Māris Antonevičs: Skaidrāko atbildi sniedz bauslis: “Tev nebūs nokaut!” 21
“Turpmākos sešus mēnešus, kamēr Latvija atradīsies Eiropas Savienības Padomes vadībā, prezidentūra ir gatava izvirzīt Eiropas pamatvērtību un pamatbrīvību aizsardzību kā vienu no savām galvenajām prioritātēm.” (Fragments no Latvijas Ārlietu ministrijas paziņojuma)
Nesen vienā rakstā pieminēju “Eiropas vērtības”, kuras pēdējā laikā jo bieži tiek piesauktas Parīzes traģisko notikumu sakarā. Doma bija tāda, ka par vienu no šīm daudzinātajām vērtībām tiek uzskatīta atvērtība. Jauki iecerēta tā tomēr var kļūt par draudu, un Francijas notikumi to apliecina. Tēlaini izsakoties – ja vēlies būt atvērts un apskauties ar visiem pēc kārtas, tad vismaz pārliecinies, vai viņiem nav gripa vai kāds cits vīruss, kas var novest slimnīcas palātā vai kādā vēl drūmākā vietā. Taču tēma par vērtībām neapšaubāmi ir plašāka, un daudzi pamatoti ir sākuši jautāt – bet kas tad īsti ir tās Eiropas vērtības, un vai tiešām viena no tām ir karikatūru zīmēšana par pravieti Muhamedu vai citām reliģiskām tēmām? Tik tiešām, starp biežajiem “Eiropas vērtību” pieminēšanas gadījumiem tikai retu reizi ir pievienots atšifrējums. Parasti tiek nosaukta vārda brīvība un demokrātija. Taču arī tās nav atbildes, jo rada jaunus jautājumus. Citēšu vienu, manuprāt, prātīgu (lai arī anonīmu) komentāru no “LA” interneta portāla: “”Vārds” var pacelt cilvēku nebijušos augstumos, bet “vārds” var arī nogalināt. “Vārds” zināmos apstākļos ir tikpat bīstams, kā pielādēts ierocis! Tā ka nespēlēsimies ar to!”
Lai gan daudziem nepatīk atziņa, ka mūsdienu Eiropa ir veidojusies uz kristīgo vērtību bāzes, tomēr desmit baušļi kā vērtību sistēma ir daudz konkrētāka nekā citas teorijas, ar kurām to laika gaitā mēģināts aizvietot. Viens no svarīgākajiem: “Tev nebūs nokaut!” Pat ja karikatūras vai izteikumi kādam šķiet nepieņemami, uzbrukums un slepkavība nav un nebūs atbilde.
Atceros, ka pirms dažiem gadiem, kad bija izcēlies līdzīgs skandāls par dažos Eiropas žurnālos publicētām Muhameda karikatūrām un ES politiskie līderi bija izteikušies, ka tā ir vārda brīvība, ar savdabīgu reakciju nāca klajā toreizējais Irānas prezidents Mahmūds Ahmadīnežāds, kurš izsludināja karikatūru konkursu par holokausta tēmu. Tad bija kārta savu sašutumu izteikt Eiropas politiķiem.
Katrai nācijai ir savi jūtīgie jautājumi, kuru apsmiešana izraisīs negatīvas emocijas. Viena lieta, ja kāds to neievēro nezināšanas vai muļķības dēļ, cita – ja tas tiek darīts apzināti un provocējoši. Te gan var iebilst, ka franču žurnāla “Charlie Hebdo” žurnāla mākslinieki karikatūras zīmēja saviem lasītājiem, nevis uzbāzās ar tām musulmaņu pasaulei. Tāpēc runa ir par ilgstošu gruzdošu konfliktu, kas būtu uzliesmojis arī bez karikatūrām.
Taču arī demokrātiskajā Eiropā ir tēmas, kuras aizskarot var sanākt nepatikšanas, un tie, kas nupat bija stāstījuši par “vārda brīvību”, būs nosodītāju pirmajās rindās. Tās, piemēram, savulaik piedzīvoja Latvijā izdotā žurnāla “Kapitāls” redakcija, kas karikatūrā bija attēlojusi ebreju, kurš aptvēris zemeslodi, un pievienojusi virsrakstu “Žīdi valda pasauli”. Tas izraisīja pat mērenu starptautisku skandālu (izdevumu nosodīja pat ārvalstu vēstniecības), taču galu galā žurnāla veidotāji tika cauri ar vieglu izbīli. Reakciju var izskaidrot – tieši ar šādām karikatūrām 30. gados sākās nacistu noziegumi. Taču tāpat var saprast arī musulmaņu sašutumu. Un arī Krievijas pareizticīgo sašutumu par kādas sieviešu trijotnes ārdīšanos baznīcā, lai gan Rietumos viņām bija daudz aizstāvju. Grūtāk saprast, kāpēc nedrīkst izteikt viedokli, ka homoseksualitāte nav “jāreklamē un jāuzspiež pārējai sabiedrībai”. To intervijā avīzē “Neatkarīgā” piesardzīgi bija sacījis Latvijas prezidents Andris Bērziņš un jau saņēmis dusmīgus rājienus no kādas Eiroparlamenta deputātes. Vēl viena tēma, kur vārda brīvība netiek pieciesta.
Tā nu paliek jautājums – ko un kā apņēmusies aizstāvēt Latvijas “prezidentūra”, izplatot paziņojumu par prioritātēm?
