apdraudētas, tādēļ šodien svarīgāk nekā jelkad ir katram no mums savā dzīvē nelokāmi iestāties par demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskas valsts principiem. Tas būtu labākais veids, kā svinēt Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 70. gadadienu. Nešaubos, ka tam piekristu arī Alfrēds Nobels.
