Par vēzi, kas pāriet pats no sevis, un Elejas Veroniku. Intervija ar onkoginekologu Androniku Mitiļdžanu 0
“Lūdzu, tikai neuzdodiet man tādus jautājumus – vai jūs esat armēnis, kā tik labi protat runāt latviski, cik gadus jau dzīvojat Latvijā?” pirms intervijas piekodina ginekologs onkologs Androniks Mitiļdžans. To arī apsolu. Runājam par vēzi – slimību, ko dakteris palīdzējis uzveikt daudzām pacientēm. Īpašs prieks viņam ir par tām, kurām uz regulārām pārbaudēm vairs nav jānāk un kuru vārdus var aizmirst, jo audzējs ir uzveikts.
Latvijā ik gadu onkoloģiskās slimības tiek atklātas vairāk nekā 10 000 cilvēku, vēža pacientu kopskaits ir ap 75 000. Tas jūsu un kolēģu ikdienas darbu liek iztēloties kā konveijeru!
Konveijers ir, tiešām – darba ir daudz. Onkoloģisko pacientu skaits pieaug, tas ir izteikti novērojams.
Jūsu pacientes lielākoties ir sievietes. Ko mēs nepareizi darām, ka tik daudz slimojam?
Neuzskatu, ka tā ir tikai pašu pacienšu problēmu. Pats svarīgākais, ka jūs, sievietes, joprojām ignorējat aicinājumus uz dzemdes kakla vēža bezmaksas profilaktiskajām pārbaudēm. Tas ir fakts. Parasti, kad dāmas pie manis nāk uz ambulatoro pieņemšanu, es vienmēr vaicāju, vai ir izieta mamogrāfija, ja ir 50 gadu vai vairāk, vai ir atsaukušās uz aicinājumu reizi trīs gados pārbaudīt dzemdes kaklu, vai tajā nav onkoloģisko šūnu. Diezgan daudzas atbild, ka nekādu vēstuli neesot saņēmušas, vēl biežāka atbilde ir vienkāršs nē. Vēstuli ir saņēmušas, bet ignorējušas vai ieplānojušas aiziet pie ārsta kaut kad vēlāk.
Vissvarīgākais faktors – jābūt pret sevi uzmanīgām. Jāieklausās savā organismā, laikus jāvēršas pie ārsta, jo tad ir iespējams palīdzēt.
Ko uzskatāt par galveno iemeslu, kāpēc skrīninga programmu sniegtās iespējas netiek izmantotas?
To, ka pacientes nav pietiekami informētas. Daudzas patiešām šīs vēstules nav saņēmušas, tā ka arī loģistika nav perfekta.
Nevis bailes?
Ja nekas nesāp, parasti baiļu nav. Bailes lielākoties uznāk tad, kad ārsts paziņo, ka ir onkoloģiska saslimšana vai ir stipras aizdomas, ka tā varētu būt, un piedāvā ārstēšanu, operāciju. Ja jāizņem dzemde, daudzas uztraucas – es būšu tukša! Sievišķības saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga, to ļoti cieši saista ar anatomiju, uztraucas arī par intīmās dzīves kvalitāti vēlāk. Tad parasti skaidroju, ka tāds tukšums nemaz nav iespējams, ka šo vietu aizņems citi orgāni, ja vajag, zīmēju… Arī dzimumdzīvei dzemdes izņemšana netraucē. Jā, uzreiz pēc operācijas sešas līdz astoņas nedēļas vajag no tās atturēties, bet vēlāk šādu ierobežojumu nav. Tas, vai tālāk dzīvos ar prieku vai bez tā, atkarīgs no katras sievietes personības.
Tomēr uzskatu, ka sievietes vairāk vajadzētu izglītot profilakses jautājumos. Medicīniski izglītot. Kam tas būtu jādara? Nevar skaidri pateikt, ka tas būtu, piemēram, ģimenes ārstu vai žurnālistu uzdevums. Pieejai jābūt kompleksai. Protams, katrā vīzītē ginekologam jāatgādina pacientei par bezmaksas izmeklējumu iespējām, tāpat jādara arī ģimenes ārstam. Ja par to lieku reizi atgādinās televīzijas raidījumos vai rakstos drukātajā presē, arī sliktāk nebūs – tikai labāk.
Pagājušā mēneša sākumā tika sākta jauna kampaņa, kurā aicināja veikt pārbaudes, centrā liekot bērnu un apelējot pie ģimenes laimes. Kā vērtējat šo ideju?
Nekā slikta tur nesaskatu! Galvenais, lai sieviete uz pārbaudēm atnāktu pēc iespējas ātrāk. Padomju laikos neesmu strādājis, bet to gadu statistika liecina, ka vismaz saslimstība ar dzemdes kakla vēzi bija daudz mazāka nekā pašlaik. Tolaik uz pārbaudēm vajadzēja iet piespiedu kārtā. Uzskatu, ka daudz labāk, ja pārbaužu nozīmi tomēr apzinās, cilvēks apzinīgi izturas pret savu veselību un saprot, ka tikai viņš pats ir par to atbildīgs. Sevi tomēr jāmīl!
