Juris Lorencs: Par vēsturisko pieredzi 54
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nācis klajā “Amnesty International” ziņojums par Latvijas varasiestāžu izturēšanos pret migrantiem uz robežas ar Baltkrieviju. Klaji tendenciozs, politiski motivēts dokuments, kurā Latvijai tiek pārmesta ne tikai “slikta apiešanās”, bet (kādas šausmas!) arī nevēlēšanās pie sevis redzēt nelikumīgus robežpārkāpējus, tātad faktiski noziedzniekus.
Reaģējot uz šo sacerējumu, aizsardzības ministrs Artis Pabriks 13. oktobrī savā tviterī ieraksta: “Tā ir “Amnesty International” degradācija – runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem uz robežas ar Baltkrieviju, kas izmanto migrāciju kā hibrīdā uzbrukuma instrumentu pret Latviju. Tajā pašā laikā Baltkrievija ir Krievijas sabiedrotā Krievijas karā, izvarošanās un laupīšanās Ukrainā. Kauns!” (tulk. no angļu val.)
Līdzīgi izteicies ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Jau labu laiku “Amnesty International” ir zaudējusi jebkādu uzticamību, un šis ziņojums vēl vairāk pierāda savulaik respektablas cilvēktiesību organizācijas pilnīgu degradāciju. Latvija šīs viltus apsūdzības noraida [..] mēs netaisāmies diskutēt ar sevi diskreditējošu organizāciju.” Īsi, skaidri un precīzi!
Patiesībā šo novazāto tēmu nebūtu vērts apspriest, ja vien šoreiz tajā nebūtu parādījusies kāda negaidīta detaļa. Proti, “Amnesty International” Eiropas reģiona direktora Nila Muižnieka ieraksts tviterī: “Tas ir parādījies! Skat. mūsu jauno ziņojumu par Latvijas apiešanos ar bēgļiem un migrantiem uz Baltkrievijas robežas. Latvija: Bēgļi un migranti tiek patvaļīgi aizturēti, spīdzināti un spiesti “brīvprātīgi” atgriezties savās valstīs.”
Jūsmīgais teksts samulsināja daudzus. Kā tas var būt! Muižnieks taču nāk no trimdas! Uzaudzis brīvajā pasaulē, kur bija pieejama latviskā audzināšana, svētdienas skola, latviešu organizācijas, baznīca, “Daugavas vanagi”! Kā tas iespējams? Izrādās, ir. Labā ziņa ir tā, ka latvieši kļūst par parastu tautu. Ka vairs nav tādas trimdas, ir diasporā dzīvojoši latvieši ar dažādiem politiskiem uzskatiem.
Arī ar dažādu attieksmi pret Latviju. Lūk, kā Muižnieka rīcību tviterī komentēja Roberts Zīle: “Pirms kāda laika šis kungs lobēja visus latviešus EP, lai viņu virza par ES ombudu. Tur nekas nesanāca, jo daļa jau zināja viņa iepriekšējo darbību un juta, ka var iznākt kā ar Briedi. Bet zīmīgi, ka savas karjeras intereses var likt augstāk par Latvijas.”
Viens no padomju laiku “krievināšanas” politikas stūrakmeņiem bija mērķtiecīga migrantu ieplūdināšana Latvijā. Tieši tas, ko patlaban vēlas “Amnesty International”. Tikai šoreiz aiz šīs politikas nestāv lielkrievu šovinisti ar kompartijas biedra karti kabatā, bet gan dīvainu ideju pārņemti “pasaules pilsoņi” ar vēlmi “taisīt karjeru”.
Arī centīgajiem boļševikiem Pelšem un Pugo Rīga bija vien pieturas punkts pirms augstiem amatiem Maskavā. Tāpat dažam labam tautietim uzturēšanās Latvijā ir tikai līdzeklis, nepieciešams ieraksts CV, lai dabūtu darbu prestižā un labi apmaksātā starptautiskā struktūrā. Patiesībā tajā nav nekā slikta. Nelaime vien tāda, ka dažkārt iedomātas “neatkarības” un “objektivitātes” dēļ šo cilvēku attieksme pret Latviju nav tā pati labvēlīgākā.
Šajās valdības sastādīšanas dienās atklājas dažas interesantas lietas. Iespējams, Amerikā uzaugušais Krišjānis Kariņš droši vien pats neapzinājās, kādas rētas cilvēku atmiņā uzplēš centieni iesaistīt Latvijas valdībā politiķus, kuri iestājušies par vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem. Jo pastāv pieredze, par kuru daudzi trimdā dzimušie pat nenojauš. Katram ir savi mīti. Aizbraucējiem – bēgļu laivas Kurzemes krastā, kuģi uz Dancigu, krievu lidmašīnas virs Baltijas jūras. Drēzdenes bombardēšana, dzīve Vācijas bēgļu nometnēs.
Izceļošana uz ASV, Kanādu un Austrāliju, smags darbs, cenšanās izsisties, tikt pie izglītības un turības. Savi stāsti ir arī palicējiem. Es pazinu cilvēkus, kuri 1944. gada vasarā pusi dienas nostāvēja pie bēgļu kuģa Rīgas ostā. Beigās nospļāvās, pagrieza zirgus un devās atpakaļ uz Vidzemi, pretim frontei. 1949. gadā pusi no dzimtas izsūtīja uz Tomskas apgabalu Sibīrijā. Viņu vidū bija arī tie, kuriem uzticība Latvijai neļāva uzkāpt uz kuģa.
Es zinu kādu ģimeni, kurā auga četras meitas. Visas dzimušas Vidzemes jaunsaimnieka ģimenē 20. gados. Četrus gadus, kopš 1949. gada marta izsūtīšanām līdz pat Staļina nāvei, kāda no meitām centās uzturēties lauku mājās kopā ar vecākiem.
Ja gadījumā notiktu jauna izsūtīšana, tad vismaz viens no bērniem varētu pavadīt vecākus Sibīrijas moku ceļā. Tās ir leģendas, kas tiks nodotas no paaudzes uz paaudzi, kamēr vien dzīvos latvieši. Pieredze, kas joprojām šķir tos, kuri aizbrauca, no tiem, kuri palika.
